Paralēlās pasaules.12

Zinātnieku komanda no Oksfordas Dāvida Doiče (David Deutsch) vadībā izdarīja atklājumu matemātikas jomā. Zinātnieki secinājuši, ka „paralēlās pasaules” patiešām eksistē. Iepriekš teorija tika atzīta par fantastiku un drīz vien tika aizmirsta, tomēr Oksfordā matemātiska pētījuma gaitā atklāja, ka teorijas pamatlicējs Everets ir virzījies pareizā virzienā. Saskaņā ar kvantu mehāniku, atoma elementārdaļiņu vieta un ātrums ir nenosakāms. Eksperimentālā ceļā daļiņas ieņem „superpoziciju”, kurā tās vienlaikus var atrasties vienā vai citā atrašanās punktā jeb notiek superpozīcijas princips –(nosaka, ka vairāku uz aplūkojamo sistēmu vienlaikus darbojošos faktoru rezultāts ir vienāds ar šo faktoru atsevišķi izraisīto rezultātu algebrisko summu). Novērojums tika veikts realitātes noteikšanai. Eksperimentu varētu salīdzināt ar naudas monētas mešanu gaisā. Uz plaukstas var nokrist vai nu „naudas zīme” vai arī „ģerbonis”. Tātad pastāv divas versijas, bet viens rezultāts. Tādējādi zinātnieki ir nākuši pie secinājuma, ka atzarojuma struktūra, kas rodas sašķeļot Visumu dažādās paralēlās pasaulēs, izskaidro rezultātu varbūtību, kas raksturo kvantu mehānikas būtību. Tas savukārt pēc zinātnieku domām nosaka, ka mēs dzīvojam vienā no paralēlajām pasaulēm. Teorija par „paralēlām pasaulēm” tika izvirzīta jau 1957. gadā. Teorijas pamatlicējs ir Prinstonas (ASV) universitātes fiziķis Hjū Everets. Everets to pamatoja savā rakstā ar nosaukumu „Kvantu mehānikas formulējums, izmantojot „atbilstošā stāvokļa” jēdzienu”. Tā bija sensācija, kas nav zaudējusi aktualitāti arī mūsu dienās, galvenokārt tāpēc, ka mūsdienu zinātne nav piedzīvojusi radikālāku zinātnes hipotēzi, un vēl jo vairāk tāpēc, ka neviens nav spējis to ne pilnībā pieņemt, ne atrast tajā kaut vai sīkāko zinātnisko kļūmi. Evereta formulējums - eksistē nevis viens, bet gan neskaitāmi izplatījumi un katrā atrodams tas pats elemen¬tārdaļiņu kopums, kas veido mūsējo. Viņš uzskata, ka ikviena šīs pasaules darbība, pat jebkura cilvēka rīcība, Visumu saskalda vairākos jaunos visumos. Katrā laika momentā neskaitāmie visumi pieaug bezgalības virzienā, pakļaujoties savdabīgai ķēdes reakcijai. Un tādējādi katrs visums sevī ietver katra cilvēka spoguļattēlu — katru reizi savu unikālo viņa likteņa atspulgu. Proti, pasaule ir cēloņu un seku sakarību kaskāde, kas veido bezgalīgu visumu daudzumu. Klasiskās mehānikas pamatatziņa - notikumi risinās neatkarīgi no ātruma, kādā pārvietojas to novērotājs. Everets šo atziņu attīstījis vēl plašāk, ņemot talkā matemātiskus aprēķinus, pierādot, ka jebkura objekta novērošana ir mijiedarbība, kas maina gan objekta, gan novērotāja stāvokli. Proti, viss saistīts ar visu, lai arī šīs saites mēdzot būt dažādas. Novērotājs varot būt jebkas, ne tikai cilvēks, ikviena mehāniska vai elektroniska sistēma, kas spējīga apstrādāt iegūto informāciju. Atbilstoši šai teorijai, arī Dievs, ja vien Viņš ir Visuma daļa, uzskatāms par ikdienišķu novērotāju, kas pakļauts visām aprakstāmām likumībām.Evereta izklāstījums ir saistošs, tomēr ja ņem vērā, ka Visums ir daļa no Dieva, bet nevis Dievs ir Visuma daļa, tad tas nozīmē, ka šajā gadījumā Dievu vajadzētu izslēgt no šāda veida mērījuma ķēdes. Tātad — tradicionālajā kvantu mehānikā pēta tikai objekta izmaiņas, savukārt Evereta kvantu mehānikā mainās katra nedalāmā pārīša — gan objekta, gan novērotāja — stāvoklis. Stāvokļa izmaiņas atkarīgas ne tikai no informācijas, bet arī no paša novērotāja, piemēram, viena lieta ir uzņēmuma direktors, bet gluži cita — viņa sekretāre. Einšteins par kvantu mehāniku teica: „Tā ir tikai kā pagaidu līdzeklis pasaules pilnīgai izpratnei, līdz brīdim, kad zinātne iegūs pilnīgu īstenības aprakstu”. Vai derīgā nomaiņa varētu būt Evereta ģeniālā ideja? Domājams, ka ne gluži. Vairākums zinātnieku Evereta hipotēzi nepieņem vēl šodien. Par šādu „paralēlo pasauļu” interpretāciju Einšteins noteikti teiktu to pašu, ko par kvantu mehānikas nenoteiktības un neparadzamības principu: „Dievs nespēlējas ar metamo kauliņu.” Pēc Evereta pieņēmuma vadoties sanāk tā, ka Dievam vajadzīgas daudzas vienādas pasaules, lai tajās veiktu eksperimentus ar cilvēkiem un tad novērotu cilvēku „robotiņu” uzvedību. Tāds uzskats būtu visnotaļ aplams, jo tas būtu pretrunā ar Dieva raksturu, ņemot vērā, ka Viņš radījis cilvēku ar brīvu gribu. (Jēk. 1:18). Tad kāpēc gan Dievam būtu vajadzīgi 100 dubultnieki jeb roboti ar dažādiem likteņiem? Acīmredzot tik tālu Everests nebija aizdomājies. Zinātnieki argumentē, lai gan Evereta teorija izskaidro lietas, kas aizvien uzskatāmas par „nepierādāmām”, piemēram, NLO, spoki, ļaunie gari vai eņģeļi. Un, kā to vēlāk nopietni uzsver britu pētnieki, tā apstiprina, ka relativitāte piemīt ne tikai Nākotnei, bet arī Pagātnei, nerunājot nemaz par Tagadni. Lai to saprastu un īstenotu, apgrozībā jālaiž jēdziens „katra novērotāja psiholoģiskais laiks”. Ņemot vērā, ka starp ASV un Krieviju vēsturiski pastāv sīva cīņa un sacensības gars zinātnes un tehnoloģijas jomā, tad līdzko vieni kaut ko izgudro, tad otri izgudro to pašu, bet paziņojot, ka esot vienu soli priekšā saviem konkurentiem un otrādi, ja otri kaut ko izgudro, tad pirmie atspēko. Tomēr gadās arī tā, ka domas tomēr sakrīt, piemēram, šoreiz krievi ir centušies ielikt arī savu devu šajā lietā ar nosaukumu „paralēlās pasaules”, tāpēc krievu zinātnieki- akadēmiķis Moisejs Markovs arī uzskatīja, ka pastāv vairākas paralēlās pasaules, kuras savstarpēji savieno īpaši laika kvanti, un tajās secīgi risinās vienādi procesi. Tas nozīmējot, ka jāmeklē ceļi, kā iemācīties „pāriet” no vienas pasaules uz otru, tostarp apmeklējot gan savu pagātni, gan nākotni. Savukārt profesors Nikolajs Kozirevs apgalvo, ka pastāv mūsu Visumam paralēli visumi, kas savienoti ar tuneļiem jeb tārpejām, par kurām runā arī amerikāņu zinātnieks-fiziķis Kips Torns. Aplūkosim vēsturiski-zinātnisko scenāriju, lai saprastu kādā veidā zinātnieki ir nonākuši līdz sensacionālajam atklājumam par „paralēlo pasauli”.

Stīgu teorija Zinātniskajā pasaulē ir pastāvējusi problēma starp to, kā būtu iespējams apvienot vispārīgo relativitātes teoriju ar kvantu teoriju. Jo tās vienmēr ir bijušas pretrunā. Viena nosaka laiku un telpu, bet otra to nenosaka precīzi. Ko darīt tādā situācijā? Zinātnieku glābšanas riņķis radās supersimetrisko stīgu teorijas izstrādāšanā. Stīgas – fizikas teorija, kurā daļiņas tiek aprakstītas kā viļņi uz stīgām, kas spēj apvienot kvantu teoriju ar gravitāciju. Stīgas būtībā ir viendimensijas izstiepti objekti. Tām ir tikai garums. Stigas teorētiski virzās cauri laikatelpas fonam. Sīkos vilnīšus uz stīgām interpretē kā daļiņas. Zinātnieki uzskatīja, ka stīgu teorija būs spējīga atrisināt mūžseno neatrisināmo teoriju par visu jeb Visumu. Zinātniekiem par nožēlu nācās secināt, ka ir radusies vēl viena stigu teorija un pēc tam vēl viena, kopā tika atklātas četras. Zinātnieki sašļuka, jo ar katru jaunu teorijas virzību vairs neatrisina mūžseno jautājumu, kā radies Visums? Pēc 1985. gada zinātniekiem bija skaidrs – „garām pasākums.” P-brānas Taču viss nav tik melns kā to mālē un zinātnieks fiziķis Pols Taunzends no Kembridžas universitātes Lietišķās matemātikas un teorētiskās fizikas fakultātes nāca klajā ar jaunu apvērsumu fizikā. Autors to nosauca par „p-brānām”. P brānas no stīgām atšķīrās ar divdimensiju virsmu un visas brānas ir vienlīdzīgas. Taču to visu apkopot vienā veselumā neizdevās un tomēr. M- teorija Zinātnieki mīņājās uz vietas. Nesen optimisms par stīgu teoriju, kas sita augstu vilni, tagad ar katru jaunas stīgu teorijas rašanos un līdz ar to teorijas atklāšana par visu -Visumu pilnā diapazonā izgaist. Ko iesākt? Tomēr saliekot galvas kopā zinātnieki atgriezās pie tās pašas dziesmas vienīgi jaunās skaņās un tātad, visas atklātās 4 stīgu teorijas ir vienas un tās pašas papildinājums jeb duālisma efekta rašanās. Zinātnieki secināja, ka pastāv mijiedarbība- dualitāšu – tīklojums, kas apvieno visas 5 stīgu teorijas, kā arī 11 dimensiju supergravitācijas teoriju. Dualitāte ļauj secināt, ka dažādās stīgu teorijas ir vienas un tās pašas pamatteorijas – M- teorijas – izpausmes. Ko šie vēsturiski-zinātniskie līkloči mums dod? Vai tas atrisina jautājumu kā radās Visums? Visuma pagātne joprojām tīta miglā, bet toties kādas iespējas paver katra jauna teorija... Piemēram, katra jauna teorija dod iespēju lielākiem fantāziju plūdiem un aizfilozofēties tik tālu, ka savās vispēcīgajās un varonīgajās domās radīt jaunu pasauli, vai arī kā Hjū Evereta gadījumā daudzpasauļu varbūtību, kurā viss notiek līdzīgi kā mūsējā. Vai kritikai ir pamats? Kā lai to ņem, piedāvāju ielūkoties divās sfērās – garīgajā un zinātniskajā, lai saprastu, kas notiek. 11. dimensija Zinātnieki nāca klajā ar vēl kādu risinājumu, tas ir -10 vai 11 dimensiju teoriju. Pols Taunzends uzskatīja, ka viņa lolojums „p-brānas” ir lielisks papildinājums jeb atrisinājums šīs teorijas vienādojumiem. Lai arī 10 vai 11 dimensiju laikatelpa neizklausās pēc mums pazīstamās laiktelpas, doma bija tāda, ka pārējās sešas vai septiņas dimensijas ir savērptas tik mazas, ka mēs tās nepamanām. Mums būtu līdz galam grūti uztvert domu par 11 dimensijām, jo paši dzīvojam vien trijās. Mēs spējam pārvietoties pa labi, vai pa kreisi, lekt uz augšu vai atpakaļ, vai arī pārvietoties uz priekšu un atpakaļ. Bet ko mums tas viss līdz, lai izprastu Visumu? Paralēlā pasaule Zinātnieki ir domājuši arī par to, kas ir izraisījis Lielo sprādzienu? 3 jaunā laikmeta zinātnieki ir nākuši pie slēdziena, ka par cik ir iespējamas paralēlās pasaules, tad tās savstarpēji varētu savienoties līdzīgi kā viļņi okeānā, kas vētras laikā mainot virzienu saskrienas un ietriecas viena otrā, tādējādi izraisot Lielo sprādzienu un no 2 paralēlām pasaulēm izveidojas vēl viena. Un iespējams, ka mēs dzīvojam vienā no 100 vai pat 1000 pasauļu variācijām. Viss jau būtu skaisti, ja vien.. Ja atgriežamies pie raksta sākuma, tajā teikts, ka Dāvids Doiče ar komandu secināja, ka „Saskaņā ar kvantu mehāniku, atoma elementārdaļiņu vieta ir nenosakāma, tas ir elementārdaļiņu ātrums un vieta nav nosakāma. Eksperementālā ceļā daļiņas ieņem „superpoziciju”, kurā tās vienlaikus var atrasties vienā vai citā atrašanās punktā” tādējādi izrietot, ka elementārdaļiņas „spēlē paslēpes” atrazdamās vienlaicīgi mūsu pasaulē un paralēlā pasaulē. Vai tas ir iespējams? Viss ir iespējams, kas nav pierādīts! Bet ja tas būtu pierādāms, tad šāda veida jautājums taču nepastāvētu, vai ne? Par cik eksperimentāli jaunā atklāsme nav pierādama, tad zinātnieki ir ķērušies atbildi meklēt citā virzienā, psiholoģijā. Psiholoģiskā pieeja Everetta hipotēzei pievienojas Mihails Menskijs (fizikas-matemātikas zinātņu doktors) vienīgi papildinot domu, ka tā lieta, kura izvēlas vienu no paralēlajām pasaulēm saucas- apziņa. Mihail Menskijs apgalvo, ka paralēlajās pasaulēs kvantu teorija ir pilnīgi iespējama. Jo tad, kad apziņa izvēlas vienu no paralēlās pasaules variantiem, īstenojas tā pati klasiska realitāte, kuru mēs visi redzam. Tā ir tikai ilūzija, kas rodas novērotāja apziņā, un tad, kad apziņa rada izvēli un apstājas pie tās, vēl nenozīmē, ka citas paralēlās pasaules nepastāv. Kas notiek neizpētītajā Visuma daļā? Līdzīgus secinājumus savulaik izteikuši arī britu astronomi, izvirzot teoriju par mūsu Visuma paralēlo "dubultnieku". Kembridžas universitātes līdzstrādnieki Neils Tenthems, Ole Mollers un Enriko Ramiress-Ruiss izpētījuši, ka mūsu Visumu veidojošais matērijas daudzums ir nesalīdzinā¬mi lielāks par to, ko cilvēce savā attīstībā spējusi apjaust, turklāt lielākā tās daļa nav redzama. Britu pētnieki uzskata, ka tāda parādība izskaidrojama tikai, ka Visumā eksistē „paralēlā pasaule”. Tas esot mūsējam paralēls tieši tāds pats Visums, kurā ietilpst neskaitāmas galaktikas, kuras veido zvaigznes, gāzes un izpētei nepakļaujamu caurspīdīgu matēriju kopums, kas aizņem vismaz 90% kosmiskā izplatījuma. Aprēķini liecina, ka lielākā daļa Visuma enerģijas atrodas dīvainā fiziskā formā, kas ir tik ļoti neparasta, ka neesot izprotama pati tās eksistēšanas būtība, un tikai 5% Visuma matērijas cilvēks spējīgs novērot un pētīt. Britu pētnieki uzskata, ka tas liekot nešaubīgi ticēt paralēlo pasauļu, paralēlo izplatījumu un pat paralēlā laika eksistēšanai. „PARALĒLĀ PASAULE” GARĪGĀ IZPRATNĒ Vai eksistē „paralēlā pasaule?” Noteikti, ka jā! Vienīgi varbūt citādākā izklāstā nekā to skaidro zinātnieki. Tad Dievs sacīja: "Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū." Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. (1. Mozus 1: 26-27) Dievs nav teicis, ka cilvēku radīs tādu pašu kā viņš, bet gan līdzīgu, kas tad šajā gadījumā ir līdzīgs un atšķirīgs? Primāri Dievs ir Gars, bet cilvēks ir miesa+gars. Attiecīgi par cik, bija paredzēts, ka tiks radīta miesa, tad bija nepieciešams radīt visus dzīves apstākļus, kuros miesa varētu mājot un noteikti tā nav garīgā pasaule jeb mentālā, bet gan fiziskā pasaule, tomēr atstājot cilvēkam iespēju saskarties arī ar garīgo pasauli. Notikums ar grēka augli. Ko vecā čūska gribēja iegalvot Ievai sniedzot tai augli? Būtībā, ka iekožoties auglī, viņa kļūs kā Dievs! Faktiski, tad varētu valdīt gan fiziskā pasaulē, gan arī garīgajā vienlaicīgi, bet tomēr, ja Dievs bija radījis jau primāri miesu, tad lidināties paralēlajās pasaulē vienādās proporcijās tomēr nebūtu iespējams. Ja arī garīgi-mantālajā plāksnē, tas būtu iespējams, tad fiziski-miesīgi, tas tomēr nebūtu iespējams. Domājams, ja ņem vēra, ka mēs dzīvojam laikā un telpā, bet "paralēlā pasaule" jeb garīgā pasaulē nav laika ierobežojuma, tur ir mūžība, turklāt „paralēlajā pasaulē”, kuru tiešāk varētu dēvēt par „garīgo pasauli” pieļauju domu, ka tajā varētu būt arī cita atmosfēra un spiediens tajā. Un ja ņem vērā, ka nekas svēts nevar savienoties ar nesvētu, tad jo vairāk. Miesa nav paredzēta garam un garam nav paredzēts miesai, vienīgi ja dzīvo harmonijā, tas ir, ka miesā dzīvo gars un garā dzīvo miesa. Atsevišķa eksistēšana nav iespējama. Ja, nu vienīgi, kad cilvēks mirst. Bet tā jau ir cita tēma. Ar to gribu teikt, ka atrašanās "parelēlajās pasaulēs" vienlaicīgi, kā to paredz Evereta hipotēze nav iespējama! Dimensijas, paralēlās pasaules lūzums Cilvēki izsaka prieku dažādi, bet ir dzirdēta frāze: „Aiz prieka septītajās debesīs” jeb „aiz laimes septītajā dimensijā? Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka sajūsmai vai priekam arī mēdz būt dažādi līmeņi, jo lielāka sajūsma, jo izteiktāka eiforijas sajūta, cilvēka organismā veicinās endorfīna un okcitocīna koncentrācijas līmeņa paaugstināšanās. Lūgšanas laikā arī var sajust kaut ko līdzīgu un jo biežāk cilvēks alkst izjust un iepazīt to, ko iepriekš nav pazinis, ar katru reizi viņš alkst aizvien vairāk un vēlas to vēl vairāk un saskarsmē ar Dievu viņš tiecas sasniegt lielākus apvāršņus, katrā cenšanās laikā sperot noteiktus soļus, viņš nokļūst aizvien augstākā garīgā līmenī. Pieļauju domu, ka „paralēlā pasaule” ir sadalīta līmeņos jeb dimensijās, līdzīgi kā kāpt kādā augstā klintī, jo augstāk tu kāp, jo plašāka pasaule tev paveras. Jo augstāk kāp, jo tīrāka atmosfēra un elpot paliek vieglāk. Jo augstāk kāp, jo vairāk tas, ko no jauna iepazīsti paliek tuvāks un mīļāks un dažkārt tieši tāpēc atpakaļ iet vairs negribas, bet iet tālāk un kāpt vēl augstāk. Protams, jo augstāk kāp, jo lielāka spriedze. Lai iegūtu vairāk ir jāpiepūlas. Lai izzinātu „paralēlās pasaules” noslēpumus, vēl nepietiek ar vienu vienīgu vēlēšanos. Bet jautājums ir tāds: „Kādi ir tavas sirds motīvi?” Daudzi vēlas izzināt lielākos gudrības noslēpumus, bet ne katrs tās iegūst. Jo vēlas tās zināt –savtības, kārības, mantkārības un citu motīvu vadīts. Turklāt nevēloties zināt noslēpumu gudrības avota pirmsākumu. Nevelti kāds draudzes mācītājs bieži vien atkārto ļoti zīmīgus vārdus : No Tevis(Dieva) viss nāk labs, tīkams un pilnīgs.” Tā tas ir! Bet vai mēs tiecamies pēc tā ar visstīrākiem sirds nodomiem? Interesantu domu par dimensijām izsaka Kemridžas profesors Stīvens Hokings, savā grāmatā "Mērķis-teorija par visu" raksta: „Mēs dzīvojam 3 dimensiju telpā. Punkta atrašanās vietu mēs varam norādīt, lietojot trīs raksturlielumus, piemēram, garumu, platumu un augstumu. Kāpēc telpa, kurā mēs dzīvojam nav divās vai četrās dimensijās. Diemžēl divas dimensijas, lai tajā dzīvotu sarežģītas dzīvības formas ir gaužām par maz. Piemēram, vai varētu dzīvnieks divdimensiju pasaulē uzņemt barību, ja tā gremošanas trakts būtu sadalīts divās daļās? Taču, ja būtu 4 vai vairākas dimensijas, gravitācijas spēks starp diviem ķermeņiem, kas tuvojas viens otram, pieaugtu daudz straujāk. Tas nozīmē, ka planētām nebūtu stabilu orbītu ap to saulēm. Tās vai nu ietriektos savā zvaigznē vai arī atrautos no zvaigznes orbītas un aizklīstu izplatījuma tumsā un aukstumā. Nestabilas būtu arī elektronu orbītas atomos, un matērija mums zināmajā formā nevarētu eksistēt. Tāpēc, lai arī daudzo vēsturu (paralēlo pasauļu) koncepcija pieļauj Visumu ar jebkādu plakano dimensiju skaitu, tomēr inteliģentas dzīvības formas varētu pastāvēt tikai trīsdimensiju Visumā.” Vēlos tikai pievienot, ka klasiskā nozīmē, no Einšteina teorijas, ceturtā dimensija ir Laiks. Par cik Kembridžas universitātes līdzstrādnieki Neils Tenthems, Ole Mollers un Enriko Ramiress-Ruiss runā par neredzamo (garīgo) „paralēlo pasauli”, tātad tā nav gluži tāda kā mūsu pasaule, kurā dzīvo trīsdemensiju inteliģentās būtnes. Tātad, „paralēlās pasaules” izpratne, kādu ir izpratis Everets, piedzīvo neveiksmi.