Patiesi spoku stāsti. 2.8
397
2
The Angry Man Across the Street.
Es dzīvoju Rietumu Hjūstonā. Apvidū, kurā dzīvoju es, mājas ir ļoti cieši kopā un mašīnas parasti tiek atstātas uz ielām, tieši pretī mājām. Es esmu atdevis vietu pretī savai mājai kaimiņam, tādēļ man mašīnu nākās atstāt dažas mājas tālāk.
Reiz, tā kā man bija ļoti daudz iepirkumu, es mašīnu atstāju pie mājas, kas ir pāri ielai, pretī manējai. Tas ir atļauts, to drīkst darīt, ja vien nebloķē ielu vai satiksmi. Tas, kuram pieder mājai, pie kuras mašīnu atstāj, neko nevar teikt, jo iela viņam nepieder.
Vēlāk, kad es grasījos doties uz savu maiņu slimnīcā, ieraudzīju, ka kāds vecs vīrs, kurš, acīmredzot, dzīvoja tajā mājā, kurai pretī biju noparkojies, tuvojās manai mašīnai. Ievērojis, ka esmu iekšā, viņš sāka uz mani kliegt par to, ka es te mašīnu nedrīkstot atstāt, ka tā esot viņa zeme (kaut gan tā nebija un es nerīkojos pret likumu). Pēc tam viņš jautāja, kur es dzīvoju. Viņa sejas izteiksme bija ārkārtīgi biedējoša.
Pateicu, ka viņam nav nekādu tiesību man to jautāt vai kaut ko aizrādīt. Viņš kādu brīdi mani vēroja, ar šausmīgu, biedējošu sejas izteiksmi. Es aizvēru logu un, neko neteicis, aizbraucu. Es vairs nekad neatstāju mašīnu pie viņa mājas un ar viņu nesatikos.
Tad, vairākus mēnešus pēc atgadījuma, es naktī nācu mājās no darba. Es ievēroju, ka apkārt ir ļoti daudz ugunsdzēsēju un ambulance, bet nezināju, kura mājā bija notikusi nelaime un par to arī nedomāju.
Vēlāk es ievēroju savādu rosību dusmīgā vīra mājā. Viņa garāžas durvis katru dienu bija plaši vaļā un no tās, acīrmedzot, radinieki, izveda viņa mantas. Pat viņa mini-van bija nolikts pie mājas, un viņš to nekad agrāk nebija darījis. Un tad, vienu dienu, mašīna bija prom.
Vecais vīrs bija aizgājis aizsaulē.
Naktīs es bieži domāju par to reizi, kad atstāju mašīnu pie viņa mājas. Kādu vakaru es atstāju mašīnu vienu māju no viņējās un, ievērojis, ka gaismas mājā vēl joprojām deg, sajutos neomulīgi. Šķita, ka kāds mani vēro. Tāpēc es aizbraucu līdz ielas galam un atstāju mašīnu tur.
Reklāma
Pēc apmēram divām nedēļām, kad es, kā katru vakaru, gibēju mašīnu nolikt savā ierastajā vietā, atklāju, ka kāds stāvvietu ir aizņēmis. Es apbraukāju visu kvartālu, bet vienīgā brīvā vieta bija pie dusmīgā vīra mājas. Kad es vācu savas mantas un grasījos kāpt ārā no mašīnas, es izdzirdēju klauvējienus. Skaidri un skaļi, pie manas automašīnas loga. Es, pārbijies līdz nāvei, izlēcu ārā no automašīnas. Neviena tur nebija.
Nākamajā dienā, kad atkal atstāju mašīnu tajā pašā vietā, nekas nenotika. Bet...kad iegāju mājās, mana sieva teica, ka viņa pēcpusdienā aizvedusi suni pie vetārsta un atgriežoties atklājusi, ka papīra dvieļu turētājs ir norauts no sienas. Es viņai izstāstīju par neparastajiem klauvējieniem.
Es cenšos savu mašīnu tur vairs neatstāt. Reizēm, kad pa logu paskatos uzvecā vīra māju, šķiet, ka izgaismotajiem aizkariem paslīd garām ēna un kāds mani nepārtraukti vēro.
Tev patiks šie raksti
