Hm, apskatiju "mistikā" dažus jūsu stāstus no dzīves un arī atcerējos diezgan savādu gadijumu tb sapni. Šo sapni, es nekad neaizmirsīšu!
Tas notika 1 gadu vai 2vus atpakaļ.
Manai omei ir bijusi ļoti kupla ģimene. 1māsa un 8 brāļi. Gadiem ejot, visi protams noveco un mirst. Un kā tas nbūtu dīvaini un neparasti, visi nomira , gandrīz vienā gadā. Pašlaik no visiem ir palikuši tikai 3 ieskaitot omi. Lūk! 3 bēres bija pārdzīvotas ka nu pēc dažiem mēnešiem atnākušas 4. Ar gadiem, ģimene ie diezgan attālinājās, bet viens no brāļiem nebija aizmirsis māsu un bieži vien viņu apciemoja! Lūk, arī brālis mira! Ome, bija protams izmisumā asaras, sirds sāpes utt. Tā turpinājās ļoti ilgi! Pēc mēneša, es atbrucu pie omes ciemos un paliku pa nakti. Taja pašā vaarā viņa vēl pieminējās par savu brāli un raudāja. Ok, es aizgāju gulēt, un kā vienmēr iemigt bija grūti, bet es iemigu.
Sapnis- Kā mēs ar mammu esam tā paša omes tuvākā brāļa mājās. Salieka kkādus palagus, visu kārtojam un atnāk omes mirušai brālis saka: " Sveikas meitenes! Ko te jūs man visu kārtojat? Johaidī, lai tak paliek kā ir, man visa gana! " mēs tam atbidam preti- Nu kā lai ta visu atstāt? šis- Protams! Nekā nevajag man ir tiešām ideāli! Un nododied omei lai beidz puņkoties man ir ļoti labi!"
Tad es pamodos, nobijusies! Tiešām, tās bija īstās bailes! paskatijos pulkstenī bija 2 naktī! Aizmigt man bija bail, tāpēc iemigt es tad jau nevarēju!
Pastāstiju to gan omei, gan mammai! par brīmu viņas nesmaidija un ome beidz čīkstēt par aizgājušo brāli! No tās dienas vairs tāda veida sapņus neredzēju!
Paliek tikai jautājums, vai tiešām pēc nāves kkas ir?
