Stāsts ir par 17 gadus vecus meiteni, kura paniekojoties ar draudzenēm izsauc ļauno pīķa dāmu un ar viņu notiek prātam neaptveramas lietas.
1.Nodaļa-Meiteņu ballīte.
Juta! Juta! Juta!- No manas istabas nāca gaviles. Istabas vidū stāvēju es- Juta- tieva, gara, bāla, ar brūniem matiem, vienā apakšveļā. Es un manas draudzenes- Kate, Gunita, Dita un Šarlote spēlējam pudeles griešanu ar izģērbšanos. Pudele bija norādījusi uz mani un es jau stāvēju tikai apakšveļā. Es negribēju būt kaila visas mājas priekšā. Mājās taču tomēr ir mamma un tētis, mazā Iza un brālis Oskars, kurš ir 2 gadus vecāks nekā es. Man bija divi varianti. Vainu ņemt no uzacs ārā savu pīrsingu , bet šaubos vai tas skaitās kā apģērbs, vai arī ierosināt citu spēli. Pār galvu pāršalca doma par ideālu nodarbi šādam tumšam vakaram- Izsaukt pīķa dāmu. Manas istabas durvis atvērās un tur stāvēja Oskars. Es sāku kliegt un ķerties pie sava ķermeņa , lai viņš neredzētu, bet viņš ieraudzīja mani stāvot istabas vidū gandrīz kailu. Oskars lūkojās lejā un runāja tālāk- Vai jūs ēdīsiet vakariņas?- Uz grīdas mētājās čipsu pakas, saldējumu iepakojumi, popkorna pakas, pa pusei apēstas bulciņas. Tieši tajā brīdī ,man liekas, Šarlote atraugājās un nosarka. Oskars saprata mājienu un smiedamies murmināja- labi, tātad neēdīsiet.-Beidzot, kad Oskars izgāja no istabas ,uzvilku naktskreklu un ieticu spēli- Klau, varbūt izsauksim Pīķa dāmu?- Visas šaubīgi paskatījās uz mani un es mēģināju viņas iedrošināt- Viņa jau nav īsta tāpat nekas nenotiks- Beidzot, pēc 15 minūšu ilgas lūgšanās, visas manas draudzenes piekrita spēlēt aizraujošo spēli. Kārtīgi pameklējot internetā atradām veidu kā izsaukt Pīķa dāmu. Mēģinājām darīt visu kā rakstīts nosacījumos. Paņēmām trīs sveces, vecu spoguli un manu vissliktāko sarkano lūpu krāsu. Mūsu vidū bija arī nenormāli laba māksliniece –mana draudzene Kate. Mēs lūdzām viņai uz spoguļa uzzīmēt trepītes , kamēr mēs iededzam sveces. Trepes izskatījās vienkārši burvīgas. Istabā izslēdzām gaismu, aizvērām aizkarus un koncentrējāmies uz spoguli. Lēnām pie trepītēm iedegās gaismiņas un pa trepītēm nāca lejā maziņš melns kvadrāts. Trepītes samiglojās, logs atvērās un atkal aizcirtās. Mums visām palika ļoti auksti. Tas nevarēja būt ,jo ārā bija vasara un termometrs rādīja, ka ārā ir desmit grādi. Tikko ,kā pagriezāmies un sākām runāt svecītes nodega un mēs kliedzām pa visu māju. Istabā ienāca Oskars un iededza gaismu. Mēs bijām bālas un pārbijušās. Oskars nosmējās un izgāja no istabas. Es biju šausmīgās bailēs ,bet neticēju, ka kaut kas ļauns atgadīsies. No bailēm visas piecas norunājām gulēt manā gultā. Mana gulta bija ļoti liela. Varētu pat teikt ,ka tai bija trīs vietas. Visas nobijušās pārģērbāmies savās pidžamās un iegūlāmies gultā. Bija ļoti saspiests ,bet tomēr drošāk nekā katrs gulētu savā istabā. Pēc divām stundām sarunu beidzot mēģinājām aizmigt, bet tad gar logu nogāja , tā kā balts rēgs. Es satrūkos un sāku nenormāli svīst. Piegāju pie loga, taču tur neviena nebija. Beidzot ar mierīgu sirdi aizgāju gulēt un nogulēju tikai dažas stundas. Mani raustīja auksti drebuļi un sāpes kājās. Kad pamodos no drebuļiem es palūkojos uz kājām un tur bija asins piles. Paskatījos uz augšu ,bet tur nekā nebija. Centos notīrīt kāju, taču asins piles negāja nost. Iegāju dušā , jo domāju, ka tad mani drebuļi pāries. Asins piles tāpat nenāca nost un pār tām pārvilkās tāda kā plēve. Izskatījās ,ka mana kāja bija izkropļota. Nolēmu, ka tā ir kāda alerģija un aizgāju atpakaļ gultā gulēt. Pēc divām stundām atkal pamodos un asins piles bija izzudušas, draudzenes pazudušas, neviens nebija mājās. Es pārbīlī staigāju pa māju ,iegāju tualetē un ieraudzīju kaut ko ļoti dīvainu.
2.Nodaļa-"Asiņainās rokas".
Visa tualetes grīda bija sarkana un lipīga. Es iebāzu pirkstu sarkanajā šķidrumā un sapratu, ka tās ir asinis. Uz poda malas stāvēja divas asiņainas cilvēka rokas. No tām ārā spiedās kauli un visi asinsvadi. Daži no pirkstiem vēl kustējās. No šī briesmīgā skata man gandrīz vai gribējās vemt. Tikko kā pieliecos pie poda malas, abas rokas uzlidoja gaisā un sasprindzinājās. Tad ar strauju kustību tās pielidoja pie mana kakla un sāka mani žņaugt. Abas rokas bija ļoti spēcīgas. Ar abām rokām sagrābu vienu žņaudzošo roku un no visa spēka to rāvu nost. Tā nenāca nost ilgu laiku. Gandrīz jau biju nosmakusi, kad beidzot roka atrāvās. Iemetu to tualetes podā un tā tūlīt izzuda. Ar tieši tādām pašām nomocījos arī ar otru roku. Kad otra roka arī bija nozudusi, mēģināju atgūt elpu. Aizmirsusi par asiņaino grīdu nogūlos uz grīdas un mēģināju elpot. Piecēlos augšā un ieraudzīju savas netīrās drēbes. Uzreiz tās noģērbu un aizgāju uz savu istabu pēc drēbēm. Atvēru durvis un tur sēdēja un pļāpāja visas manas draudzenes. Kur jūs bijāt?- sašutumā vaicāju. Viņas pagriezās pret mani , nosmīnēja un atbildēja – kas ar tevi noticis? Mēs te visu laiku bijām. Kāpēc tu esi kaila?- Es nosarku un neveikli izstūmu- mmm… domāju, ka jūs visas esat aizgājušas mājās-. Uzvilku halātu un gāju mazgāties. Ieejot tualetē redzēju, ka grīda ir tīra, taču drēbes, kas mētājās uz zemes, bija netīras. Uz sienām bija sarkani pleķi un ja ieskatās ciešāk uz tām bija rakstīt šāds teksts- Es tevi nogalināšu- Draudzenes ienāca tualetē un sāka smieties – haha tev vajadzēja redzēt savu sejas izteiksmi.- es pārsteigta palūkojos uz draudzenēm un mulsinoši jautāju- Jūs to uzrakstījāt?- visas reizē viņas pamāja galvas un norādīja uz kečupa pudeli. Ar pirkstu nobraucu pa sienu kur bija uzrakstītais. Tas noteikti nebija kečups jo nemaz nebija slapjš. Es mēģināju to noskalot ar ūdeni, bet tas nenāca nost. Es panikā izskrēju ārā no tualetes un sāku meklēt savus vecākus. Ieskrēju virtuvē un uz ledusskapja bija piestiprināta zīmīte- aizbraucām uz kino .Nesataisi lielu nekārtību.- Kurš astoņos no rīta iet uz kino? Tas man nebija saprotams, taču noteikti saprotams bija tas , ka man nav izskaidrojuma šim uzrakstam. Man pat nebija nojausmas kā tas tur nokļuva. Es iegāju vēlreiz palūkoties tualetē. Pieejot tuvāk uzrakstam uz sienas es ieraudzīju tādas tā kā rokas. Man acu priekšā parādījās aina kur divas nogrieztas rokas lido man tieši virsū . Sajutu sāpes kakla apvidū un ielūkojoties spogulī ieraudzīju zilumus tieši tajās vietās kur rokas mani bija žņaugušas. Tieši tajā brīdī, kad es iznācu no tualetes, pa durvīm ienāca vecāki, Iza un Oskars. Šausmīgi lielās bailēs vedu vecākus uz tualeti, taču briesmīgais teikums bija pazudis.
3.Nodaļa-"Par vienu mazāk''.
Panikā sāku skraidīt pa visu dzīvokli meklēdama uz katras sienas šo baiso un nežēlīgo teikumu. Klāt pienāca Oskars un satvēra mani. Pamazām es nomierinājos un pārstāju par to domāt. Pēc nedēļas, piektdienas naktī, pa logu ieplūda ledus auksts vējš un dažas sniegpārslas, kuras uzreiz izkusa. Es, protams, gulēju ciešā miegā savā mīkstajā gultā un neko nejutu. Taču aukstais gaiss tuvojās manam ķermenim un tad kāds mani satvēra. Manas acis uzreiz atsprāga vaļā un tikko kā tās jau redzēja pelēkos griestus aukstums pazuda. Es sapratu, ka patiešām mēs esam izsaukušas ļauno pīķa dāmu. Pēc šīs domas es nespēju aizmigt. Manā prātā rosījās tikai domas par to, kas notiks tālāk. Es beidzot atkāpos no šīm dumjajām domām par kurām biju domājusi veselas trīs stundas. Apkārt jau rosījās mamma un tētis. Iza savā istabā spēlējās ar lellēm tikai Oskars vēl gulēja. Es mīlēju savu brāli. Viņš nebija tāds kā citi vīrieši. Viņš rūpējās par mani un mazo Izu, palīdz visos darbos. Viņš ir visu meiteņu sapņu puisis. Vienīgā nelaime ir tā, ka viņš vēl nav atradis savu sapņu meiteni. Es sēdēju klubkrēslā sarāvusies un nekustīga, kamēr izdzirdēju telefona zvanu. Ātri pielēcu kājās un aizskrēju pēc sava mobilā telefona. Zvanītājs bija Gunitas mamma. Es nospiedu telefona pogu, pieliku to pie auss un sāku runāt- Jā, lūdzu?- telefona otrā galā atskanēja noraizējusies balss.- Sveika ,Juta! Pasaki man lūdzu vai Gunita nav pie tevis aizbēgusi? mēs vakardienā sastrīdējāmies un viņa nav vairs savā istabā. Viņa ir atstājusi kādu zīmīti, bet es esmu pārliecināta , ka tas nav viņas rokraksts jo savādāk es varētu to izlasīt.- Es sašutusi noklausīju Gunitas mamma sakāmo un patiesi atbildēju- Ne, diemžēl viņa šeit nav. Vai es nevārētu aiziet pie jums mēģināt izlasīt to zīmīti? Man tas ļoti labi padodas.- Klausulē es dzirdēju klusus šņukstus un īsu Gunitas mātes atbildi- mhm-. Nospiedu sarkano pogu telefonam pārģērbos izejamās drēbēs un devos ārā pa durvīm uz pašu Rīgas centru. Ierodoties Gunitas mājās es uzreiz ieraudzīju viņas māti sēžam uz zemes ar Gunitas bildi rokā un raudam. Es apsēdos viņai blakus un teicu labus vārdus, ko parasti cilvēki saka šādās situācijās- viss būs kārtībā. Viņa atnāks mājās.- Gunitas māte iedeva man dzelteno līmlapiņu un tur es ieraudzīju kaut ko pazīstamu. Gandrīz tieši tādu pašu rokrakstu biju redzējusi pirms nedēļas savā vannas istabā. To noteikti nebija rakstījusi Gunita, jo tas vienkārši nebija iespējams. Lēnā garā mēģināju izburtot zīmītē rakstīto. Pēc piecu minūšu ilgas burtošanas beidzot es atšifrēju zīmītē teikto- Viņa vairs nekad neatgriezīsies-. šie vārdi mani šausmināja. Es atspiedos pret sienu un noslīdēju pa to atsitot savu dibenu pret zemi. Es un Gunitas mamma sēdējām uz parketa grīdas izmisumā birdinādamas asaras.
