Sveiki! Šis raksts būs tiem, kuriem nav slinkums lasīt garāku tekstu, tāpēc - tie kuri gribēs, izlasīs.
P.S. Neesiet pārāk kritiski, tas ir tikai mans pirmais raksts.
Tikšanās ar pazīstamo spoku kuģi, kas tiek dēvēts par «Klīstošo holandieti» un pilnās burās dodas nezināmā virzienā, jūrniekiem allaž bijusi kā nelaimes priekšvēstnesis. Taču, pēc aculiecinieku stāstiem, «holandietis» nebūt nav vienīgais pasaulē pazīstamais nolādētais kuģis. Šoreiz par notikumiem mums ne pārāk tālajā Lādogas ezerā.
Šī stāsta pirmsākumi meklējami Somijā neilgi pirms tā saucamā ziemas kara. 1937. gadā Keksholmā (tagad Priozerska) uz dzīvi apmetās zviedru kapteinis Juhans Sigvards. Viņa ierašanās somu provinces pilsētiņā radīja plašu interesi, kas vēlāk pārvērtās par īpašu baiļu sajūtu, kam arī bija dažādi iemesli.
Sigvards bija milzīga auguma vīrs, turklāt viņam piemita neparasts spēks un īpaša nežēlība. Somus Sigvards uzskatīja par nepilnvērtīgiem cilvēkiem, par to arī viņš paziņoja vietējiem. Viņam piederēja neparasti ļauns suns – Grenlandes laikas un polārā vilka krustojums. Sigvards apmetās Tālajā Muižā – vietā, kurai bija visai slikta reputācija. Svētdienas dievkalpojumos viņš nepiedalījās. Kad cienījamais vietējais mācītājs Sivolainens izrādīja interesi par Sigvarda piederību kādai ticībai, tad viņš atbildēja, ka ir jūds, turklāt tik ļauni paskatījās uz garīdznieku, ka tas nolēma pēc iespējas ātrāk doties prom.
Drīzumā Sigvards iegādājās jūras motorkuģi «Dieva žēlastība». Tā nosaukums momentāni tika aizkrāsots, un drīz kuģa bortu rotāja jauns nosaukums – «666». Vēlāk Tālajā Muižā uzradās ciemiņš – kurlmēms tips ar pieredzējuša noziedznieka seju. Kopš šī brīža motorkuģis «Trīs sešinieki», kā to sauca vietējie iedzīvotāji, katru nakti devās atklātā Lādogas ezerā. Var tikai spriedelēt par šo izbraucienu patiesajiem iemesliem, jo visiem viennozīmīgi bija skaidrs, ka tas nav saistīts ar zivju ieguvi.
Reiz zvejnieki Karvonens un Takkonens aizkavējās ezerā, pār kuru nolaidās klusa nakts, kas Lādogā ir retums. Parādījās mēness, kas izstaroja aukstu un baisu gaismu. «Pilnmēness», sacīja Karvonens. «Jā», pēc pusstundas piekrita Takkonens.
Pēkšņi Karvonena dzirdīgā auss uztvēra pārtrauktu gaudošanu. «Vai dzirdi, Takkonen, kā vilks gaudo?» – viņš vaicāja. Takkonens padomāja un atbildēja: «Mēs ar tevi atrodamies Velna traukā, līdz krastam ir vairāk kā desmit kilometru. Kādam, tavuprāt, jābūt vilkam, lai viņa balss būtu dzirdama tādā attālumā?» Taču gaudošana kļuva arvien izteiktāka, turklāt tajā bija apslēpti tādi draudi, ka abi zvejnieki sastinga un saskatījās.
Zvejnieku laivu sašūpoja spēcīgs vilnis, un viņi netālu ieraudzīja lēnām garāmpeldošu Sigvarda motorkuģi. «Trīs sešinieku» priekšgalā slējās kapteiņa varenais stāvs, kuram blakus sēdēja baismīgais suns. Kura rīkle – suņa vai cilvēka, radīja tik nedabisku un atbaidošu gaudošanu, nebija iespējams noteikt. Zvejnieki apgalvoja, ka gaudoja abi divi.
No Lādogas tumšajiem plašumiem kāds neskaidri atbildēja. Varbūt tā bija tikai vēja pūsma? Taču motorkuģis tūdaļ mainīja kursu un devās atklātā ezerā.
Svētā Ulofa dienas priekšvakarā, kad pēc skandināvu ticējumiem raganas un citi tumšie spēki sapulcējas vietiņā ar nosaukumu Blakulla, Keksholmā notika vairāki baisi gadījumi. Naktī kāds iekļuva pilsētas baznīcā, kura tika izdemolēta – sasistas svēto skulptūras, un sludinātāja kancelē atstāts kaut kas līdzīgs cilvēka ekskrementiem. Savukārt nākamās dienas vakarā kāds nozaga atraitnes Lisas Hovenheimo, kura bija nomalē dzīvojoša ubadze un dzērāja, piecgadīgo dēlu. Viņas kaimiņš apgalvoja, ka puisēnu ar lielu laivu aizvedis pats Nelabais – milzīgs un baismīgs. Pārējie kaimiņa teikto nopietni neuztvēra, jo bija zināms, ka Sapolainens ir smagi kontuzēts padzīvojis vīrs, kurš nepārtraukti cīnās ar «sarkanajiem» somiem, visapkārt redz apustuļus, eņģeļus un velnus.
Tikai vietējā muzeja direktors Vjahavainens, kurš bija izglītots cilvēks, veterāna teikto uztvēra nopietni un steidzās pie policijas ierēdņa Kuukonena, kuram paziņoja par aizdomām. Policists viņu laipni uzklausīja un teica: «Pie manis jau bija mūsu bibliotekārs Kjulja kungs, kurš uzskata, ka Sigvards ir boļševiku aģents, kurš gatavo Somijā jaunu revolūciju. Ar bibliotekāru viss ir skaidrs: spiegu romānu iedarbībā cilvēks nojūdzies, bet no jums, atzīšos, šādu spriedumu negaidīju, jo vairāk tik mistisku un velnainu.»
Un tomēr notikumu atskaitē, kas tiek iesniegta policijas pārvaldē Helsinkos, ierēdnis sīki aprakstīja Vjahavainena versiju, uzdodams to par savējo. Uz Tālo Muižu tika nosūtīta policistu komanda, taču rezultātu nebija: saimnieku mājās sastapt neizdevās, un arī motorkuģis pie piestātnes neatradās.
31. augusta, svētā Ulofa dienas, pusnaktī Lādogu pārņēma ļoti stipra vētra un negaiss. Šādu stihiju neatcerējās pat visvecākie iedzīvotāji. Viļņi sadragāja molu un pilsētas piestātni. Vētra sagāza simtgadīgus kokus un norāva mājām jumtus. Visu nakti Keksholmas pievārtē dega Tālā Muiža, kurā, iespējams, bija trāpījis zibens.
Pēc šīs vētras motorkuģi «Trīs sešinieki» neviens vairs nav redzējis. Tas kopā ar komandu ir bez vēsts pazudis ezera plašumos. Pieteikumi policijā Lahdenpohjas, Sortavalas, Impilahti ostās, kā arī oficiālās izziņas no padomju jūrniekiem nav devušas nekādus rezultātus.
1955. gada vasarā Baltijas flotes staršina Semjons Škrudņevs viesojās pie radiem ciematā, kas atradās Lādogas krastā. Kādu vakaru viņš izbrauca ar motorlaivu, lai pārbaudītu no rīta ieliktos tīklus. Rjapas salas apkaimē motorlaiva uzskrēja sēklim un ātri nogrima. Semjons peldus nokļuva līdz nelielai akmeņainai saliņai. Visu nakti staršina «kūkoja» uz aukstajiem akmeņiem, ik pa laikam tumsā izkliegdams palīgā saucienus.
Tikko ausa gaisma, Semjons cauri miglai redzēja netālu stāvošu motorkuģi. Viņš kliedza, tā cezdamies pievērst uzmanību, taču no kuģa neviens neatsaucās. Škrudņevs metās ūdenī un peldēja līdz aptuveni simts metrus attālajam motorkuģim. Piepeldējis viņš kliedza un sita pa bortu, taču atbildes nebija. Staršina ieraudzīja pār bortu pārmestu virvi, satvēra to, uzrāpās un pārvēlās pār bortu. Kad Škrudņevs nokļuva uz klāja, kuģis sāka lēnām virzīties prom no salas, atstādams to biezā miglas plīvurā.
Pirmais, ko Semjons sajuta, bija neparasts aukstums un spēcīga, nepatīkama dūņu smaka. Vēlāk viņš pievērsa uzmanību sarūsējošiem kuģa mehānismiem un detaļām, kā arī klājam, kas bija pārklāts ar sažuvušiem putnu izkārnījumiem, sapuvušām ūdenszālēm un kaiju mirstīgajām atliekām. «Ir nu gan cūkukūts», – nodomāja pie kārtības pieradušais staršina. Tad viņš ieraudzīja brezentā tērptu stāvu, kas bija satvēris kuģa stūri. Škrudņevs devās pie viņa un vaicāja: «Kurp dodamies, kaptein?» «Uz elli», –atbildēja it kā no mucas nākoša balss. Semjonam šķita, ka viņš ir pārklausījies, taču it kā cilvēka stāvs pagriezās pret viņu. Zem kapteiņa cepures staršina ieraudzīja dzeltenus kaulus ar melniem plankumiem, tukšumu acu un deguna vietā, kā arī baisu nedabīgu zobu spīdumu. Tajā pat mirklī Škrudņevs nāves bailēs metās pāri bortam un šausmīgā ātrumā peldēja prom no baisā motorkuģa.
Kad staršinu nejauši ieraudzīja no garāmpeldoša zvejnieku barkasa, viņš knapi turējās uz ūdens. Zvejniekus izbrīnīja, ka slīkstošais pretojās pat tad, kad tika izcelts no ūdens, un mēģināja pārlēkt pār bortu. Zvejniekiem nekas cits neatlika, kā viņu piedzirdīt un ieslēgt kajītē.
Kopš šī brīža pasažieru, kravas un zvejnieku kuģu komandas ik palaikam dažādos Lādogas rajonos ir sastapušas baismīga izskata, nekoptu motorkuģi. It īpaši austošas gaismas aukstumā vai arī ap saulrieta laiku. Taču dažreiz tas sastapts arī naktīs. Uz aplupušā borta ar grūtībām var saskatīt trīsciparu skaitli, taču to precīzi noteikt ir grūti. «Šodien atkal «paklīdeni» satikām», mēdz teikt Lādogas kuģu kapteiņi un neaizmirst piebilst, ka uz motorkuģa klāja nekad neviens nav redzēts.
1982. gada augustā pionieru nometnē «Lādoga» uz vakara pārbaudi neieradās trīs pionieri. «Nekavējoties atrast un sodīt», – megafonā kliedza nometnes priekšnieks. Pionieru vadītāji momentāni pildīja pavēli. Viens no viņiem – Druzmans ievēroja, ka no nometnes piestātnes atiet motorkuģis, uz kura klāja stāv pionieri. «Stāt!» – kliedza Druzmans. Bērni ieraudzīja savu vadītāju un kļuva priecīgi, taču no kapteiņa kabīnes parādījās brezenta apmetnī tērpies tēls, un motorkuģis pazuda vakara miglā.
Nezināmā virzienā aizvesto pionieru meklēšanā iesaistījās milicija. Apgabala prokuratūras darbinieks pratināja Druzmanu: «Tātad motorkuģa numuru un tā kapteiņa seju tu neredzēji? Ko tu vispār redzēji?» «Man šķita, ka viņa apģērbs dīvaini plandēja kā uz pakaramā, un zem tā it kā nebūtu ķermeņa», padomādams atteica Druzmans, taču neko citu izmeklēšanai noderīgu viņš paziņot nevarēja.
Pazudušos bērnus meklēja ilgi, taču bez jebkādiem rezultātiem. Nenoskaidrots palika maztonnāžas motorkuģis, kaut arī pārbaudīti tika visi Ziemeļrietumu kuģniecības un pat Ļeņingradas jūras ostas kuģi.
Spoku motorkuģis Lādogā redzēts 2000. gada ziemā visai traģiskos apstākļos. 27. februāra vakarā Volhovas apkārtnē stipra vēja iedarbībā no krasta tika atrauts milzīgs ledus gabals ar aptuveni tūkstoš zemledus makšķerēšanas cienītājiem. Ledus gabals diezgan ātri pārvietojās prom no krasta. Sarežģīto meteoapstākļu un sliktās redzamības dēļ glābšanas darbus nācās atlikt līdz rītam, nelaimē nokļuvušajiem visu nakti nācās pavadīt aukstumā, viļņos un bailēs.
Kad bļitkotāju evakuācija beidzās, daudzi ziemas makšķernieki izteica savu neapmierinātību: «Kāpēc motorkuģis uz klāja uzņēma tikai četrus cilvēkus un devās prom? Kur ir tas kapteinis? Mēs viņam tūlīt sadosim pa purnu!» «Glābšanas darbus veica tikai ar helikopteriem, un neviens kuģis tajos netika iesaistīts», – brīnījās operatīvā štāba priekšnieks. Taču izrādījās, ka pusnaktī pie ledusgabala tālākās malas klusi piestājis motorkuģis. Pūlis cerīgi skrējis tam klāt, taču tikko uz klāja nokļuvuši četri veiklākie copmaņi, tas vairs negaidījis pārējos un devies viļņojošajā ezerā. «Neko nesaprotu», – štāba priekšniekam atlika noplātīt rokas. Visādam gadījumam ar reģionālajiem kuģniecības uzņēmumiem tika nodibināti sakari, taču visas atbildes bija identiskas: «Bļitkotāju evakuācijā neviens kuģis nav piedalījies.»
Izdarīsim secinājumu: ja dzīvē gadās kāda darīšana Lādogas ezera krastā vai uz tā, tad labāk no neatpazītiem ūdenstransporta līdzekļiem izvairīsimies.
