Motmens – lidojošais cilvēks!8

Pirmās ziņas par šo radību tika saņemtas 1966. gadā. Dažu gadu garumā šo neparasto parādību ar savām acīm ir redzējuši vairāk nekā 100 cilvēki. Katrs to sauc savas fantāzijas robežās: cilvēks-kode, kode-cilvēks, cilvēks-sikspārnis, lidojošais putnubiedēklis…

Pirmais ziņojums par līdz šim neredzētu dzīvu radību tika saņemts 1966. gada 15. novembrī. Četri cilvēki – Rodžers Skeberlijs, viņa dzīvesbiedre Linda un viņu draugi Stīvs un Merija Maleti vieglajā mašīnā brauca pa šoseju № 62 Dienvidvirdžīnijas štatā. Viņi izbrauca caur slēgto rūpnīcu, kurā ražo sprāgstvielas un tuvojās Pointplezendas pilsētai. Apmēram pulksten 22.30 pēc vietējā laika viņi ieraudzīja, ka priekšā tumsā mirgo divi sarkani punkti. Automašīna tiem tuvojās un, piebraucot tuvāk, kļuva skaidrs, ka sarkanie punkti ir uz ceļa stāvošas apmēram divus metrus garas divkājainas būtnes acis. Mašīnas lukturu gaismā pelēkais siluets bija skaidri saskatāms. Braucējiem sākumā šķita, ka šim radījumam nav galvas, tāpēc ka platās sarkanās acis spīdēja it kā no krūšu augšējās daļas. Ieskatoties braucēji ieraudzīja, ka galva tomēr ir, bet tā ir savienota ar rumpi «pa tiešo», bez kakla. Roku vietā radījumam bija divi iespaidīga izmēra spārni. Sarkanacainais milzenis, plati izpletis kājas, nekaunīgi stāvēja uz šosejas un pat nedomāja dot ceļu automašīnai. Samērā vēlie braucēji sāka justies neomulīgi.

Rodžers Skeberlijs, kurš vadīja mašīnu, strauji pagrieza stūri sāņus, riskējot, ka mašīna nobrauks no ceļa. Viņš apbrauca «spārnoto putnubiedēkli» un spieda grīdā gāzes pedāli, lai pēc iespējas ātrāk attālinātos no svešinieka. Bet te tev nu bija!

«Cilvēks-kode» vicināja platos spārnus un metās pakaļ mašīnai, kas strauji attālinājās. Viņš lidoja ļoti zemu un izdvesa tādas elsojošas skaņas, ka cilvēkiem mati sacēlās stāvus. Mašīna pa naksnīgo šoseju brauca ar 160 kilometru stundā lielu ātrumu, taču «lidotājam» nesagādāja ne mazākās pūles to panākt. Pasažieri bailīgi atskatījās, un viņiem šķita, ka «cilvēks-kode» lidoja nesteidzoties: viņš nevicināja spārnus, bet viegli, lēni un plastiski tos kustināja. Sekotājs mierīgi turējās līdzi bēgļiem un vajāšanu pārtrauca tikai tad, kad mašīna iebrauca pilsētā. Tuvojoties pilsētas kvartāliem, «lidotāja» izdotās skaņas kļuva klusākas un garākas, bet vēlāk viņš apklusa pavisam un pazuda naksnīgajās debesīs.

Rodžers Skeberlijs brauca tieši uz policiju. Kārtības sargi ļoti uzmanīgi klausījās pārbiedēto cilvēku stāstījumā. Apriņķa policijas priekšnieka vietnieks Meisons tajā pat naktī kopā ar braucējiem devās lidojošā pārkāpēja meklējumos, taču atrast jebkādas dīvainās būtnes atstātās pēdas tā arī neizdevās.

Tajā pašā vakarā Seilemas pilsētā, kas atrodas 90 kilometru attālumā no Pointplezendas, misteru Ņūvelu, kurš bija iesnaudies pie televizora, pamodināja viņa suņa Bandīta skaļā riešana. Saimnieks paņēma lukturi un devās ārā no mājas apskatīties, kas notiek. Bandīts ļauni rūca un metās tur, kur bija redzami divi sarkani punkti. Ņūvels dzirdēja šausmīgus kliedzienus un sauca suni mājās, taču suns neatgriezās. No rīta saimnieks ilgi meklēja savu Bandītu, taču suns bija pazudis bez pēdām. Misters Ņūvels par nakts notikumu paziņoja policijai.

Kad policisti pētīja «lidotāja» uzbrukumu Rodžera Skeberlija mašīnai, arhīvos tika atrasti arī citi līdzīgi fakti. Vēl 1961. gadā divi cilvēki brauca mašīnā gar Ohaio upi. Arī viņiem ceļu aizšķērsoja spārnots sarkanacains briesmonis. Kad mašīna lēnām brauca viņam virsū, spārnotais radījums pacēlās vertikāli gaisā. Aculiecinieki stāsta, ka viņa spārnu vēziena platums nebija mazāks par trim metriem.

Avīžu rakstos lidojošo divkājaino būtni sauca par Motmenu (cilvēks-kode). Pēc tā, ka presē parādījās raksti par Rodžera Skeberlija un viņa draugu naksnīgo tikšanos, laikrakstu redakcijās un policijā vērsās vēl aptuveni simts aculiecinieki, kuri stāstīja par līdzīgiem tikšanās gadījumiem ar Motmenu. No «lidojošā giganta» neviens nav cietis, taču bailes ir piedzīvojuši daudzi.

1967. gadā ziņojumi par «spārnotā cilvēka» parādīšanos uz šosejām beidzās. Dīvainā Motmena pazušanu saistīja ar toreiz traģisko Sudraba tilta katastrofu, kurā aizgāja bojā 46 cilvēki.

Tajā gadā Ziemassvētkiem un Jaunajam gadam Savienotās Valstis gatavojās ar sliktām priekšnojautām. Pareģi, mediji un astrologi sastāstīja daudz dažādu šausmu, un tauta baidījās, ka daļa no tām var piepildīties.

16. decembrī prezidents Lindons Džonsons televīzijas kameru objektīvu priekšā iededza Ziemassvētku eglīti: viņš nospieda pogu, un eglītē iedegās lampiņu tūkstoši. Taču tajā pašā minūtē speciāls ziņu raidījums pārtrauca svētku programmu. Satraukta diktora balss paziņoja, ka Ohaio štatā ir sabrucis tilts.

200 metru garais Sudraba tilts tika uzcelts 1928. gadā. Tas savienoja Ohaio upes krastus starp Pointplezendas un Hallipolisas pilsētām. Pēc inženieru viedokļa, tilts bija labā stāvoklī. Izrādījās, ka neilgi pirms katastrofas virs tilta daudzi redzēja plivināmies melnu cilvēka figūru. Speciālisti tā arī nav nonākuši pie vienota slēdziena, vai Motmenam ir kāds sakars ar tilta sabrukšanu, vai nav. Vai «cilvēks-kode» bija katastrofas iemesls, vai arī viņš centās to novērst?

1975. gadā tika publicēts Džona A. Killa bestsellers «The Mothman Prophecies». Autors par sižeta pamatu ir ņēmis dokumentāli apstiprinātus faktus par «lidojošās būtnes» parādīšanos Pointplezendas pilsētas apkārtnē. Taču dīvainais radījums šai apkaimē nav vienīgā neparastā parādība. Virs pilsētas bieži bija redzami nepazīstami lidojoši objekti, bet vietējie fermeri daudzas reizes atrada savu buļļu līķus, kuriem ar ķirurģisku precizitāti bija nogriezti dzimumorgāni. Virs sabrukušā Sudraba tilta vienlaicīgi «karājās» ducis NLO!

Tieši šajā laikā Pointplezendā tika ievērots noslēpumainais «cilvēks melnā». Pilsētnieki pievērsa tam uzmanību, jo viņš uzvedās ļoti dīvaini. «Cilvēkam melnā» bija nekustīga, neko neizsakoša seja. Viņš runāja ātri un monotoni. Decembra aukstumā viņš pastaigājās elegantā melnā uzvalkā un vieglās kurpēs, kurām nelipa klāt ielas dubļi. «Džentelmenis melnā» sarunu biedriem stādījās priekšā kā Ingrids Koulds no Lanulosas planētas. Viņš brauca melnā «folksvāgenā», bet daži aculiecinieki stāstīja, ka svešinieks ir aizlidojis ar nelielu lidojošo šķīvīti.

Tajā pat gadā caur Pointplezendu joņoja melni «kadiljaki»-spoki, kurus nebija iespējams panākt un atrast, jo tiem bija neeksistējoši numuri.

Rakstnieks izzināja visus savāktos dokumentālos materiālus un liecinieku stāstījumus un nonāca pie secinājuma, ka «cilvēks-kode» ir pārdabiska parādība. Viņš uzskatīja, ka atnācējs ir no citas pasaules, kurā pastāv pilnīgi citādas telpas un laika dimensijas.

Rietumvirdžīnijas Universitātes bioloģijas doktors Roberts Smitsno 1988. gadā izteica savu versiju, kas izskaidro Motmena mīklu. Indiāņi kopš seniem laikiem ir ticējuši, ka Misuri un Pensilvānijas štatu kalnainajos rajonos dzīvo gigantiskas pūces – «big-hut». Pirmie eiropieši, kuri šeit apmetās uz dzīvi, ir dzirdējuši indiāņu stāstus par «big-hutiem», taču nekādu ticamu zinātnisku pierādījumu par milžu pūču eksistēšanu nav. Iespējams, ka indiāņi runāja nevis par gigantiskajiem putniem, bet par cilvēkveidīgiem spārnotiem radījumiem, kas rada skaļas, šausmas iedvesmojošas skaņas.

2001. gada decembra beigās uz Savienoto Valstu ekrāniem parādījās filma «Motmena gaišredzības», kas uzņemta pēc Džona A. Killa romāna motīviem ar Ričardu Gīru galvenajā lomā. Bestsellera kinoversijas parādīšanās atdzīvināja diskusijas par «spārnoto cilvēku». Vēl pirms kinofilmas parādīšanās uz ekrāniem policijas iecirkņos atkal ieradās cilvēki, kuri apgalvoja, ka viņi šādu būtni nesen ir redzējuši.