Patiess stāsts par avāriju16

Ir agrs, puspieci no rīta, 2002. gada, 18. maijs. Negribas celties, taču Elizabete draugiem apsolījusi doties līdzi uz auto sacensībām. Izbraucot no mājas, aizmirsa telefonu, kas līdz šim nebija gadījies. Viņa ielīda Golfiņa pakaļējā sēdeklī: priekšā pie stūres sēdās draugs un viņam blakus – kopīgs paziņa, kam bija jābūt sacensībās kā mehāniķim. Neviens nepiesprādzējās. Kavēt nedrīkstēja. Bet tas, kas cilvēkam liekas, ir tikai māņi.

Tas notika Rīgas otrā galā, braucot pa apvedceļu. Lija. Bija slapjš, drēgns un netīkams. Blakus sēdēja vēl viens puisis. Viņš tajā brīdī nenojauta, kas notiks. Gandrīz neviens, izņemot meiteni, kura pēkšņi, noņēma pleijera austiņas, izslēdza to, ielika somā kopā ar žurnālu un neaiztaisījusi to, nolika uz iekšējā bagāžnieka vāka aizmugurē. Apsēdās un gaidīja, nezinādama, ko, skatoties pa vidu, uz ceļu. Sajūta bija neizdibināma un baisa. Un tur jau parādījās līkums, ass, pilnīgi zem ūdens. Ātrums bija apmēram 70 km/h. Viss notika ātri, dažās sekundēs, bet tajā brīdi laiks it kā apstājās. Viņa sekundes simtdaļā piefiksēja no līkuma, pretējā braukšanas pusē, izbraukušo mašīnu. Elizabetes apziņa sašķīda vairākās drumslās, viņa automātiski sarāvās kā bumbiņa, sargājot galvu un vēderu. Viņa tikai dzirdēja drausmīgu metālisku troksni, ko radīja abu mašīnu sadursme. Taču viņu mazā mašīnīte no radītā trieciena asi sametās sāņus un veica akrobātisku kūleņu sēriju. Kā vēlāk izrādījās, lai neiebrauktu mājā ielas malā, draugs bija ļāvis mašīnai slīdēt uz pļaviņu pāri ceļam. Bet otra mašīna parādījās negaidīti. Laiks kūleņu laikā apstājās. Apziņa, kā caur vati fiksēja būkšķus, ko radīja ķermeņu un stikla, un metāla sadursme. Viss satumsa. Nebija nekā un neviena.

Tad cauri tumsai viņa sadzirdēja saucam savu vārdu. Kāds sauca viņu; izmisis, aizlauztā, bet pazīstamā balsī. Draugs, tas bija viņas puisis. Apziņa ķēra arī blakus esošu balsi, kas teica: dabū viņu ārā, pēc iespējas ātrāk! Tad viņa atvēra acis un, lai gan tā bija sekunde, viņas priekšā jau svīda rīta gaisma, mašīnas priekšējais stikls bija aizlidojis vismaz 20 metru no mašīnas. Elizabete neapjauta sevi, nejuta savus locekļus. Trīcēdama viņa pasniedza roku, nepiefiksēdama, kas to satvēra. Puiši bija baiļojušies par viņas dzīvību un to, ka mašīna varētu eksplodēt.

Atstreipuļojusi no mašīnas, viņa uz brīdi atslēdzās turpat slapjajā zālītē. «Lietiņš pārstājis līt!» viņa pie sevis nodomāja. Atsteidzās viens onkulītis, tās pašas mājas saimnieks, kurā draugs izvairījās iestūrēt. Izsauca policiju. Elizabete nezināja ne, cik ir pulkstenis, ne, cik ilgs laiks pagājis kopš avārijas brīža. Viņa vēl aizvien vārtījās uz ceļiem. Pienāca kāds policists, palīdzēja piecelties, jautāja, vai nekas nesāp. Nē, tikai šaušalīgs drebulis uznāca. Nu tik ļoti, ka policists izsauca tomēr ātro palīdzību. Līdz tam viņa paspēja uzmest acis avārijas vietai. Viss bija tik pelēks, drūms un nomācošs. Mašīna bija samīcīta kā skārdene. Mantas mētājās pamatīgu gabaliņu apkārt mašīnai. Viņa ieraudzīja savu melno somu – tālu priekšā mašīnai. Tā bija pirms tam pašā aizmugurē, milzīgais trieciens un virpuļošana to izsvieda līdzi priekšējam stiklam, kas ar visu rāmi mētājās zālē. Butaforijas. Tas viss ir butaforijas. Tas nenotiek dzīvē. Tikai filmās. Un nekas nesāpēja: tātad – viņa tikai sapņo. Mosties, tu esi iemigusi pa ceļam uz... uz kurieni? Viņa nespēja atcerēties. Un arī vēlāk viņa nespēja atcerēties daudz ko, vēl ļoti ilgi. Atmiņas sīkākie fragmenti uzpeldēja no zemapziņas apmēram pēc gada. Un vēl tagad viņa nespēj atcerēties visu sīkumos. Nespēj, vai arī sirds neļauj atcerēties.

Atbrauca ātrā palīdzība. Elizabete nemanīja īsti, kas notiek, ko dara pārējie. Ar acs kaktiņu viņa fiksēja otras mašīnas sasisto kreiso purna sānu. It kā nekas liels. Viņai palīdzēja iekāpt mediķu mašīnā. Tur bija auksts. Šausmīgi auksts. Viņa drebēja. Jocīgi, viņa nespēja normāli atbildēt uz jautājumiem. Viņa pat savus dzimšanas datus buldurēja 3 reizes. Tika nolemts, ka viņu un blakus sēdošo puisi, vedīs uz slimnīcu. Viņam bija smadzeņu satricinājums. Abus sasedza. Bet tas nelīdzēja. Viņa dzirdēja, kā pa rāciju mediķis saka kaut ko par pamatīgu šoku un satricinājumiem, sasitumiem. Viņai gribējās smieties, raudāt un neko – vienlaikus. Kādi sasitumi? Galīgi traki! Viņai nekas nesāpēja, bet puisim vienīgais, kas izskatījās sasists, bija acs (vēlāk noskaidrojās – pret Elizabetes galvu).

Kad abus ieveda slimnīcā, katru savāca cits ārsts. Viņai nebija bail, nebija nekādu sajūtu. Pat vienaldzības ne. Gribējās vienīgi ātrāk mājās un zem segas - siltumā. Palūgt, lai draugs iekurina krāsni, tad būtu pavisam labi. Tad vēl vajadzēja piezvanīt mammai. Domas kļuva drudžainas, kad Elizabete sajuta mežonīgus drebuļus. Kaut kas nebija tā. Viņa nespēja sevi kontrolēt. Kad ārsts ieveda viņu milzīgā telpā, uz galvas pārbaudi, viņai vēl brīdi vajadzēja pasēdēt, lai nomierinātos. Pēc pārbaudes viņu veda uz uzņemšanu. Viņa neatceras tālāk īsti neko.

Elizabete pamodās no lielām sāpēm. Sāpēja galva un visa seja. Pārējais likās vesels. Kad atnāca ārsts, jauka sieviete gados, viņa uzzināja, ka otrs puisis ir gaiteņa otrā galā, pirmajā palātā. Neliels smadzeņu satricinājums un sasita acs. Un viņai? Daktere nopūtās un teica, ka Elizabete dzīvotāja būs, bet ir sasista ķermeņa visa kreisā puse, ieskaitot seju, smags smadzeņu satricinājums. Aizdomas, ka varētu būt lauzts atslēgas kauls un gūžas kauls. Meitene bija šokā. Kādēļ tad viņa nejuta sāpes? Tādēļ, ka viņai bijis pamatīgs šoks, kas bieži vien neļauj apjaust patieso stāvokli.

Viņa pavadīja slimnīcā nedēļu, un, lai gan neviens laist laukā nevēlējās, Elizabete lauzās uz mājām. Viņas palātā nonāca nākamajā vakarā vēl viena meitene. Viņas seja bija viena zila bumba. Elizabete iekšēji sarāvās. Viņai bija žēl viņas un pašai sevis. Vēlāk viņa noskaidroja, ka meitene arī cietusi avārijā, kur mašīnu vadīja puisis bez tiesībām. Labi, ka dzīvi palika.

Kad Elizabete tika laukā no slimnīcas, viņai bija gultas režīms. Viņa stipri nokritās svarā, visu laiku vilka stenderēs ( vēl vismaz pusgadu ), sāpēja galva. Vēlāk viņai bija izdevība apskatīt avarējušo mašīnu, kas pie radiem bija nolikta pagalmā, viņai negribējās ticēt, ka no tādas metālu kaudzes vispār kāds varēja dzīvs palikt. Tomēr palika. Visi. Tas bija tikai brīdinājums: kas lēnāk brauc, tas tālāk tiek! Un atgādinājums, ka mūsu dzīvība ir niecība Liktenim, taču, lai aptveru tās vērtību, mums bieži ir dārgi jāmaksā. Neviens no braucējiem nebija piesprādzejies, un, kaut daudziem liekas, ka aizmugurē sēdošie ir pasargātāki, tā nav. Neviens no priekšā sēdošajiem puišiem pat ne skrambiņu nebija dabūjis.

Līdz pat šodienai Elizabete nespēj sēdēt mašīnas aizmugurējos sēdekļos, bet priekšā, braucot kā pasažieris, viņa nekad neguļ. Tramīgums ir palicis uz mūžu. Kā šoferis viņa jūtas daudz drošāk, jo tad viņa spēj atbildēt maksimāli par to, kā tiek vadīta mašīna. Bet viņa nespēj un nespēs ietekmēt tos riska procentus, kas atkarīgi no citiem braucējiem uz ceļa. Viņai ir bail, bet viņai nāksies ar to dzīvot tālāk. Šobrīd viņa gaida rindā, lai pārbaudītu veselību. Galvassāpes reizēm ir neciešamas. Ir cerība, ka ar laiku neattīstīsies baisā slimība – epilepsija. Viņas cena ir bailes un tramīgums, neuzticība citiem šoferiem. Un tā vēl ir zema cena.

Stāsta morāle: Piesprādzē sevi, piesprādzē savus pasažierus! Tu vari būt labs autovadītājs, drošs par sevi, bet tu nekad, nekad nespēsi zināt, kas tevi sagaida līkumā, kur kāds cits, ne tik apzinīgs šoferis, stūrē auto bezatbildīgi un neuzmanīgi! Esi prātīgs – izglāb sevi un citus! Katru reizi, esot autovadītājs, tu, izslēdzot motoru, vari atviegloti uzelpot: iespējams, ar savu uzmanīgo un neagresīvo braukšanu – tu esi kādam saglābis dzīvību. Iedomīgi? Nē, patiesi!