Es jums izstāstīšu atgadījumu, kas mūs nobiedēja pagājušajā gadā. Nu tad sāksim....
Tā bija brīnišķīga diena, nekas neliecināja par notikumiem, kas risinājās tajā vakarā... Spīdēja saulīte,ezerā ņirbēja vilnīši. Mēs ar ģimeni cepām šašliku un dārzeņus,un tētis jokoja:,,Skat, skat cik mierīgi Helovīni:) Kur tad spoki?,,
Es atbildēju:,,Kādi vēl tev spoki!!! Spoki nepastāv !,,
Lēnām sāka tuvoties vakars,un mēs pamazām riktējāmies uz māju pusi. Es vācu mantas un jutu kā sāka celties vējš. Tad es nodomāju tā:nekādi spoki nepastāv, tā kā nav vērts uztraukties.
Sakravājām visu, visu. Iekāpām mašīnā un braucām mājās. Bija jau satumsis, mēs runājāmies un pēkšņi pār ceļu pārskrēja melns kaķis. Tētis teica: ,,Re, jau pirmie helovīnu vēstneši:) ,,
Kad atbraucām mājās, apsēdāmies istabā, mamma uzvārija tēju. Padzērām, papļāpājām un sākām strīdēties:))) Īsti neatceros tieši strīda iemeslu, bet droši zinu to, ka sākām strīdēties. Strīda karstumā pēkšņi ne no kā nogāzās puķe. Tētis teica: ,,Re, vēl viens helovīnu vēstnesis!!!,,
Vakara noslēgumā mēs sēdējām un skatījāmies telavizoru, un pēkšņi - ne no šā, ne no tā iegaudojās mūsu sunītis, un tētis tik turpināja jokot ; ,,Oi, oi, oi, vēl trešais vēstnesis
,,Mēs aizgājām gulēt, izslēdzām visas gaismas un aizmigām. Naktī man sagribējās uz tualeti. Es nevarēju attaisīt savas istabas durvis,es saucu tēti, Tētis ar pūlēm attaisīja durvis un teica: ,,!!! Tas vairs nav smieklīgi.Tāds lūk bija mans pagājušo helovīnu stāsts.
