Neticami notikumi. Ceļošana laikā.70

1955. gadā no Maijami lidostas uz Ņujorku izlidoja pasažieru lidmašīna . Pēc kāda brīža sakari ar pilotiem pārtrūka, meklēšana nedeva nekādus rezultātus. Pēc 40 gadiem vēsture turpinājās, kad 1995. gadā kāda Venecuēlas lidosta saņēma ziņojumu par atļauju nosēsties. Lidosta tika attīrīta, lai lidaparāts veiksmīgi varētu piezemēties. Pirmais, ko dispičeri dzirdēja, bija pārsteigums, ko pauda piloti: "Skaties, Džimij!" piloti pētīja reaktīvās lidmašīnas, acīmredzot domājuši, ka tie ir kosmosakuģi. Dispičers:"Vai jums ir kādas problēmas, esat cietuši? Mēs varam sūtīt palīdzību." Pilots: "Mēs lidojām uz Ņujorku, bet tagad...kur mēs esam?" Dispičers: "Šī ir nacionālā lidosta Karakasa, Venecuēla" Pilots: "Ak Dievs! Kas notiek? Kāds tagad gads?"-caur iluminatoriem varēja redzēt kā pasažieri pēta gar malām novietotos boeingus. Dispičers: "Šodien ir 28. decembris 1995.gads. gaidiet, drīz pie jums ieradīsies palīdzība." Pilots: " Nē, netuvojieties, mēs dodamies prom!" Pilots atvēra lodziņu no kura ar kautkādu mapīti māja, lai netuvotos neviens viņiem. No mapītes izkrita kalendārīts ar 1955. gadu- vienīgo pierādījumu tam notikumam... Pēc dažām sekundēm tika iedarbināti dzinēji un lidmašīna aizlidoja, vairs neviens viņus vairs nav redzējis...

Kādas Meksikas avīzes aprakstīja dīvainu stāstu, kurš norisinājās vilcienā ar reisu Mehiko- Akapulko. Kupejā, kurā atradās jauns ķirurgs un sieviete ar bērnu, pēkšņi parādījies apjucis, līdz nāvei nobijies vīrietis, ģērbts garā kažokā, galvā viņam bija parūka, vienā rokā viņš turēja zoss spalvu, otrā ādas somu. "Es esmu misters Horhe de Balensiaga!" viņš bļāvis no bailēm, "kur es esmu?" Ķirurgs aizskrējis pēc konduktora. Pēc brīža atnākot atpakaļ, redzējis, ka kungs esot pazudis uz grīdas esot tik palikusi spalva un soma, kurus arī jaunais ķirurgs esot savācis un parādījis vēsturniekiem, kuri apgalvoja, ka mantas esot no 18.gs. Arhīvos izdevās atrast dokumentus, kuri vēstīja, ka misters Balensiaga esot sajucis prātā un stāstījis visiem par to, kā vienreiz naktī dodoties uz mājām, pēkšņi sev pretī esot ieraudzījis garu, velnišķīgu sastāvu kā čūska, un pēkšņi jau esot atradies tajā briesmonī, kurā sēdējuši jocīgi ģērbti cilvēki, kurus viņš uzskatīja par sātaniem. ne pa jokam nobijies Belansiaga sāka skaitīt lūgšanas. Pēkšņi viņš atkal esot atradies uz kādas no Mehiko ieliņām. Neskatoties uz to, ka no viņa mēģināja izdzīt dēmonus, viņš tā arī līdz pašai nāves stundai neatjēdzās no notikuma.