Franču ārsta Porana stāsts
Taču parasti par melnajiem suņiem stāsta atbaidošus gadījumus. «Burvestību un brīnumdarības noslēpumu krājumā», kas izdots Maskavā 1883. gadā, ir atrodams interesants franču ārsta Porana stāsts: «Laturas-Overnskas pulka pirmais bataljons, kurā dienēju par mediķi, saņēma uzdevumu pārcelties no Palmas uz Kalabriju un Tropea (Itālijas dienvidi). Tas notika jūnijā, un mums bija jāveic aptuveni 40 sauszemes jūdzes. Bataljons startēja pusnaktī un tikai septiņos vakarā sasniedza Tropea, pa ceļam ciešot no karstas saules stariem. Galamērķī kareivjiem parasti bija sagatavotas telpas un vakariņas. Mūsu bataljons ieradās pēdējais, un tāpēc tam tika atvēlētas visatbaidošākās kazarmas, kurās bija jāizmitinās 800 kareivjiem, lai gan vieta bija iekārtota tikai 400 cilvēkiem. Kareivji neizģērbušies bez salmiem un segām sagūlās uz grīdas.
Iedzīvotāji brīdināja, ka šajā kazarmā mēs ilgi nepaliksim, jo katru nakti šeit ierodas gars, ar kuru citi pulki jau ir iepazinušies. Mēs smējāmies par šādu humoru, bet kāds bija mūsu izbrīns, kad pusnaktī pa visu kazarmu dzirdējām šausmīgus kliedzienus. Kareivji tūdaļ metās ārā pa durvīm.
Es viņiem jautāju par šausmu iemeslu, un visi vienbalsīgi atbildēja, ka kazarmā iemājojis Nelabais. Kareivji redzēja, kā viņš iegājis istabā liela garspalvaiņa suņa izskatā, zibens ātrumā pārskrējis viņiem pāri un izgaisis pretējā stūrī.
Pasmējušies par viņu paniskajām bailēm, mēs centāmies pierādīt, ka šī parādība bija tikai kareivju iedomu rezultāts. Tomēr mēs nespējām viņus nomierināt un pierunāt atgriezties kazarmās. Atlikušo nakts daļu kareivji pavadīja jūras krastā. Nākamajā dienā es aptaujāju virsniekus un vecākos kareivjus, kuri apgalvoja, ka iepriekšējā naktī viņiem pāri pārskrējis suns, tik tikko viņus nenosmacējot.
Iestājoties naktij, kareivji apgūlās ar nosacījumu, ka arī mēs tur nakšņosim. Pusdivpadsmitos es kopā ar bataljona komandieri devos uz kazarmām. Virsnieki, ziņkārības dzīti, iegāja istabās. Mēs nevarējām pat iedomāties, ka atkārtosies vakarnakts aina. Pulksten vienos no visām istabām kareivji metās ārā, jo baidījās, ka suns viņus nosmacēs. Arī mēs izskrējām no kazarmas, taču neko neredzējām».
Notikums Anglijas karaļa īpašumos
Vēl viens aizraujošs gadījums, kas saistīts ar melnajiem suņiem, ir aprakstīts 1987. gadā Maskavā iznākušajā V. A. Mezenceva grāmatā «Mistikas strupceļā».
1649. gadā angļu parlaments sūtīja komisiju uz karaļa Kārļa I (1600 – 1649) īpašumiem. Šis karalis tika notiesāts uz nāvi (viņš ir pazīstams arī pēc Aleksandra Dimā grāmatas «Pēc divdesmit gadiem»). Komisijas uzdevums bija apskatīties īpašumus un konfiscēt karaliskos dārgumus. Pirmajā sēdē, kad tika apspriests pasākumu plāns, bijušajā karaļa viesistabā iedrāzās milzīgs melns suns. Gaudodams viņš skrēja pa visu istabu. Apstulbušie komisijas locekļi neko nesaprata, jo suns pēkšņi izgaisa.
Izrādījās, ka tas ir tālāk sekojošo notikumu vēstnesis. Nākamajā dienā, komisijas locekļiem vakariņojot, istabās, kas atradās augstāk, bija dzirdami smagi soļi, lai gan šīs telpas bija aizslēgtas. Ieejot tur, cilvēki redzēja, ka visi papīri ir saplēsti, tintnīcas sadauzītas, krēsli sasisti, kamīnmalka izmētāta. Nākamajās naktīs pilī dzisa sveces un izplatījās sēra smaka. Vēlāk sāka lidināties šķīvji un citi priekšmeti, trāpot cilvēkiem, kuri mitinājās bijušā karaļa apartamentos. Gandrīz visi stikla logi tika izsisti, pa skursteņiem lejā krita ķieģeļi. Visās telpās kaut kas sprāga, un smakoja pēc sātaniska sēra. Kad nesauktie viesi likās gulēt, viņi tika aplieti ar smirdošu ūdeni.
Komisijas sekretārs Šarps zvērēja, ka redzējis kāda melna dzīvnieka kāju, kas nodzēsusi sveci. Viņš izvilcis zobenu, taču tas tūdaļ ticis izrauts no viņa rokām, un Šarps dabūjis spēcīgu sitienu pa galvu.
Vēstis par neparastajiem notikumiem izplatījās pa visu valsti, un sākās runas par netaisnīgo karaļa tiesu. Pēc vairākiem gadiem atklājās, ka komisijā bija iefiltrējušies tās pretinieki, turklāt viens no viņiem maskējās ar sekretāra Šarpa vārdu. Kas attiecās uz suni, izrādījās, ka opozicionāri vienkārši bija noslēpuši kucēnus, un māte viņus meklēja pa visām istabām. Šajā gadījumā tas izrādījās tikai joks. Kur risinājušies patiesi notikumi un kur vienkārša ālēšanās, tagad ir noteikt grūti, jo visi melnie suņi ir pazuduši melnā vēstures miglā.
