Viņa pati sevi sauca par okultisti. Un tas jau mazliet paskaidro atšķirīgos viedokļus par viņu. Lai uzzīmētu vēl skaidrāku bildi, jātiek skaidrībā ar jēdzienu - okultisms.
Raksta pirmā daļa - spied šeit.
Pastāv viedoklis, ka katrs jauns zinātnes atklājums, demonstrēts auditorijai, nezinošai par praktiskajiem spēkiem, kas aiz tā darbojas, tiks uztverts kā maģija.
Piemēram, ja Jūs kādā pilnmēness naktī, teiksim ļoti reālistiskā sapnī, iesēstos laika mašīnā, un pārceltos uz gadsimtu, kurā dzīvoja Blavatska, un tas bija 19. gs., un, sastopoties ar vietējiem sarunā pacenstos izskaidrot apstākļus, kādos mēs dzīvojam šodien, tas viņiem izklausītos aptuveni šādi: Priekš kam jums šķērsot Atlantijas okeānu ar kuģi, ja tas prasa vairākas nedēļas laika, ja mēs šodien varam to šķērsot dažu stundu laikā, un šo attālumu veiktu motorizētā gaisa kuģī, kas būtībā darbojas uz dinozauru (nupat bija atklāti!) atliekām, tik milzīgā, kā katedrāle, pa gaisu, kā putns... (pirmais lidojums tikai 20. gs sākumā).
Bet dzīvot varam mājās desmitreiz augstākās kā pašas katedrāles. Un sarunāties mēs varam ar otru cilvēku, redzot viņa seju, pat ja viņš atrodas otrā zemeslodes pusē, un dzirdēt tik labi, it kā viņš atrastos blakus, pa telefonu, kuru var novietot plaukstā, un bez jebkādiem vadiem... tad šajā brīdī jūs tiktu pārtraukts ar skaļiem smiekliem, labākajā gadījumā. Pat ja jūs sarunātos ar tā laika progresīvu zinātnes piekritēju, viņš jūs visdrīzākais draudzīgi aicinātu sekot uz kādu no iecietības namiem (traķeni), kā Tomasa Edisona draugi esot centušies palīdzēt viņam atbrīvoties no idejām par kaut kādām tur elektriskajām spuldzēm (kurš gan zina, vai šis stāsts ir patiess).
Savukārt, ja jums būtu nepaveicies ierasties sapnī ASV, Salemā, un jūs nolemtu parunāt ar dziļi ticīgu cilvēku, tad sātana pirksts būtu jūsu stāstā sazīmēts uzreiz, un starp citu, pēdējā raganu tiesa tur notika 1878. gadā... Bet Latvijā tajā laikā vēl pastāvēja dzimtbūšana.
Un šādā progresīvā gadsimtā Blavatska sāka runāt par spēkiem ārpus saskatāmā. Ko tur runāt, viņa tos sāka demonstrēt.
Ilustrācijai, lūk vienas situācijas apraksts, kurš atrodams viņas tuva līdzgaitnieka, pulkveža H.S. Olkota grāmatā “Old Diary Leaves”:
Pulkvedis raksta:
"Es vēlētos, kaut spētu atminēties pirmo fenomenu, kuru viņa demonstrēja, kā vingrinājumu viņas pašas gribas spēkam, bet es nespēju. Tas, visdrīzākais, notika tieši pēc tam, kad viņa sāka rakstīt “Atsegto Izīdu” (Isis Unveiled) un visdrīzākais, tas notika šādi. Pēc tam, kad mēs atstājām māju Irvina laukumā 16. [...] viņa ieņēma telpas citā mājā Irvina laukumā, dažas durvis tālāk no Lotosa Kluba un tajā pašā ielas pusē. Tieši tur, vēlāk, informatīvā draugu tikšanās reizē, es ierosināju izveidot to, kas vēlāk kļuva par Teosofu Biedrību. Dažādu viņas viesu starpā bija arī itāļu mākslinieks, Sinjors B. no Karbonero. Mēs bijām divatā viņas studijā, kad viņš atnāca uz pirmo vizīti. Viņi sarunājās par Itālijas lietām, un viņš pēkšņi izrunāja viena no dižākajiem Adeptiem vārdu. Viņa bija tā pārsteigta, it kā būtu saņēmusi elektrisku šoku; paskatījās viņam acīs, un sacīja (itāļu valodā) “Kas tas? Es esmu gatava.” Viņš to palaida bezrūpīgi gar ausīm, bet turpmāk saruna bija tikai par maģiju, magiem, un Adeptiem. Sinjors B. aizgāja atvērt vienu no Franču lodziņiem, izdarīja dažas izsaucošas kustības āra gaisa virzienā, un pēkšņi pilnīgi balts taurenis ielidoja istabā un turpināja riņķot pie griestiem. Blavatska jautri iesmējās un sacīja: “Tas ir skaisti, bet es arī varu tā izdarīt!” Arī viņa atvēra logu, izdarīja tādas pašas piesaucošas kustības, un pēkšņi vēl viens balts taurenis ielaidās iekšā. Tas pieķērās pie griestiem, gaiņāja viens otru pa istabu, ik pa reizei abi paspēlējās, ielaidās stūrī un presto! abi pazuda vienlaicīgi, kamēr mēs uz tiem skatījāmies. “Ko tas nozīmē?” - es pavaicāju. “Tikai to, ka Sinjors B. var likt elementālam garam pārvērsties taurenī, un tāpt to varu es. Kukaiņi nebija īsti, bet tikai iluziori.”
Pulkvedis Olkots, pieredzējis advokāts, stingru pierādījumu piekritējs, un tipisks jenkijs, bija iepriekš ASV valdības nozīmēts asistents Abrahama Linkolna slepkavības lietā, kurš dēļ savas vērības un spriešanas spējas, tika laikraksta “Sun” norīkojumā devies pētīt spiritisma fenomenus kādā tolaik plaši zināma Edija fermā, un tur sadraudzējās ar Blavatsku, lai kļūtu par viņas līdzgaitnieku. Viņš nebija cilvēks, kuru viegli pārliecināt melos. Un, ja Olkota dienasgrāmatā paseko tālāk un uzmeklē minētā itāļu mākslinieka vārdu, var nonākt pie vēl viena ne mazāk interesanta fragmenta, kurš mazliet vairāk paskaidro šādus fenomenus. Henrijs S. Olkots stāsta tālāk:
“Tika iepriekš minēts kāds Sinjors B., Itāļu mākslinieks kurš pārvaldīja okultus spēkus, kurš apciemoja H.P.B. Ņujorkā. Pieredzēju es, kādā rudens vakarā, 1875. gadā, tieši pēc tam, kad bija izveidota Teosofu Biedrība, viņa radītu, neparastu lietus izraisīšanas fenomenu, ar, kā viņš sacīja - varu pār gaisa gariem. Bija pilns Mēness un dzidrās debesīs nebija neviens mākonis. Viņš pasauca H.P.B. un mani ārā uz balkona no viņas studijas, un, lūdzot man palikt pilnīgi klusam un mierīgam, lai kas arī nenotiktu, viņš izvilka no savas žaketes kabatas un turēja augšā pret mēnesi paceltu pastkarti, iespējams 10x15 cm izmērā, kuras vienā pusē bija ūdenskrāsām uzzīmēti vairāki kvadrāti, kurš katrs saturēja matemātisku skaitli, bet kuru viņš neļāva man paņemt rokās vai izpētīt. Es stāvēju cieši aiz viņa, un varēju sajust viņa ķermeni saspringstam tā, it kā tas pakļautos stipras gribas koncentrācijai. Pēkšņi viņš norādīja uz Mēnesi un mēs ieraudzījām blīvus, biezus tvaikus, kā negaisa mākoņus, vai, man vajadzētu drīzāk teikt, kā mutuļojošu melnu dūmu masu kas izpūšas no tvaikoņa dūmeņa, izlīstot no mirdzošā zemes pavadoņa austrumu malas, kas sāka izplūst horizonta virzienā. Neviļus es izsaucos, bet burvis saņēma manu roku ar dzelzs satvērienu, kas lika man apklust. Arvien straujāk, un strujāk melnā mākoņa mantija plūda laukā no Mēness, un arvien garāka tā iztiepās tālumā kā monstrozs spalvu kumšķis. Tas izpletās kā vēdeklis un drīz citi tumši lietusmākoņi parādījās debesīs, te šeit, te tur, un saplūda kopā, virpojot, slīdot un traucoties kā ūdensmērītājs. Debesis strauji kļuva apmākušās, mēness pazuda no skata, un sākušās lietusgāzes iedzina mūs atpakaļ mājā. Nebija ne zibens, ne pērkons, un pat ne vējš, vienkārši sijājošs lietus, kas bija šī noslēpumainā vīra radīts ne no kā nieka stundas ceturksnī. Kad mēs iegājām sveču gaismā. Es ieraudzīju viņa sejā to dzelzs stingrību un to zobu klabēšanu ko var redzēt kaujas biedru sejās kara laukā. Un patiesi, ne bez pamata, jo viņš nupat bija cīnījies pret, un uzveicis neredzamus elementālus garus, kas parasa no cilvēka katru spēka dzirksti.
Sinjors B. neuzkavējās ar mums, un steidzīgi devās prom, bet, tā kā stunda bija vēla, es sekoju viņa paraugam dažās tuvākajās minūtēs. Trotuārs bija slapjš no lietus, un gaiss mitrs un vēss. Manas istabas bija tikai dažus soļus uz priekšu, un es nupat biju ienācis un sagatavojies uzvilkt dūmu, kad noskanēja durvju zvans, un, atverot ārdurvis, uz sliekšņa es sastapu Sinjoru B., bālu un daļēji izsmeltu. Viņš atvainojās par traucējumu, un palūdza man glāzi ūdens. Es ieaicināju viņu iekšā, un pēc tam, kad viņš bija padzēries, un brīdi atpūties, mēs turpinājām diskutēt par okultiem jautājumiem un norunājām diezgan ilgi. Es viņā atradu gatavību runāt par mākslu, literatūru, vai zinātni, bet visai atturīgu sarunām par okultām zinātnēm un viņa personīgo pieredzi psihisko spēju attīstībā. Tomēr, viņš paskaidroja, ka visas elementālu garu sugas ir cilvēka kontrolējamas, kad cilvēka iekšējais, dievišķais potenciāls ir attīstīts: viņa griba tad kļūst par nepārvaramu spēku, kura priekšā visi iekšējie, proti, visi elementālie spēki, organizēti kā būtnes vai vienkārši akli kosmiskie spēki, ir spiesti piekāpties. Es neesot redzējis nekādu melnu mākoni patiešām izplūstam no mēness, tā bija vienkārša ilūzija, ko izveidoja viņa doma uz mēness virsmas.
Bet es noteikti redzēju mākoņus veidojamies no Mēness gaismas pielietām debesīm, un lietu, un viņš uzslavēja mani par šo faktu pamanīšanu. Bet tad viņš iedeva man nelielu padomu kurš mani pārsteidza nesagatavotu. Es tiku redzējis viņu labās attiecībās ar H.P.B., sarunājamies visdraudzīgākajā un nepiespiestākajā veidā par Itāliju, Garibaldī, Mazzīnī, un Karbonerī, par Rietumu un Austrumu Adeptiem utt. un atkārtotiem fenomeniem, kā triks ar baltiem taureņiem un man noteikti bija iemesls būt pārsteigtam, kad visā šajā mistiskajā gaisotnē, viņš mani brīdināja, lai es atturos no draudzības ar Blavatsku. Viņš sacīja, ka Blavatska ir ļoti samaitāta un bīstama sieviete, un viņa atnesīs man kādu šausmīgu nelaimi, ja es atļaušu sev pakļūt zem viņas ļaunās burvestības. Tas - viņš sacīja - bija rīkojums no tā dižā Meistara, kura vārdu es esot dzirdējis viņu pasakām H.P.B., lai to izstāstītu man. Es paskatījos uz šo cilvēku, lai saprastu viņa absurdo vārdu slēpto jēgu, un beidzot sacīju: “Nu, Sinjor, es zinu, ka tā persona, kuru jūs pieminējāt, eksistē; un man ir katrs iemesls, pēc tam, kad esmu redzējis jūsu spējas, uzskatīt, ka jums ir attiecības ar viņu vai ar Brālību; es esmu gatavs, pat par savas dzīvības cenu pakļauties viņa vēlējumiem; un tagad es pieprasu, lai jūs iedotu man kādu noteiktu pazīmi, kas man liktu pilnīgi nešaubīgi zināt, ka Madam Blavatska ir tas velns, kuru jūs uzzīmējāt, un ka Meistara griba ir, lai mana pazīšanās ar viņu būtu pārtraukta.” - Itālis vilcinājās, nomurmināja kaut ko nesaprotamu, un nomainīja sarunu. Lai arī viņš varēja izraisīt tumšus mākoņus no mēness, viņš nespēja iesēt šaubas manā sirdī par manu draugu un pavadoni caur okultās zinātnes sarežģītajām grūtībām. Nākamreiz, kad es satiku H.P.B. es izstāstīju viņai par B., brīdinājumu, par ko viņa pasmaidīja, sacīja, ka es esot jauki izgājis caur šo mazo pārbaudījumu, un uzrakstīja zīmīti Sinjoram B., lai viņš “aizmirst ceļu pie viņas durvīm”. Kā arī notika.”
Tā. Tagad, visdrīzākais, pirmais jautājums lasītāja prātā ir par to maisījumu, kuru viņi pīpēja, un kur to var dabūt. Jāsaka, ka tajā laikā populārs bija opijs, taču nav nevienas liecības, ka teosofi to, vai ko līdzīgu būtu kādam ieteikuši, vai arī redzēti lietojot. Iespējams, vienkāršak pieņemt šādu fenomenu varbūtību kļūs tad, kad lasītājs sapratīs, ka kaut ko līdzīgu, tehnikas radītu, viņš pat arī ir redzējis, un tas notika pirmajā reizē, kad viņš devās uz kīno. Iztēlojaties, ka ekrāns, okultistam, tā ir mūsu trīsdimensiju pasaule, bet filmiņas un lampas vietā ir ļoti detalizēta domas projekcija ar zinātnei vēl nepieejamā spēka palīdzību, kurš balsta visu šo bēdu ieleju, sauktu par materiālo pasauli, un tiek zinātnieku hipotētiski saukts par ēteru. Šādus spēkus Adepti vēl neatklāj pasaulei, jo viņi nesirgst ar bezatbildīgu ziņķārību, par to, kas notiks, ja mērkaķim iedos kalašņikovu. Piedevām Āfrikā tas jau ir noskaidrots.
Turpinājums sekos...
