Pabaidīsimies kopā? (III)12

Lai vai kā, uzgāju uz otro stāvu, tā vienkārši, pastaigāties un papētīt ēku dziļāk. 3 tukšas istabas, istaba ar aizslēgtām durvīm un istaba ar gultu kur nomira manas vecvecmammas viens bērns. Gultai pat pieskarties viņa nevienam nav ļāvusi, pat šoreiz bija teikusi lai tai netuvojos. A ko es? Es gultā apsēdos, tā smagnēji iečīkstējās un nokrakšķēja pāris reizes. Zem putekļainās segas pamanīju tādu izcilni, pacēlu segu un tur bija lelle. Tā bija baisa lelle, pietam, man lelles nekad nav patikušas. Šis monstrs izskatījās tiešām baisi...lelle bija ļoti veca, to es pateicu pēc nolietotā materiāla un neesošajā acīm vai arī kas palicis pāri no tām. Tajā istabā es atradu vēl pāris interesantas lietiņas kas nebija tik vecas kā šī lelle un vecvecmāmiņa, bet tikuntā, interesanti. 

No istabas izgājis, palīdzēju ar vēl dažiem darbiem, bija vēls un bija jāiet jau gulēt. Tā nu mani ieslidināja otrā stāva istabā, blakus istabai, kur atradu lelli. Kad par to atcerējos, neviļus, ne ar tiešu teikumu par to ko zināju es paprasīju kas air TAJĀ istabā(tur kur lelle bija) un viņa izstāstīja par savu mirušo bērnu...Uznāca zosāda, prasīju vai nevar gulēt pirmajā stāva, kaut vai vienā istabā (no gulēšanas viņai blakus es gan atteiktos), bet viņa izstāstīja ka nav jau kur, ir tikai viena gulta kurā guļ viņa pati. Smagi nopūtos, izdvesu tās pusvārdu skaņas (a ja n...un to...o, toč, varb...nē...). Nu neko darīt, aizgāju gulēt ik pa laikam atverot acis un lēnītēm noskenējot istabu, cik nu to pārredzēju. Beigās tomēr aizmigu. 

Tagad sākās sviesta daļa pa īstam. Iedomājies visu šo uz savas ādas, izmanto iztēli...

02:37. Tev ir mazliet vēsi. Tu esi apsedzies ar segu, kas ir par īsu un plānu priekš tevis. Ārā ir kāds rets mākonis, kas aizsedz ik pa laiku mēnesi. Tu nesaproti kāpēc pamodies. Acis redz visu kas notiek apkārt cik nu var. Apkārt klusums, ne mazākās skaņas, tu dzirdi savus sirdspukstus un pat to skaņu, kad pamirkšķini. Pēc 15 minūtēm bezmiega un salšanas, tu dzirdi tādu kā kaķa staigāšanu, tikai skaņa ir tāda ka kaķim būtu pie kājām pielipis kaut kas ciets un rodās tāda *tiptap tiptap tiptap* skaņa. Es sapratu ka tas nāk no tās istabas kurā bija tā lelle, bet esmu savas smadzenes ieprogrammējis nedomāt par sliktāko variantu, bet pa vidu. 

Pēc dažām minūtēm sākās skrāpēšana tieši pretī man, tas ir tā, ka guļot tavas kājas ir virzienā pret sienu, un točna pretī man nāca tās skrāpēšanas skaņas. Neizturēju.  Apmēram 03:00 es iegāju tajā istabā, neko neredzēju, neviena nebija, tad es nodomāju ka grauzēji ir starp sienām, iegāju istabā kurā gulēju un ar kulaku iesitu pa to vietu, kur bija ''grauzēji'' un iekāpu gultā. Mazliet pavārtījos bezdarbībā un atkal iemigu. Otrajā dienā notika viss tā pat, tikai darbi mainījušies, pārējais tā pat. Taču kad taisījos iet gulēt, iegāju vēlreiz istabā pa kluso un ko es sapratu? 

Uz sienas bija parādījušies skrāpējumi. Šinī momentā es tiešām sabijos, bet nezinu arī vai tas ir jau bijis iepriekš un no kā īsti radies. Nezinu kā, bet tomēr aizmigu, bet uz neilgu laiku, jo atkal dzirdēju šo pazīstamo skaņu. Iegāju tajā istabā atkal. Uzreiz skatījos uz sienu. tajā bija parādījušies vēl vairāk skrāpējumi un tajā brīdī galvā bija tāds vientuļš teikums: ''Shit just got real!!'' 

Skrēju pie vecvecmātes, kas saldi gulēja, asarām acīs prasīju viņai par to visu sviestu, kas notiek? Tur augšā kaut kas ir! Uz ko viņa reaģēja ātri, viņa gandrīz pat skrēja, bet nespēja. Prasīju visādus neloģiskus jautājumus, jo domas šaudījās pa galvu un teikums sakausējās ar teikumu un bija kā bija. Tad vecvecmāte teica lai gaidu lejā. 10 minūšu laikā bija daudz būkšķu un citas baisas skaņas. Tad viss beidzās, viņa nonāca lejā, paņēma atslēgu un aizslēdza istabu. Prasīja vai esmu tur gājis un es pateicu ka jā. Nonācām līdz tam ka viņa stāstīja par mirušo bērnu, viņam nepatīkot ka aiztiek viņa mantas. 

Es faktiski klausījos tajā visā ar platu muti. Nav brīnums ka viņa ir viena. Nākamajā dienā noturējos neguļot, sēdēju pirmajā stāvā un skatījos televizoru un pie atvērtajām durvīm redzēju kā kaut kas aiziet tām garām, vecvecmāte bija man acu priekšā, gulēja. Es atkal viņu pamodināju. Šoreiz viņa pati negāja gulēt, bet neuzdrīkstējās arī iziet no istabas. 

No rīta sazvanīju mammu kad beidzot atradu zonu un pēc stundas viņa bija klāt. Braucu prom.

Nedēļu vēlāk vecvecmāte nomira no sirdstriekas. No tā  brīža es ar acu kaktiņiem bieži redzu stāvus kas stāv apmēram 3 metru attālumā. 

*

*

*

Ak mans Dievs, acis līp ciet ;D

Veiksmīgu negulēšanu. *beigās vel gifiņi ar mindfuck gabaliem...*

Vot tak vot...

Vot eto vot...

Cerams banāni Latvijā neaugs vairs...

Nu...ceru ka būs labi yo.