Tākā, pirmā daļa ieguva apaļus 30 plusus, nodomāju kāpēc gan neizveidot otro daļu!
Neizskaidrojamas parādības 26
154
0
Cilveks - uguns metejs
Sakumā tas bija visnotaļ interesanti, bet ar laiku 24 gadus vecajam amerikānim A. Andervudam apnika viņa spejas aizdedzināt priekšmetus ar savu elpu. Tas bija īsts talants, ar kuru viņam bija jacenšas ļoti uzmanīgi rīkoties un kas visbeidzot padarīja viņu slavenu. Nekādi testi, lai arī cik ilgi tie vilkās, nekādas ekspertīzes nevarēja pamatot šo neizskaidrojamo fenomenu.
Ārsts L.Vudmans, kurš pirmais izmeklēja Andervudu, paziņoja, ka pacients pietuvināja mutei tādus priekšmetus kā kokvilnas lakatus un sausas lapas, un sekundes laikā tos aizdedzinaja. Ārsts skaloja muti ar visdažadakajiem škīdumiem, lika viņam valkāt gumijas cimdus, bet ne šie, ne citi sarežgīti testi nepalīdzēja Vudmanam un viņa kolēģiem pieķert Andervudu Melojam, Un viņi tā arī nespēja izskaidrot šo fenomenu.
Vilki - ekstrasensi
Kad Džeimss Lincš pārņēma amerikāņu koijotu aizsardzības projekta valdibu, viņš nevarēja iedomāties, ka viņa audzēkņiem piemīt neticamas ekstrasensoras spējas, kaut gan iepriekš vinš bija daudz strādājis ar koijotiem.
Projektu un rezervātu izveidoja E.Makklarijs, kurš bija daudz paveicis savu lolojumu labā. par ko tie pret savu klabeju izturējās ar simpātijām. Kad Makklarijs nopietni saslima un vairs nevarēja pildīt savus pienākumus, Linčs ieņēma viņa vietu.
1962. gada 23. maija naktī Linčs izbrīnijies klausijās, kā visi koijoti unisona gaudoja. ''Ja viņus kāds satrauc, tad dzivnieki parasti gaudo kādas 20 sekundes, bet šoreiz viņi bez apstājas kauca 10 minūtes''. - viņš nodomāja. Nākamajā dienā Linčs uzzināja, ka tieši koijotu gaudošanas laikā Makklarijs nomiris. ''Es to nevaru izskaidrot, - Linčs stāstija, - jo ipaši tādeļ, ka Makklarijs atradās slimnicā 36 jūdžu attālumā no rezervāta. Es tikai zinu to, ko es redzēju un dzirdēju''.
Reklāma
Rodžera Viljamsa āboli
Rodžers Viljams bija viens no iecienītākajiem un iemīļotākajiem jaunās Pasaules ieceļotājiem. Viņš 1631. gadā ieradās no Kembridžas Masačusetsā
(Anglija), no kurienes vēlāk nesatricināmu reliģisko uzskatu dēļ tika izsūtīts uz Rodailendu. Viljams jaunajā dzimtenē nodibinājam mazu koloniju, kas kļuva slavena ar savu nepieredzēto reliģisko brīvību. Viņš nomira 1683. gadā un uz viņa kapa uzlika nelielu akmeni. Pēc vairākiem gadiem Rodailendas varas iestādes nolēma uzlikt kapam cienijamāku piemiņas zīmi. Kad atvēra zārku, visiem par izbrīnu mirstīgo atlieku tajā nebija.
Sākumā Rodžera Viljama piemiņas komitejas biedri padomāja, ka vadoņa mirstīgās atliekas nozagtas. Patiesība noskaidrojās vēlāk: līdzās augošās ābeles saknes saknes bija iekļuvušas zārkā, apvijušas ķermeni, izsūkušas no tā visas organiskās barības vielas un to izšķidinājušas. Pieradāijums tam - savstarpēji savīto sakņu forma bija pārsteidzoši līdzīga cilvēka ķermenim. Komisija nolēma koku nocirst. Koka saknes tagat pieder Rodailendas Vēsturiskajai biedrībai.
Seja dūmos
1986. gada 28. janvārī notika kosmosa kuģa ''Challanger'' eksplozija un visa pasaule ar šausmām ieraudzīja septiņu kosmonautu - piecu vīriešu un vienas sievietas - skolotājas bojā eju. Tās pašas dienas vakarā kāda aculieciniece skatijās traģēdijas video ierakstu un viņas ieraudzītais dziļi saviļņoja Kenedija Kosmisko lidojumu centra līdzstrādniekus. Debija Hola, šī centra ārste, tajā momentā kopā ar žurnālistiem un astronautu ģimenes locekļiem atradās ''Challenger'' starta vietā un bija tieša katastrofas acu lieciniece. Kad viņa, dienas notikumu satricināta, sēdēja pie televizora un skatijās ierakstu, sākumā padomāja, ka viņai sākušās halucinācijas. Debija atkal un atkal skatījās ierakstu, kamēr bija pilnīgi pārliecināta, ka kosmosa kuģa sprādziena laikā viņa dūmos bija redzējusi jēzus Kristus tēlu. Nākamajā dienā Debija Hola atkal iekārtojās pie televizora, bet šoreiz ar savu vīru, un arī vīrs redzēja lielu seju ar bārdu, Kad Hola aiznesa ierakstu uz Kosmosa centru, arī pārējie ieraudzīja seju, par to nevajadzēja stāstīt. Ko šajā sakarā teica pati Debija Hola? ''Es uzskatu, ka šeit iejaucās Dieva roka''.
Cilvēks - zibensnovedējs
Gandrīz mēs visi negaisa laikā sargāmies no zibens spēriena, taču varbūtība, ka tas notiks, parasti ir diezgan niecīga. Būtībā fakts, ka zibens iesperam vienam un tam pašam cilvēkam vairāk reižu - tā ir neizskaidrojama parādība. Tomēr kādai Betijai Hadsonei šis risks ir ļoti liels. Šī Misisipi štata iedzīvotāja ir pārliecināta, ka viņa ir visīstākais zibens novedējs.
Hadsona kundze jau bērnībā atklāja savu sliecību pievilkt elektrību, kad zibens trāpija viņai sejā. Drīzumā viņas vecāku māja cieta no stipra zibens spēriena, un 1957.gadā tā pēc kartējā zibens spēriena nodega pavisam. Kad Betija apprecējās ar Ernestu Hadsonu, zibeņi mainīja savu virzību un tagat spēra pa viņas jauno mājokli. Iemītnieku dzīvības tikušas apdraudētas trīs reizes, zibeņi sadedzināja kokus un ūdens sūkni pagalmā, un pat nospēra Hadsonu suni. Cieta arī kaimiņu mājas. Pēdējais gadījums bija šāds: Hadsoni verendā lobīja zirņus un tuvujoties negaisam, iegāja mājā. Kad viņi sēdēja viesistabā, atskanēja briesmīgs brīkšķis: zibens bija iznīcinājis viņu guļamistabu.
Tev patiks šie raksti
