Patiesi spoku stāsti. 38
180
2
Ghosts Above Our Bed.
1996.gada oktobrī es strādāju kā The Dallas Morning News un veidoju Helovīna rakstu par to, kā tādas pilsētas kā Waxahachie, Algoa un citas izmanto "apsēstas" atrakcijas, lai piesaistītu tūristus un iegūtu vairāk naudas vietējiem restorāniem un citām iestādēm.
Mana bijusī sieva, Michelle, un es apmeklējām vairākas no šīm atrakcijām , ieskaitot Screams in Waxahachie. Vienu nakti mēs pavadījām Chaska House, Viktorijas laikmeta stila hotelī, kas atradās Waxahachie vecpilsētas vidū. Šī ēka tika uzcelta 1900. gadā un ir iekļauta Nacionālajā Vēsturisko vietu Reģistrā. Hotelis atradās netālu no Catfish Plantation- Viktorijas laikā celtas ēkas, kas pārveidota par restorānu. Tas tiek uzskatīts par apsēstu.
Mēs devāmies gulēt pirms pusnakts, negaidot kaut ko neparastu. Bet ap diviem naktī es pamodos un paskatījos uz Michelle. Es biju pārsteigts, redzot kā viņa, plaši atplestām acīm un šausmu izteiksmi sejā, skatās virs gultas kājgaļa.
Es dzirdēju balsi, kas teica kaut ko līdzīgu: " Skaties, viņa ir nobijusies," un smieklus.
Es paskatījos uz augšu un ieraudzīju trīs spokainas figūras rinķojam virs mūsu gultas. Divas bija sievietes, viens- vīrietis. Figūras līdzīnājās tām, kuras cilvēki bija redzējuši restorānā netālu no šejienes.
Es, protams, biju pārsteigts, bet noteikti ne tik pārbijies kā Michelle. Es jau no mazotnes biju lasījis spoku stāstus un klausījies mammas stāstos, kuri man šķita ļoti interesanti. Viens no stāstiem, kas vislabāk palicis atmiņā, bija par to, ka mamma domāja, ka redzējusi manas vecākās māsas garu. Mana māsa nomira deviņu gadu vecumā. Biju lasījis arī stāstus par apsēstām mājām un dažās pavadījis nakti.
Bet es nekad iepriekš nebiju ne dzirdējis, ne redzējis spoku. Tas mani ļoti ieinteresēja un es piecēlos, cenšoties izpētīt spokainās parādības tuvāk un pārbaudīt, vai man tikai nerēgojās. Viņu ķermeņi izskatījās kā savāda, izplūdusi gaisma, bet gariem bija ļoti detalizētas sejas. Tikai tad es sapratu, cik ļoti mana bijusī sieva bija nobijusies, un tādēļ izlēmu neuzdot jautājumus. Es parādībām diezgan stingrā un skaļā balsī liku pazust no šejienes un figūras vienkārši izgaisa.
Reklāma
Es piecēlos un izgāju gaitenī, taču neko neredzēju. Nākamajā rītā mēs pastāstījām administratoram, ko bijām redzējuši, un pajautājām vai vēl kāds nav stāstījis ko līdzīgu. Viņš teica, ka daudzi apmeklētāji ir redzējuši ko savādu, bet viņiem nepatīk šos stāstus ublicēt, jo tas varot aizbaidīt klientus. Viņš teica, ka vairākkārt šīs trīs parādības ir redzētas arī citās Viktorijas laika ēkās Waxahachi apkārtnē.
Mēs devāmies uz Catfish Plantatation apjautāties par to, ko ir redzējuši citi. Mums pastāstīja, ka šajā restorānā arī ir redzēti trīs spoki. Viens no tiem ir Will Anderson, fermeris, kurš šeit nomira 1930. gados un ir redzēts uz priekšējā lieveņa, stāvot kombinezonā. Ap 1920. gadu Elizabeth Anderson, fermera meita, tika nožņaugta savā kāzu dienā. Viņa ir redzēta, skatoties laukā pa logu uz līci. Trešais gars, iespējams, ir Caroline Mooney, kura tur dzīvojusi no 1953.-1970.gadam.
Restorāna darbinieki ir stāstījuši par lidojošiem maizes groziem virtuvē, ēdiena un krūžu mešanu uz cilvēkiem, zilu gaismu tukšās tlepās un par spokainu līgavas figūru, kas stāv pie loga un lūkojas uz līci. Apmeklētāji arī stāstījuši par sudraba priekšmetu kustēšanos, savādām balsīm, gaismu izdzišanu un iedegšanos tualetēs un citām neparastām lietām.
Izrādās, ēka nodega 2003.gadā un tika renovēta. Strādnieki stāstījuši, ka viņu darbarīki tikuši pārvietoti vai kaut kur noslēpti. Kāds no strādniekiem atradis putekļainu soguli, uz kura bijis rakstīts: " Don`t be scared."
Pēc tam, kad 2007.gadā restorānu pārdeva jaunajiem īpašniekiem, viņi uzaicināja paranormālos izmeklētājus. Izmeklētāji apstiprināja trīs garu klātbūtni, sakot, ka tie ir draudzīgi un nekaitīgi.
Es nekad vairs neesmu neko tādu pieredzējis. Bet, katru gadu ap Helovīnu laiku, es atceros šo notikumu. Tas man palīdz noticēt tam, ka dzīve turpinās arī pēc nāves.
Tev patiks šie raksti
