Linkolns - spoks?4
60
0
Sešpadsmitais ASV prezidents Abrahams Linkolns (1809 - 1865) visā valsts teritorijā atcēla verdzību. 1865. gadā 14. aprīļa vakarā viņš tika nogalināts Forda teātrī Vašingtonā. Pastāv vairākas šīs slepkavības versijas... Vienmēr, kad vīrs ar sievu kaut kur devās, viņi noteikti sastrīdējās. Visbiežāk vainīga bija Merija - viņa varēja sarīkot skandālu, sasist dārgu tējas servīzi, kliegt uz vīru, sviest viņam ar jebkuru pa rokai pagadījušos priekšmetu, par kuru kļuva pat līdz galam nenomizots kartupelis un degoša, no kamīna izvilkta, malkas pagale. Reiz kaimiņi kļuva par lieciniekiem šādam gadījumam: Merija ar nazi pa mauriņu skrēja pakaļ Abrahamam - kad sievieti pārņēma histērija, viņa par savu rīcību neatbildēja. Ja arī tu esi prezidents, tas nebūt nenozīmē, ka tev noteikti paveiksies ar sievu. Arī tovakar neiztika bez skandāla. Prezidenta Linkolna galda kalendāra «14. aprīļa» lapiņā bija ierakstīts: «Kopā ar Grantu pāri ejam uz Teilora komēdiju «Mūsu Amerikas brālēns», atgādināt Merijai», taču dažas stundas pirms iziešanas piezvanīja ģenerālis Viliss S. Grants (starp citu, galvenais pretendents uz Linkolna amatu). Viņš atvainojās un sacīja, ka viņi neieradīsies. Protams, ka viņš nepateica, ka iet nevēlas tāpēc, ka Merija ar savu kašķīgumu un kliedzieniem jau sen visiem ir apnikusi. Grants sacīja, ka viņu vietā ies paziņas.
Tosts par prezidenta nāvi Arī Džons Vilkss Buts šajā dienā devās uz Forda teātri Vašingtonā. Un kāda sagadīšanās - viņš bija izvēlējies to pašu izrādi, uz kuru devās arī Linkolns. Viņš sēdēja bārā, malkoja viskiju un atcerējās, ka šajā pašā dienā pirms trim mēnešiem viņš kopā ar domubiedriem satikās pazīstamas sievietes misis Saretas dzīvoklī, tāpat dzēra viskiju un pacēla pokālus par drīzu prezidenta nāvi - «viscilvēcīgākā un taisnīgākā ASV prezidenta, kurš viņu gaišajā valstī likvidēja verdzību», kā ziņoja laikraksti. Grupa, kurā ietilpa arī Buts, Ziemeļu un Dienvidu cīņa atbalstīja dienvidniekus, kuri pēc verdzības atcelšanas pazaudēja bezmaksas plantatoru darba spēku. Tāpēc Butam bija negants naids pret Linkolnu, kura uzskatus atbalstīja Ziemeļi. Skaidrs, ka Buts neieredzēja arī prezidenta tuvāko palīgu ģenerāli Grantu.
Reklāma
Vienīgā lode pārtrauc prezidenta dzīvi Kad Buts ieradās teātrī, viņš bez problēmām paslīdēja garām pazīstamam biļešu pārbaudītājam, ar galvas mājieniem apsveicinājās ar dažām aktrisēm un tūlīt devās prezidenta ložas virzienā. Linkolns lūkojās uz skatuvi. Viņa acīs bija redzams grūtas darba dienas, kuras laikā vajadzēja risināt valstiska mēroga problēmas, sajaukums ar skumjām, ko radīja kārtējais strīds ar sievu. Viņš ļoti mīlēja Meriju, taču viņu bildināja arī prezidenta amata galvenais sāncensis. Linkolns tomēr panāca savu - apprecējās ar izredzēto meiteni. Lai kā arī viņš mīlēja Meriju, pastāvīgie strīdi nevarēja neatstāt iespaidu uz viņu tā jau vēsajām attiecībām. «Dārgā Merija», - viņš čukstus sacīja, kā vienmēr nolēmis samierināšanās soli spert pirmais. Taču tajā pašā mirklī prezidents sajuta, ka pie kreisās auss pieskaras kaut kas auksts. Pauze - sekunde, īsa sekunde kā elpas vilciens, bet tajā pašā laikā gara, neprātīgi gara kā visa viņa dzīve ar vēlēšanām, advokatūru, strīdiem ar sievu, slepenām sapulcēm, un vienreiz uzlādējama maza pistole izšāva, izlaizdama savu vienīgo lodi prezidenta deniņos. Buts nosvieda ieroci, no apkārtējiem aizsargājās ar dunci, pārlēca pār ložas malu, izskrēja uz skatuves un sauca: «Dienvidi ir atriebti! Kopš šī brīža tā notiks ar visiem tirāniem!» Viņa kāja sapinās Amerikas karogā, Buts krita, bet ātri attapās un, nedaudz pieklibodams, metās bēgt. Buts bija plānojis nogalināt arī Grantu, taču viņa teātrī nebija. Skatītāji klusēja...
Prezidents un okultisms Abrahams Linkolns redzēja sapni. Viņš gāja pa Balto namu un uzdūrās katafalkam, kurā atradās palagā ievīstīts ķermenis. Apkārt pulcējās ļaudis, līdzās zārkam stāvēja sardze. Linkolns vienam no kareivjiem vaicāja: «Kurš pie mums, Baltajā namā, ir nomiris?» Kareivis uz viņu skumji paskatījās un atbildēja: «Nomira mūsu prezidents.» Tieši pēc desmit dienām sapnis kļuva par realitāti, un laikam tāpēc, ka prezidentam bija zināms par tuvojošos nāvi - Linkolns pat nenotrīcēja, kad pie savas auss sajuta pistoles stobru. Abrahams pat nodarbojās ar spiritismu, lai nodibinātu kontaktus ar Viņsauli, lai redzētu bojāgājušo dēlu. Pastāv versija, ka aizraušanās ar okultajām zinātnēm ir ļoti bīstama dvēselei - tā izjauc smalko enerģiju plūsmas un dažreiz nelaiž pašu dvēseli pie miera, un tai mūžīgi jāklīst un jācieš bezgalīgas mokas dzīvo pasaulē. Taču... Linkolns tam neticēja. Viņš tikai ļoti skuma pēc zēna - tas arī viss. Prezidentu apglabāja Springfīldā - pilsētā, kurā viņš nodzīvoja daudzus gadus.
Spoku vilciens Dzīve Linkolnu nelaida vaļā. Viņam bija tik lieli panākumi virzībā uz kontaktēšanos ar garu pasauli, ka viņš pats kļuva par garu. Vienreiz gadā, aprīlī, no Vašingtonas - vietas, kur prezidents vadīja valsti, uz Springfīldu - vietu, kurā viņš dzīvoja pirms ievēlēšanas par prezidentu, dodas spoku vilciens. To nefiksē neviena ierīce, un neviens depo neuzņemas atbildību par šī reisa atiešanu, bet visi, kas tajā naktī atrodas līdzās dzelzceļam, kas savieno divus kartes punktus, redz lokomotīvi, kas velk sēru vagonu, kas izrotāts ar Amerikas karogiem un sēru lentām. Vagona centrā ir labi saskatāms atvērts zārks, bet sliedes, šķiet, noklātas ar melnu sēru paklāju. Sastāvs ir ļoti līdzīgs īstam - tikai tas pārvietojas pilnīgi bez jebkāda trokšņa, un, šķiet, ka līdzās vilcienam atrodas liels skaits mundieros tērptu cilvēku - varbūt tie ir pie Linkolna strādājošo cilvēku spoki, bet varbūt tās ir Mēness radītas ēnas, jo šajā laikā parasti ir pilnmēness. Kad garām brauc šis sastāvs, tad visi pulksteņi, kas atrodas dzelzceļa tuvumā esošajās mājās, kā arī cilvēku, kuri redz spoku vilcienu, rokās, atpaliek. Dažas dienas pēc tam Linkolna spoku redz pie kapa, kurā prezidents ir apglabāts. Viņš stāv, ar plaukstu atspiedies pret nožogojumu, izstiepies visā savā, gandrīz divus metrus lielajā, augumā, un skatās visapkārt.
Reklāma
Linkols joprojām uzturas Baltajā namā Visu pārējo laiku Linkolna gars pavada Baltajā namā. Vinstons Čerčils, Holandes karaliene Juliana - ir stāstījuši, ka līdzās sev ir redzējuši prezidenta spoku. Viņš pārvietojies, neradīdams nekādu skaņu, fantomu pavadījis aukstums un pagrabu pelējuma smaka. Spoks dažkārt ilgi uzkavējies pie loga, pie kura Linkolns ļoti mīlējis stāvēt un domāt dzīves laikā. Prezidenta Reigana meita Morina sacīja, ka daudzas reizes ir redzējusi, kā Abrahamam Linkolnam līdzīgs fantoms, tikai puscaurspīds dzeltenoranžā vai sarkanā krāsā, iznāk no guļamistabas, kas kādreiz piederējusi šim prezidentam. Savukārt Reigana suns gaitenī bez jebkāda iemesla ir sācis riet un mesties virsū kaut kam neredzamam. Suns nekad neiegāja Linkolna guļamistabā - viņš vienmēr, sabozies un smikstēdams, palika durvīs. Tiek uzskatīts, ka visi, kuri bija iesaistīti sešpadsmitā Amerikas Savienoto Valstu prezidenta slepkavībā, ir saņēmuši savu sodu: Buts sadega ugunī, kad viņu ķēra policijas virsnieki, četrus sazvērniekus, ieskaitot dzīvokļa, kurā satikās slepkavas, īpašnieci Saretu pakāra 1865. gada jūlijā. Ja reiz Linkolna nāve ir atriebta, tad ko gan viņa dvēsele dara dzīvo pasaulē - kāpēc tā nevar doties pie miera?
Tev patiks šie raksti
