Sveiki!
#1 daļa http://www.spoki.lv/vesture/Mitologiskas-butnes-Latvija-1/312364 (par Dievu,Velnu,Laimu,Veļiem,Vilkati)
Šodien tāda drēgna diena tāpēc ieliku jau otro rakstu pat mitoloģiskajām būtnēm/Dieviem Lv folklorā!
Mitoloģiskas būtnes Latvijā. #21
40
0
Jumis Latviešu mitoloģijā (Jumeits, Jumiķis, Jumaleņis, Jumīts, Jumuļeņš, Juimis u. c.) ir druvu dievība, auglības veicinātājs. Pirmajos aprakstos par jumi saukti dubultaugi, t. i., kopā saaugušas vārpas, rieksti u. tml.
Ar Jumis saistīta labības novākšana, kā ietvaros norisinās Jumja ķeršana vai dzīšana. Pļaujai tuvojoties uz beigām, kopā sanāk ļaužu pulks ar barvedi, kas var būt gan saimniece, gan labākā pļāvēja, kas visus vadīja rituālajā Jumja ņemšanā. Neiztrūkstošs atribūts ir barvedes stebere (falla imitācija). Jumja ņemšanas aprakstos pierakstīti vairāki varianti, kā tas darāms. Dažos gadījumos uz lauka jau iepriekš tiek atstāts nenopļauts labības kušķītis, ko vēlāk sasien mezglā un uzliek tam virsū akmeni, citur šīs labības vārpas iepin vainagā un glabā klētī utt.
Lietuvēns ir zemākās mitoloģijas būtne latviešu folklorā, kas naktīs moka lopus un cilvēkus. Ģenētiski visbiežāk sasitīts ar priekšlaicīgā vai vardarbīgā nāvē mirušajiem, īpaši bērniem, kas nomiruši nekristīti. Tādējādi lietuvēns visbiežāk priekšstatīts maza bērna izskatā.
Par lietuvēnu var kļūt arī nelaimīgā nāvē mirušo cilvēku dvēseles vai ļaunu cilvēku, burvju un raganu dvēseles, kuras pēc nāves dara visu ļauno, ko dzīves laikā cilvēks gribējis darīt vai darījis.
Lietuvēnu iedomājas kā mazu puiku ar rūtainām biksēm, kā piemīlīgu puiku, arī kā sarkanu vīriņu, pliku cilvēku, baltu vīrieti vai sievieti, ļaunu un bezveidīgu garu.
Reklāma
Pērkons Viena no galvenajām debesu dievībām latviešu, leišu un vairākās citās indoeiropiešu senreliģijās. Latviešu Pērkonam atbilst leišu Perkūnas, prūšu Percunis, slāvu Perun, skandināvu Fjorgyn, grieķu Zevam, romiešu Jupiteram u.c.
Latviešu folkloras tekstos Pērkons saukts par Pērkoņtēvu, Veco tēvu vai vienkārši Veco, Kalēju (Debesu kalēju), arī par Debesu rūcēju vai graudēju.
Par vienu no galvenajiem Pērkona piederumiem tautasdziesmu tekstos minēts zirgs. Lielākoties zirgi Pērkonam nepieciešami debesu precību sakarā, taču viņš tos jāj arī pieguļā.
Pērkona ieroči ir zibens, deviņi zibeņi, zobens, pātaga, dzelzu rīkste, bulta vai lode un milna. Pērkons tiek tēlots kā bargs dievs gan tautasdziesmās, gan teikās. Teikās Pērkons lielākoties parādās kā personificēts dabas spēks, kas soda tos, kas negaisa laikā strādā un viņu zaimo.
Pūķis ir mantas vilcējs gars, kuru var iegūt jebkurš cilvēks, zinot īpašus tā iegūšanas paņēmienus. Visvairāk ziņu par pūķa iegūšanu un darbību atrodamas K.Strauberga “Latviešu buramvārdos”. Par pūķi ir daudz teiku un nostāsti, bet gandrīz nemaz pūķis nav minēts tautasdziesmās, kas norāda uz tā salīdzinošo jaunumu.
Pūķi iegūt var diezgan daudz veidos - gan to nopērkot par dālderi, sidraba rubli, ogli, dzelzs gabalu utt., gan pārmantojot no iepriekšējā pūķa saimnieka, gan izaudzējot no gaiļa dētas olas un citādi.
Pūķa saimnieks nekādā gadījumā nav ieredzēts cilvēks apkārtējo vidū, jo pūķis velk labību un citu mantu no apkārtējiem cilvēkiem, tai skaitā kaimiņiem
Raganas latviešu folklorā ir sieviešu kārtas būtnes, kam piemīt pārdabiskas spējas un kas apkārtējiem dara ļaunu.
Sākotnēji raganas vārda nozīme bijusi redzētāja, paredzētāja, pareģe.
Pirmās raganu prāvas Latvijā notikušas 16.gadsimtā, bet jo sevišķi pret raganām vēršas 17.gadsimtā.
Par raganu var tapt sieviete, ja tā buršanas prasmi pārmanto no kādas citas raganas, noslēdz līgumu ar velnu vai zina īpašus vārdus, kas to pārvērš par raganu. Minēts, ka par raganu var kļūt arī apziežoties ar īpašu ziedi.
Viena no raksturīgākajām raganu īpašībām, šķiet, ir lidošanas prasme.
Tev patiks šie raksti
, tik pūķis un ragana pa lielam aizgūta no citām kūltūrām..