Viena no mājām, ko Amerikā apsēdis lielākais spoku skaits, ir dienvidu plantācija Mirtes. Tā apaugusi ar daudzām spoku leģendām. Par spīti tam, ka vēstures fakti noliedz šo leģendu patiesumu, spokus mājā tik vienkārši nenoliegsi. Kas tie tādi- nezina neviens.
Kad 1808. gadā nomira mājas Laurel Grove jeb Lauru koku birzs cēlājs un īpašnieks Deivids Bredfords. Saimniekot palika vecākā meita Sāra Matilde un Klārks Vudrafs. 1817. gadā abi apprecējā, un viņai piedzima trīs bērni: Kornēlija, Mērija, Džeimss. Tiesnesis Vudrafs piespieda vienu no mājas verdzenēm- Hloju- kļūt par viņa mīļāko. Izdabājot saimnieka vēlmēm, Hloja bija pasargāta no smagā darba uz lauka un varēja strādāt mājās. Baidīdamās, ka ar laiku viņai liks strādāt uz lauka, viņa sāka noklausīties Vudrafa sarunas. Reiz Klārks viņu pieķēra apkaunojošajā nodarbē un dusmās pavēlēja kalpam nogriezt viņai vienu ausi par sodu. Lai paslēptu neglīto rētu, viņa sāka nēsāt zaļu turbānu. Verdzene sāka just atriebes kāres, un viņa izstrādāja plānu, cerēdama atgūt saimnieka labvēlību. Hlojai reiz bija pavēlēts uzcept dzimšanas dienas torti saimnieka vecākajai meitai. Viņa pievienoja tortei nedaudz oleandru lapu ekstrakta. Tas ir viens no indīgākajiem augiem pasaulē. Viņa gribēja nevis noindēt saimnieka ģimeni, bet padarīt visus slimus, lai pēctam aprūpējot viņus iegūtu saimnieka uzticību. Pastāv arī versija, ka viņa gribējusi viņus noindēt, lai viņai nebūtu jāstrādā uz lauka. Sāra un abas meitas smagi saindējās un pēctam arī nomira. Vudrafs pats torti neēda. Vergi, panikas pārņemti, izvilka vaininieci Hloju ārā un pakāra tuvākajā kokā. Viņas ķermeni nogremdēja Misisipi upē.Tiesnesis Vudrafs tika noslepkavots 1851. gadā Ņūorleānā dažus gadus pēc indēšanas mēģinājuma... Drīz vien Hloja sāka spokoties mājā, un to pat izdevies nofotografēt pašreizējam mājas īpašniekam. Bildē redzama neskaidra figūra ar turbānu galvā.
NO ROKAS ROKĀ.
Nākamie plantācijas saimnieki Rafins un Mērija Sterlingi gandrīz divkārt paplašināja ēku un iekārtoja to ar modernākajām Eiropas mēbelēm. Diemžēl dzīve viņiem šeit nebija laimīga- pieci no deviņiem bērniem nomira, mazi būdami. Leģenda vēsta, ka Sterlingu vecāko dēlu Lūisu sadūra viņa paša mājā par lielajiem azartspēļu parādiem, taču ieraksts miršanas reģistrācijā liecina, ka viņš miris 23 gadu vecumā no dzeltenā drudža.
17. PAKĀPIENS, KLAVIERES, SPOGULIS.
Viena no spokainākajām parādībām- liktenīgais kāpņu 17. pakāpiens- saistīts ar vienīgo dokumentāri fiksēto slepkavību Mirtēs, kad kāds nezināms jātnieks nošāva verandā stāvošo Viljamu Vinteru. Leģenda vēsta, ka viņš streipuļojis vai rāpie pa kāpnēm un saļimis beigts uz 17. pakāpiena. Lai nu kā, viena no Miršu spokiem, kā stāsta, mēdz kāpt, streipuļot vai rāpties augšā pa kāpnēm un apstāties uz 17. pakāpiena.
Cita Miršu interjera daļa ir flīģelis pirmajā stāvā. Tas pats no sevis var sākt spēlēt, apsēsti atkārtojot vienu un to pašu akordu. Tas var turpināties visu nakti, kamēr kāds neuzdrošināsies ieiet istabā. Tad mūzika apklust un atsākas, cilvēkam pametot telpu.
Īpaši spokains ir lielais, senais spogulis. Pēc tradīcijas, kad mājā kāds nomirst, visus spoguļus aizklāj, bet kad nomirusi vudrufa ģimene, tas neticis izdarīts un spogulis ir sagūstījis Sāras un viņas bērnu garus, kuri reizēm parādoties spoegulī vai arī atstājot uz tā roku nospiedumus, kurus nevar dabūt nost.
Cita leģenda vēsta par gaišmatainu metenīti, kura, priecīgi dziedādama, noskrējusi lejup pa kāpnēm, ieskatījusies spogulī un tajā brīdī nošauta. Slepkava- nezināms. Tagad meitenītes gars palicis spogulī, cerot ieraudzīt slepkavas seju. Spogulī arī varot saskatīt meteni, kas dungodama lēnām kāpj augšā vai lejā pa trepēm vai arī sakņupusi sēž uz uz tām un raud. Šīs ainas varot ieraudzīt tikai spogulī- ja pagriežas ar seju pret kāpnēm, tur nekā nav.
KAILA INDIĀNIETE UN CITAS SIEVIETES.
Spoku kompānijā Mirtēs lilākoties ir dažas sievietes. Šeit redzēts jaunas, kailas indiānietes rēgs, ko izskaidro ar to, ka māja uzcelta senā indiāņu apbedījumu vietā.
Pērkona laikā Mirtes dažkārt apciemojot kādas jaunas meitenes spoks- viņai ir gari, sprogaini mati un gara kleita. Meitene parādoties ārpusē pie viesistabas loga, un, salikusi plaukstas, cenšoties ielūkoties istabā. Tas esot meitenes gars, kura mājā nomirusi 1868. gadā, kaut gan viņu mēģinājis izārstēt vietējais vudū speciālists. Meitene pēc tam iekļūstot arī istabā, kur nomirusi, un pat mēģinot veikt vudū rituālus tur guļošajiem cilvēkiem.
Mirtēs vērojamas arī tā saucamās- klasiskās parādības, kā durvju aizciršana, gleznu nokrišana no sienas un lidošana pa istabu, cerībā kādu savainot, pārmaiņas portretos, kad attēlotās personas sejas izteiksme kļuvusi citāda.
NEATŠIFRĒTĀ PAGĀTNE.
Pats ievērojamākais spoks ir Hlojas spoks. Vēl 1987. gadā mājas īpašniece Frānsisa Maijersa apgalvoja, ka redzējusi viņas rēgu. Vienā no augšstāva guļamistabām viņu pēkšņi pamodinājusi melnādaina sieviete zaļā turbānā un garā kleitā. Tā klusēdama stāvējusi pie gultas, turot rokā metāla svečturi. Viņa izskatījusies tik reāla, ka svece pat izstarojusi blāvu gaismu. Viņa vēl neko nezināja par Miršu spokiem. Kad centusies pieskarties spokam- tas izgaisis.
Stāsta, ka mājā manīti ari Vudrafa bērni rotaļājoties verandā, gaiteņos, bijušajā bērnu ēdamistabā un pat uz griestu lampas.
Šajā mājā spokojas- to apgalvo simtiem cilvēku, taču spokojas, visticamāk, nevis to iemeslu dēļ, par kuriem vēsta leģendas. Patiesība vēl ir tur- iekšā...
