Protams, par šīm tēmām cilvēkam nav zināma pareizā atbilde (nav novērojams, nomērams, atkārtojams)
1. Neticu dvēselei. garam utt... Mēs esam bioloģiskas mašīnas un katra tomēr savādāka, dēļ smadzeņu uzbūves, dzīves pieredzes, nekas dabā nav vienāds. Mēs nomirsim un šī dzīve beidzas, kā ar laiku izdeg kvēlspuldze.
Bet ticu, ka pastāv paralēlās pasaules, jeb ģenētiksi pārmantotas citu cilvēku atmiņas, pamatojos uz to, ka pārāk bieži piedzīvoju Deja Vu.
Ir bijušas cilvēku liecības, kad, visbiežāk pēc galvas traumām, pēkšņi spēj darīt to, ko nekad iepriekš nav darījis, (piem. runāt svešā valodā, pārzināt svešās profesijas darbu, jeb parādās pēkšni mākslinieciski talanti). Šī varētu būt tā cilvēku atmiņu pārdzimstība (slikta karmas, dvēseles pārdzimšanas impretācija). Nav dvēseles, bet gan dzīvē uzkrātais informācijas kods, ko nodod saviem pēcnācējiem, takā maza daļa tevis (atmiņas nervu impulsi...) pārdzimst citā. Unikāla parādība, teicami novērojama dzīvnieku pasaulē, kad nebrīvē uzaudzis, zin no kā jāuzmanās, kas jādara savvaļā, Dzīvnieku instinkts.
Dievam neticu, ticu, kad iespējams ir kāds mums nesaprotams, AUGSTĀKS spēks, būtne kā izcelsme ir no visuma citas daļās, kas noraugās uz mums, bet noteikti ne tā kā Bībelē, rakstīs, Kristietība vispār manuprāt lielākie cilvēku meli. Drīzāk uzskatu, ka šī būtne - augstākā, kas ietekmē mūs, ir citu planētu rase. Mēs esam, skudras aiz stikla bioloģijas stundā.
Uz visuma lielumu, robežu grūti teikt, iespējams mums tas nav saprotams, jo neatbilst mums pieņemtajiem fizikas likumiem, tā pat kā melnie caurumi, kur laiks palēlinās un gravitāte pieaug. To izpēte varētu sniegt jaunas atbildes un jautājumus. Menlons caurumus, saistu arī par iepriekš minēto paralēlo pasuli, tas ir kā apgriezts spogulis, ar pretēju laiku, notikumi tur rit citā ietekmē tāpēc ja tur ir otrs es, tas piedzīvo savādāku notikumu atpoguļojumu, bet mūsu prāti, atmiņas ir kāda veidā vienoti, tā rodas mūsu Deja Vu.
gribēju īsi, sanāca gari...
