Mazliet pabaidīsimies. 3. Staigājošais mironis Gūls.6

Antīkajā arābu folklorā gūls (burtiski arābu valodā: dēmons) mitinās kapsētās un citās apbedījumu vietās, kā arī dažādās neapdzīvotās vietās. Saskaņā ar populārajām leģendām gūls ir dēmoniska būtne; tie ir velnišķīgs džina paveids un, kā daudzi pieņem, paša Iblisa – musulmaņu tumsas prinča - bērni. Par šo ļauno radījumu klātbūtni vienmēr liecināja viena nemainīga zīme – ēzeļa naga nospiedumi.

Gūli mitinās tuksnešos, mēdz mainīt veidolu un vienkārši ir ļauni dēmoni. Stāsta, ka tie spēj pieņemt jebkura dzīvnieka formu, it īpaši hiēnas. Tas ievilina nepiesardzīgus cilvēkus atklātā tuksnesī vai pamestās vietās, kur tos nogalina un ar baudu aprij.

Šis radījums, saskaņā ar tradīciju, arī nolaupa mazus bērnus, dzer asinis, ēd mirušos un pēc tam pieņem pēdējā apēstā miroņa izskatu. Tieši pateicoties miroņa apēšanai šie radījumi pēcāk spēj pieņemt gan apēstā formu, gan identitāti.

Ir atsevišķas tradīcijas, kurās gūli daudz neatšķiras no vienkāršiem dzīvajiem miroņiem, kuru miesas no kapa augšāmceļ un pēcāk kontrolē raganas vai dēmoni. Ir pieņemts uzskatīt, ka gūlu var pieveikt, iznīcinot tā smadzenes.

Lai cik tas dīvaini nebūtu, gūli ir tik ļauni, ka zog monētas. Visai iespējams, ka tas saistīts ar to, ka par gūliem dēvēja cilvēkus, kas izlaupīja bezspēcīgu mirušo kapus. Attīstoties fantāzijai, nav tālu jāmeklē arī šī līķu ēšanas padarīšana.

Lai gan – nekad jau nevar zināt, kas uzglūn tumsā. Varbūt, ka tas mazais, jaukais un noklīdušais kaķēns, kuram tu seko pustumsā, nemaz nav tik mīļš…