Sveiki jaukie, nejaukie, depresīvie, jautrie un kādi tik vēl, spocēni! Vēlos padalīties ar savu sāpi un sadzirdēt kādu minējumu vai ieteikumu no Jūsu puses vai vienkārši interesanti pačilot komentāros par tēmu - sapņi un to nozīme.
Lieta tāda, ka mani jau gadiem neatstāj viens baigi baigais sapnis. Brīžiem viņš pazūd, kad es par to aizmirstu, bet pēc mēneša vai gadiem atkal saka man savu ļauno - čau. Sižets dažreiz mazliet mainās, bet vieta, jēga un "viesis" nemainās nekad !
Tātad, es dodos gulēt. Neko ļaunu negaidot, apmierināta vai saskumusi (kā kuro reizi), nolieku savu nogurušo seju uz diviem spilveniem, bet trešo spilvenu, kā parasti, apķeru ar rokām un noslēpjos zem segas (tāds nu ir mans gulēšanas stils). Pēc vairāku stundu filozofēšanas par dzīves jēgu, cilvēka būtību vai arī par to, kāpēc es pēc nāves izvēlējos atgriezties uz zemi tādā, lūk, formā un ar tieši tādiem cilvēkiem, kā arī ar domām no sērijas "kāpēc debesīs ir zilas, bet zāle zaļa?" Utt., panāku savu mērķi - es aizmiegu. Bet jāatzīst, dažreiz izdodas izbēgt no šīm nakts domām un melanholisma, vienkārši noliekot galvu un savus garos matus uz ērtajiem spilveniem, fiksi aizmigt. Un tad pienāk laiks sapņiem ..
Manuprāt, nevar neņemt vērā tos sapņus, kuri ir īpaši izteikti un atkārtojas gadu no gadiem un ir brīžiem pilnāki ar emocijām, kā reālajā dzīvē. Es saprotu, ka ir daudz tādu , kuriem nav nekādas nozīmes, kā piemēram, šonakt es sapņoju par to, kā nopērku tomātu un visādi cenšos to dzīvu un veselu atgriezt mājās, bet tomēr ir arī tādi, kas tā vien kliedz : " ej? Tu? Kad tu beidzot atjēgsies? Cik var tev rādīt vienu un to pašu filmiņu, lai tu to uztvertu kā pienākas?"
Labi, piedodiet, tūlīt, tūlīt būs.
Tātad, sižets - Protams, esmu viena. Kā vienmēr savā dzīvoklī, vieta nekad nemainās. Es jūtu kaut kā klātbūtni, kas liek man sajust stindzinošas bailes, neskatoties uz to, ka šo "viesi" , (dēmonu) aci pret aci nekad sapnī neesmu redzējusi, bet es zinu, ka tas vienmēr ir tas pats. Es pūlos iet uz durvīm, atvērt tās un aizbēgt, jo no kaut kurienes jau zinu to, ka jo tālāk es būšu no sava dzīvokļa, jo mazāk es jutīšu saikni ar šo svešinieku. Dažreiz es šausmu pārņemta skrienu, atveru durvis un dodos pēc iespējas tālāk, vēlāk pamostoties nomocīta un baiļu sviedros, bet citreiz sižets ir mazliet citādākas.
Ne vienmēr man sanāk aizbēgt. Kaut kādā veidā "viesis" mani paralīzē pirms man izdodas atvērt durvis. Es viņu ne dzirdu, ne redzu, bet jūtu kā šī būtne mani spīdzina - dažreiz morāli, it kā iekļūstot manā ķermenī viņš liek man sajust zvērīgu paniku un bailes, sarauj, sastindzina manu ķermeni, paceļ virs zemes un stāv man blakus(es to jutu), bet citreiz viņš mani spīdzina, saņemot savā kontrolē un sitot manu galvu pret virtuves durvīm, sienām, laužot rokas, kājas un citādi, bet sāpes un, protams, bailes sapnī tiek jūtamas ļoti, ļoti reāli. Kliegt es nekad nespēju, ne reizi nebiju runājusi un spējusi prasīt palīdzību.
Pēc tādām reizēm mostos pēkšņi un lai nomierinātos, nākas saslēgt visas gaismas un piecelties kājās tuviniekus. Dzīvē dzīvojot savā dzīvoklī diskomfortu nejūtu, parasta māja. Naktī arī nekas dīvains nenotiek, un citiem šīs sapnis ne reizi nav bijis. Bet tomēr man viņš neliek mieru jau gadiem, un ja aptuveni paskaita, ir bijis kādas reizes 15-20
Vienīgais, kas mainās ir tas apstāklis, ka dažreiz man izdodas aizbēgt, bet dažreiz nē, tā arī spīdzināšanas veidi. Bet vieta, viesis un reālās sajūtas nemainās, kā jau teicu, nekad!
Kāda ir jūsu attieksme pret tāda veida sapņiem? Un varbūt Jums ir kāda īpaša pieredze ar tiem?
