Daudzi netic, patiesībā neviens, kam es šo stāstu stāstīju. 
Viss sākās pirms 9 gadiem, tad man bija 10 gadiņi. Vectēvs palika darbā uz nakts dežūru un mans onkulis (tad viņam 15 bija) izdomāja viņu izsaukt. Dzīvoklī biju es, mans brālis, onkulis, onkuļa draugs, brālēns un abas māsīcas. Nosākuma saucām parastus garus un jau tad es gandrīz bikses pietaisīju. Tad nu beidzot ķērāmies pie lietas. Rituāla vidū mans brālis(7) nobijās un lūdza mani, lai nāk ar mani uz blakus istabu(biju patiesībā priecīgs, jo istabā bija nepatīkama sajūta). Pēc mirkļa mums pievienojās brālēns. Tā nu mēs izdomājām skatīties teļuku, kamēr blakus istabā viņi 4 izsauca VIŅU.Tā nu tumsā skatijāmies teļuku, te pēkšņi teļuks sāka šņākt( pazuda signāls) un sekcijā esošās glāzītes sāka trīcēt, arvien stiprāk un stiprāk līdz jau visa istaba sāka trīcēt. Tas ilga kādas 5 minūtes, kad viss pieklusa, mēs 3 viens uz otru paskatijāmies un es pajautāju vai viņi redzēja un juta topašu, ko es, un kad viņi atbildēja jā man sirds kandrīz apstājās. Brālis sāka raudāt no bailēm, bija sajūta ka esi kādā murgā un tu apzinājies ka tas nav sapnis. Uzreiz pēctam viņi iznāca no istabas un mēs uzreiz jautājām vai viņi, ko juta un viņi saka, ka nē.
Mūsu stāstam viņi neticēja un arī citi, kuriem stāstījām. Mēs nelietojām apreibinošas vielas un tā nebija zemestrīce. Bijām dzirdējuš arī par nāves gadījumiem un neiesaku viņu saukt. Pirms tam negribēju ticēt par tādām parādībā, bet kad piedzīvoju, domas mainīju par 180 grādiem. Ja man kāds stāstītu spocīgu atgadījumu es neticētu, bet no otras puses arī atceros šo atgadījumu.
