"Ļoti jauka jauna ģimene". Tieši tā visi raksturoja Renfoldu un Virdžīniju Normanus. Renfolds, 25 gadus vecs, ar savu gudro smaidu, bija īpaši simpātisks. Virdžīnija, 22 gadus veca, staroja no jaunības un veselības - tipiska amerikāņu meitene, kas cieši turas ar kājām uz zemes. Abi bija cēlušies no Ņujorkas: attiecīgi, bija megapolises iedzīvotāji, kas to tik dara kā sapņo par jauku māju ar skaistu zālāju un apkārtni ar svaigu gaisu. Līdz tam brīdim kamēr, apdrošināšanas kompānija kurā strādāja Renfolds, piedāvāja viņam jaunu darba vietu Mauntin-parkā - Ziemeļkarolinas štata dienvidos. Ģimene bija priecīga pamest Ņujorku! Tur, dienvidos, klimats
ir daudz patīkamāks un veselībai derīgāks, nekā dūmotos ziemeļrietumos.
Ierodoties Mauntin-Parkā, Virdžīnija un Renfolds uzreiz iegādājās mazu, bet mīļu māju pilsētas ārpusē. Bet par cik mājās dārzā auga rozes, tad viņi nodēvēja savu mājokli par "Rožu Dārzu". Un viņu jaunā dzīve sākās! Viņi labi sadzīvoja ar kaimiņiem un drīzumā iepazinās ar jauniem draugiem.
1963.gada 7.jūnijā Normani nonāca mācītāja mājas parkā un izrādijās, ka tajā dienā tiek rīkots ikgadējs labdarības tirgus . Visi pilsētas iedzīvotāji bija ieradušies uz šiem tradicionāliem svētkiem, kuros varēja ne tikai izklaidēties, bet arī iegādāties noderīgas mantas gandrīz par baltu velti, plus tādējādi vēl palīdzot labdarībai.
- Renfold, skaties...tur!
Virdžīnija norādijā uz komisku siuletu - mazu cilvēciņu ar brillēm, kas apsēdies uz saliekama krēsla. Neskatoties uz jūnija karstumu, viņš bija tērpies melnā kostīmā un nēsāja viņam piestāvošu melnu kaklasaiti.
- Jā, redzu. Varbūt viņš pārdod pats sevi kā dzīvu putnubiedekli!
- Es par kaut ko citu domāju! Paskat' uz zemi. Tas ir tas, kas mums vajadzīgs viesistabai!
Renfolds apskatīja to, kas tā apbūris viņa sievu: krēma krāsas rulons, kas gulēja pie dzīvā putnubiedēkļa kājām.
- Linolejs? Priekš kam ?
- Tu taču zini, ka mūsu viesistabas parkets ir stipri sabojāts. Mēs varam izklāt uz tā
linoleju, bet pa virsu tam kādu labu paklāju.
Linolejs izskatījās pavisam jauns. Nekādu traipu un putekļu. Un mazais cilvēciņš par to prasīja tikai 5 dolārus! Tapēc pirkums viņiem derēja. Virdžīnija un Renfolds ar pūlēm ielika rulonu savā automašīnā un devās mājup. Protams, ka Renfolds būtu gribējis nopirkt ko izsmalcinātāku, iespējams gleznu, vai arī ko citu priekš mājas izrotāšanas. Bet viņš negribēja apstrīdēt sievas lēmumu un beigās - pieci dolāri, tas taču ir gandrīz par velti.
1963.gada 1.jūlijs. Ir pagājušas trīs nedēļas kopš labdarības tirdziņa.
Un jau kā trīs nedēļas kopš Virdžīnija slimo. Nekas nopietns. Vienkārši ilgstoša saaukstēšanās. Virdžīnijai tas gandrīz nekaitē: lai gan viņai jau ir apnicis šķaudīt un slaucīt degunu. Varbūt vajag pasaukt doktoru Lorrimeru ? Viņš dzīvo pretī viņu mājai un pa vakariem bieži apciemo jaunos kaimiņus. Ārsts apskatīja Virdžīnijas apsārtušās acis un uzpampušos plakstiņus:
- Man liekas, ka jūs esat pie tā pieraduši ? Katru gadu apmēram šajā laikā jums sākas kas līdzīgs ?
- Nē! Tādas šausmīgas iesnas pašā vasaras vidū... Nē, pirms tam man tā nav bijis!
- Patiešām ? Pārsteidzoši! Es varu apzvērēt ka jums ir siena drudzis. Jebkurā gadījumā tā ir alerģiska reakcija. Varbūt jūs pēdējo trīs nedēļu laikā esat iegādājušies suni vai kaķi? - Nē.
- Tad, iespējams, kādus augus priekš jūsu dārza ? - Nē tak!
- Tad varbūt kādu priekšmetu, kas jums bija vajadzīgs pirms trīs nedēļām. Padomājat labi. - Linolejs!
Renfolds bija pārliecināts, ka viņi domā pareizā virzienā. Viņš seko ārstam un Virdžīnijai uz viesistabu un paceļ paklāju aiz viena stūra. Un Virdžīnija skaļi nošķaudas, bet Renfolds ar riebuma saka:
- Jā...bezgala reibīga manta!
Riebīga - tas vēl bija maigi teikts! Patiesībā krēmveida linoleja virsma bija pilnībā pārklāta ar pretīgu pelējumu, kas bija ar zaļiem pleķiem, kas atgādināja kāpostgalvas, tik regulāti tie bija izvietoti, it kā zīmējums uz tapetēm. Renfolds nobrauc pa linoleja virsmu. Pretīgi! Pelējums ir lipīgs un staipīgs.
Kamēr Virdžīnija, šķaudot, iziet no istabas, abi vīrieši, domīgi apskata atradumu un apspriež savādo fenomenu.
- Ziniet, Mister Norman, es godīgi sakot, pat nezinu, kas tas ir, bet viens ir skaidrs: tieši tas ir pie vainas jūsu sievas alerģijai.
- Tad nekavējoties izmetam šo pretīgo linoleju!
Renfolds ar ārstu pārbīda mēbeles, saritina paklāju un izstiepj linoleju sētā, kur novieto atkritumu konteinerā. Rīt ieradīsies atkritumvedēji un visa šī jezga beigsies! Pirms atvadīties, doktors Lorrimers piebilst:
- Jūsu vietā es nekavējoties iztīrītu paklāju. Un nekad vairs savā dzīvē cenšaties ar ko līdzīgu nesaskarties!
Paklājs, liekas, ir pelējuma neskārts, bet ārstam bija taisnība: drošībai vajag tomēr to iztīrīt. Kamēr Virdžīnija guļamistabā attopas no lēkmes, Renfolds ķeras pie darba: aprīkojas ar slotu un ziepjūdeni un sāk tīrīt paklāju līdz pilnīgam spīdumam! Vēlāk viņš izklāj to sētā žāvēties. Pats vēlākais līdz rītdienas vakaram tas izžūs un šis murgs beidzot būs beidzies.
Un patiešām, nākošā rītā Virdžīnija pirmo reizi trīs nedēļu laikā jūtas labi. Acis vairs
nepampst, no deguna vairs netek. Pasaule atkal ir kārtībā un jaunizmazgātais paklājs atgriežas savā vietā.
- Kā tu domā, kas tas bija ?
- Nav ne mazākās sajēgas, Virdžīnij! Bet tagad tas viss ir pagātnē. Nevajag vairs par to domāt. Tas izmaksāja mums 5 dolārus, nu un miers ar to! Mēs tikām ar to galā!
1963.gada 3.jūlijā Renfolds Normans piecēlās ar nepatīkamu, kaut kādu drūmu sajūtu. Pagriezies pret guļošo sievu: Virdžīnij!
Viņas plakstiņi - sarkani, uzpampuši un deguns atkal no jauna ir sarkans.
- Virdžīnij, celies!
Šķaudīšanas lēkme acumirklī viņu pieceļ. Tad Renfolds pielec kājās no gūltas un dodas uz viesistabu. Viņš jau aptuveni nojauš kas tur notiek.
Bet paklājs izskatās tīrs un sterils: nekādu zaļu pleķu. Bet sienas..."Tas" ir pārgājis uz sienām! Visus istabā - kaut kur ap pusmetru augstumā - ir zaļas, smirdošas "tapetes"!
Vēl samiegojusies Virdžīnija seko vīram.
- Ej prom! Dieva dēļ, ej uz istabu! Ieslēdzies guļamistabā un paliec tur! Es...tagad parūpēšos par pārējo.
Gregorijs MakKallohs ir Mauntin-Parka dezinfekcijas dienesta vadītājs. un "tas", par ko Renfolds viņam stāsta, viņu diez gan ieinteresē. Viņš ir gatavs ķerties pie lietas pats personīgi.
Viesistabā viņš apskata iepriekš neredzētus pleķus, pat apskata tos ar palielināmā stikla palīdzību. Vēlāk izņem no kabatas mazas pudelītes ar ķimikālijām un ar pincetes palīdzību tajās iepilina pili no savāktā pelējuma. Pēc kāda brīža domā:
- Nē, neko līdzīgu es neesmu sastapis! Tici man, es savu darbu zinu. Bez šaubām, runa ir par... pelējumu! Jā, bet tādu tieši? To tik zina tas Kungs!
- Kungs, Kungs! Pie velna to visu! Sakiet labāk, vai jūs varat ko izdarīt lietas labā?
- Protams, es jūs saprotu, es jūs vietā tāpat gribētu kaut ko darīt.
- Lieliski, tad dariet kaut ko beidzot!
- Bet, Mister Norman, man liekas, jums nav ne mazākās sajēgas, kas ir vajadzīgs! Tā ir diez gan dārga operācija, un ilgs tā vismaz nedēļu! - Kā jūs teicāt? - Piedodiet? Nedēļu? - Jā! Ir jāapstrādā tapetes, jānotīra sienas ar spirtu, vēlāk tās ir jāpielīmē no jauna, jānomazgā parkets un jānotīra tas ar birsti, jānoņem no visām mēbelēm laku un tās ir jānopulē, bet vēlāk atkal jālako. Bet tas vēl nav viss, Mr. Norman: nāksies izmazgāt, izskalot un dezinficēt visu apģērbu, gultas veļu, segas un tamlīdzīgi!
Rendolfs drūmi skatās uz sienu. Kas šeit notiek? Viņam tā liekas...vai arī tas pelējums izplešas tālāk? Pirms tam tas bija tikai pusmetru, taču tagad...vismaz 70, nē, 80 centimetru!
- Ok, es visam piekrītu. Sāciet tagad, lai arī tas man izmaksās..tik cik vajadzēs!
Visu nākošo nedēļu "Rožu Dārza" villā bija tīrīšanas darbi. Tur strādāja tīrītāju brigādes, tapešu līmētāji, krāsotāji un galdnieki. Kaimiņi ar interesi vēroja notiekošo - bet neuzdrošinājās tuvoties "pelējuma mājai". Normanu pāris ierīko mājas sētā telti un centās izmantot visas priekšrocības dzīvei pie dabas. Paldies Dievam, tajā gada laikā bija siltas naktis. Beidzot pēc nedēļas Virdžīnija un Renfolds varēja atkal ieiet savā mājā. Šeit viss spīdēja un laistījās. Bija ieradusies pat televīzijas brigāde, lai nofilmētu reklāmu par mājas kopšanas līdzekļiem. Gregorijs Mak-Kallohs viņus pavadīja ar smaidu:
- Jā, mēs esam gatavi! Ja šeit būs atkal pelējums, tad mani vairs nesauc Mak-Kallohs!
Normaniem atkal radās cerība. Tas bija ļauns, ļoti nelāgs sapnis, neizskaidrojams murgs! Bet tagad tas ir beidzies!
9. jūlija vakarā viņus visvairāk iepriecināja iespēja atgriezties savā ērtajā gultā.
Nākošā dienā, 10-to, - šo datumu Renfolds neaizmirsīs nekad - viņu pamodināja kāda skaņa: Virdžinija nošķaudījās! Viņa domās šī skaņa līdzinājās sirēnai. Viņš izleca no gultas un metās uz viesistabu. Un sastinga istabas vidū, nespējot pakustēties.
Sienas bija kārtībā, griesti un paklājs arī. Bet kušete! Bet kā tas ir iespējams? Vēl vakar visā viesistabā spīdēja jaunie mēbēļu pārklājumi. Bet tagad kušete izskatījās kā nākusi no atkritumu izgāztuves. Nekādu pleķu...nē, viss bija daudz sliktāk: visa kušete bija noklāta ar biezu, zaļu spīdīgu pelējumu, un no tās izveidojošās masas nāca puvuma, neciešama smaka!
Vairs jau nedomājot par šo lipīgo, riebīgo masu, Renfolds satvēra zaļo kušeti ar abām rokām un izvilka to dārzā. Pēc tam atnesa benzīnkannu, aplēja kušeti un uzmeta tai sērkociņu. Augstā uguns un melnie dūmi metās rīta debesīs. - Renfold! Virdžīnija stāvēja viesistabā kā mēneserdzīga.
Viņas satūkušās sarkanās acis skatījās uz sienu. Renfolds, kurš atsaucās uz sievas kliedzienu, ieskrēja mājā un sekoja viņas skatienam. Siena...tā siena, kas vēl 10 minūtes atpakaļ bija klāta ar brīnišķīgām rozā tapetēm, tagad atgādināja dārzu, kas būtu aplūdis ar purva dubļiem: kāpostgalvas no augšas līdz lejai. Pūstošas, vemšanu izraisošas kāpostgalvas!
Pēc pāris stundām "Rožu Dārza" villā ieradās speciālisti no štata veselības ministrijas. Visi sastinga uz vietas. Neviens neteica ne vārda, visi ar šoku vēroja, kā pretīgs "dārzeņu" vilnis apklāj sienu aizviet vairāk un jau dodas uz griestiem.
Bendžamins Adlers, pēc profesijas bioķimiķis, pirmais atguvās un teica:
- Pēc pirmā skatiena, mēs neko nevaram jums teikt, Mr. Norman. Diemžēl. Bet jebkurā gadījumā, jūs šeit vairs atrasties nevarat. Brauciet uz viesnīcu vai arī pie saviem draugiem. Tagad mums ir jāpaņem šī pelējuma paraugi un tie ir jāizpēta laboratorijā. Kā mēs tikko uzzināsim ko vairāk, mēs jums paziņosim. Pēc nedēļas Bedžamins atzinās: - Es patiešām neko nesaprotu. Runājot par lietas būtību, mums ir darīšana ar parastu pelējumu. Nenormāli ir tikai tas, ar kādu ātrumu tā
izplatās. Tā aug ar biedējošu ātrumu. Mums, laboratorijā, proves attīstās kā parasti. Mister Norman, mums ir jāatzīst, ka neeksistē nekādu patiesu-zinātnisku paskaidrojumu, tam kas ir noticis jūsu mājā. Varbūt tā ir augsnes iedarbība vai arī zemes izstarojums, kādas vibrācijas, kādā ziņā pat Zemes magnētiskais lauks. Mēs nezinam!
Virdžīnija un Renfolds ar rūpēm klausījās eksperta slēdzienu. Viņiem zuda jebkāda cerība. Renfolds vien vaicāja vājā balsī:
- Un ko jūs taisaties darīt ?
- Šai parādībai ir liela zinātniska nozīme! Un to mums ir jāizpēta pašā rūpīgākajā veidā. Ir, protams, saslimšanas risks. Tapēc mums ir jāizolē jūsu māja no ārpasaules. Ja pelējums turpinās izplatīties vai pat pārcelsies uz dārzu, tad protams, mums nāksies visu nodedzināt.
Un tādējādi skaistā "Rožu Dārza" māja kļuva par īstu bunkeru. To apsargāja kā kaut kādu militāru objektu.
Tikai atvests un uzpildīts ar benzīnu milzīgs konteiners, teritorija tika ietīta ar dzeloņdrātīm un nelielā attālumā tika uzstādīta ierīce priekš distancionālas konteinera atvēršanas un benzīna aizdedzināšanas...katram gadījumam.
Gandrīz katru dienu jaunais pāris devās pie savas sapņu mājas, kas bija pārvēstusies par murgu.
Ar ilgām un šausmām viņi ar binokļa palīdzību vēroja, kā iekšienē zaļā masa bija pārņēmusi visas istabas. Vienreiz šī pretīgā masa pa atvērtiem logiem izkļuva ārpusē un pārņēma ārsienu. Vēlāk noslēpumainā plazma tika līdz jumtam. Kad baltais žogs apkārt skaistajam rozā dārzam kļuva zaļš un lipīgs, Bendžamins atdeva pavēli par likvidāciju. Pēc dažām minūtēm māja sadega. Palika pāri
tikai melns mākonis...
Nekad un nekur kopš tā laika nekas tamlīdzīgs nav atkārtojies. Un zinātniekiem tā arī neizdevās noskaidrot kas notika. "Mauntain-Parka pelējuma mājas" notikumi arī šodien paliek mistiski. Virdžīnijai un Renfoldam pēc mājas sadedzināšanas nekas neatlika kā: neiedziļināties šajā notikumā un bēgt, bēgt kur acis rāda! Apdrošināšānas kompānija, kurā strādāja Renfolds izmaksāja viņam lielu kompensāciju. Tagad Normani varēja sākt jaunu dzīvi: dzīvot Ņujorkas vidū, elpot
kaitīgu gaisu mazā un trokšņainā dzīvoklī vienā no Manhetenas debesskrāpjiem, kurā cilvēks nekad aiz loga neieraudzīs augošus kāpostus..vienkārši paradīze!
P.S. - Iesaku pārbaudīt kas darās zem jūsu paklājiem un linolejiem..a ja nu kas ?
