Viņa pavadīja nakti ar savām abām meitenēm un beigu beigās abas aizmiga. Viņa palika nomodā un dzirdēja no tepas stūra nākam skaņu, kuru viņa aprakstīja kā: ''Maiga nopūta, čuksti, kuri likās nākam no sienas un lavījās cauri visai telpai, līdz sasniedza vietu, kur bija mūsu gultas. Tas nāca tuvāk, līdz pieskārās gultai, it kā spārnota vabole pieskartos segai. Tajā pašā brīdī likās, ka nokrīt kaut kas smags un soļi, kurus biju dzirdējusi ieprieš, izklausījās samērā savādi, it kā kāds dzīvnieks (kaķis vai suns) lēkātu augšup un lejup; tas ilga aptuveni 10 minūtes un pēk''sni skaņa izgaisa pie durvīm. Nākamajā rītā meitenes precīzi aprakstīja trokšņus tieši ta, kā es pati tos vakarnakt biju dzirdējusi un tas vienmēr sākās vienā un tajā pašā veidā - neizprotami čuksti sākumā un noslēdzas tas ar skaļu būkšķi.'' Bērni nosauca neredzamo parādību par Pronku.
Nākamajā dienā ģimeni apciemoja medmāsa, kuras pienākumos ietilpa rūpēties par visiem ģimenes locekļiem, it sevišķi slimo meitenīti, kurai bieži piemetās drudzis un viņa jutās slikti, kad šī persona atradās mājā. Māte ievēroja, ka pirms šīs negribētās un nelūgtās viz;ites, vienmēr Pronks izrādīja savu nepatiku, it kā tas spētu sajust citas ļautdabīgas būtnes - un viņa vienmēr piekodināja palikt mājās nākamajā dienā un naktī, vērojot jebkādus nakts trokšņus.
Kādu vakaru, mamma sēdēja ar savu jaunāko meitu blakus kamīnam un stāstīja viņai pasaku, kad bērns agrāba viņas roku un norādīja uz kamīna liesmām. Tur, uz paklāja, uzgriezis viņām muguru, bija liels kaķis, blenzdams dejojošajās liesmās. Domādama, ka tas ir viņas meitas mājdzīvnieks, māte tam uzsauca: '' Nu pīter mnci! vai ienāci pēc vakariņām?''Vēlāk viņa atminējās: ''Radījums pagriezās un pilnībā skatījās uz mums ar acīm, kas piederēja cilvēkam, ar seju piķa melnumā, bet vienalga varēja noteikt, ka tā ir eglītas sievietes seja! Mute mums uzrūca un skumjas, dusmīgas gaudas izlauzās no tās. Kamēr mēs šausmās skatījāmies, radījums pazuda. Mēs nekad to vairs neredzējām.
Neskatoties uz to, viņi pameta māju, cik vien drīz iespējams. velāk viņi atklāja, ka pirms piecdesmit gadiem mājā tika aplaupīta un nogalināta sieviete, to pastrādāja viņas pašas dēls un viņš viņas ķermeni apraka zem akmens mūra. Pēc divdesmit gadiem viņas skeletu atrada īrnieki, kuri tobrīd dzīvoja mājā. Arī viņus bija vajājis spooks un pat tad, kad viņi atdeva atliekas kārtīgai apbedīšanas ceremonijai, šķiet, ka spoka klātbūtne nav likvidējama tik vieglā veidā.
