JA IR SLINKUMS LASĪT TAD APSKATIETIES VIDEO. Tieši Baltā dāma, kas spokojas Karostas cietumā, arī bija tā, kas uz Liepāju atvilināja Starptautiskos spoku medniekus. Cietumā tapa raidījums ASV TV zinātniskās fantastikas kanālam "Sci Fi", kas demonstrēts ASV televīzijas kanālā, un to var noskatīties internetā arī Latvijā.
16 cilvēku lielā spoku mednieku komanda Karostā bija ieradusies ar lielu daudzumu tehnikas - gan dažādu aparatūru spoku un citu parādību uztveršanai, gan filmēšanas iekārtas. Diemžēl spoku medībās piedalīties vai vismaz tās vērot un piefiksēt medijiem bija liegts - viss notika ļoti lielā slepenībā. Taču slaveno spoku - Karostas cietuma Balto dāmu - mēģināt sastapt un izprast nevienam nav liegts. Jādodas tik uz Karostas cietumu.
Iz vēstures
Liepājas Karostas garnizona cietums celts 20.gadsimta sākumā - ap 1904.gadu - Karostas hospitāļa vajadzībām, tomēr kā hospitālis nekad nav izmantots. Vēstures pētnieks Juris Raķis, kurš Karostas cietumā strādā par gidu, stāsta, ka sarkano ķieģeļu, kas izgatavoti tepat Liepājas apriņķī, ēkai ir divi stāvi. Pagraba tai nav: "Nevienā Karostas mājā nav pagraba. Kad tika būvēta Karosta, zemes bija pietiekami, lai nebūtu jāierokas pazemē. Vietas bija gan šķūnīšiem, gan noliktavām. Arī bēniņi ir tīri funkcionāli. Tajos atrodas gaisa cirkulācijas regulācijas iekārtas un bija vieta ūdens rezervuāriem."
Tā kā ēka sākotnēji būvēta nevis arestantu, bet gan hospitāļa vajadzībām, tai ir trīs ieejas. Cietuma vajadzībām tā pielāgota 1905.gadā, skaidro Juris: "Kad Karostā sadumpojās Kara flotes jūrnieki. Leģendārais brēciens: "Zupā tārpi!" ar divu dienu starpību izskanēja gan Melnajā jūrā uz bruņu kuģa "Potjomkins", gan arī Liepājas Karostā. Sākās liels dumpis, kurā iesaistījās apmēram 4500 dumpinieku. Pēc dumpja apspiešanas apcietināja skaļākos, negantākos, lielākos nekārtību cēlājus - 137 cilvēkus. Tie bija jātiesā, un visam jānotiek likumīgi. Un tā nu iznācis, ka šī ēka vienmēr bijusi nežēlīgs likumības iemiesojums. Te nav bijuši ne moku kambari, ne čekas pagrabi. Hospitālim paredzēto māju pārveidoja arestantu turēšanas vajadzībām."
Pavisam Karostas cietuma ēkā ir 37 kameras, protams, arī ir vairākas telpas sargiem un priekšniekam. Hospitāļa vajadzībām celtā ēka, pārveidojot to par cietumu, netika apgādāta ar plašākām higiēnas telpām. Tāpat, kā iepriekš bijis, tajā ir divas tualetes ar caurumiem grīdā un divas mazgātavas ar silītēm tik ierasto izlietņu vietā. Juris saka, ka stāstā par tualetēm ir sava sāls: "Te jau nav kaut kāds štrunta cietums, kur varēs aiziet pačurāt, kad tik gribēs. Te viss notiek pēc reglamenta, un čurāt var iet tad, kad to būs paredzējusi dienas kārtība. Kolektīvi un vienā laikā. Ar mazgāšanos tāpat, jo rīta tualete ir rīta tualete."
Liecības
Mainījās varas un līdz ar to mainījās ieslodzītie - tie bija cara armijas matroži un apakšvirsnieki, vācu Vērmahta dezertieri, padomju armijas un Latvijas armijas karavīri. Vieta pretī cietumam kļuvusi par brāļu kapiem daudziem jo daudziem ieslodzītajiem, kas tika nošauti tuvējā priežu mežiņā.
Metru biezās sienas prot glabāt tumšos noslēpumus... Telpas no iekšpuses nokrāsotas drūmā melnā krāsā. Juris skaidro: "Krāsa gadu laikā ir mainīta, līdz nonākts līdz melnajai. Pirmkārt, tas, protams, "labam" garastāvoklim. Otrkārt, šī krāsa ir ļoti praktiska, jo ar labi noviksētu zābaku uz gaišas sienas ievilktu švīku notīrīt ir praktiski neiespējami. Bet galvenais, uz melnās sienas momentā redzams, vai kāds kaut ko nav mēģinājis ieskrāpēt."
Taujāts par to, cik cilvēku paviesojies šajās aresta telpās, Juris kļūst negants: "Es noteikti nepārspīlēšu, ja teikšu, ka 92 gadu laikā te bijis desmitiem tūkstošu arestantu."
Visu aresta telpu jeb karceru melnās sienas visā to augstumā ir noklātas zīmējumiem un uzrakstiem - savus vārdus, uzvārdus, mājas adreses, dienesta vietas un aresta laiku sienās ieskrāpējuši simtiem un pat tūkstošiem arestantu. Ir uzraksti gan latviešu, gan krievu valodā. Pēc skrāpējumiem var saprast, ka drūmajās telpās savas, visticamāk, pēdējās dienas vadījuši gan jūrnieki, gan sauszemes karavīri. Cits vilcis svītriņas... Ja vien būtu zināms, ko tās nozīmē - dienas vai mēnešus... Pēdējie ieslodzītie atstājuši savas piezīmes uz cietuma kameras sienām vēl pavisam nesen - 1997.gadā.
Diemžēl šobrīd situācija ir visnotaļ sarežģīta. Proti, Karostas cietums kā aresta vieta savu darbību pārtrauca 1997.gadā. Līdz 2002.gadam, kad tur, piesaistot tūristus, sāka saimniekot "Karostas glābšanas biedrība", mitrums neapkurinātajā ēkā darījis savu - melnais krāsojums vairākās vietās sācis lobīties nost. Juris gan saka, ka nupat tiek darīts viss, lai šis process neturpinātos un netiktu zaudētas šīs vēstures liecības.
Baisie notikumi šai ēkai uzspieduši savu zīmogu - Virssardzē novērotas dažādas neizskaidrojamas parādības: klaudzoši soļi, elektrisko spuldzīšu pašizskrūvēšanās, neizskaidrojama aizvērtu kameru atvēršanās... Tomēr visnepatīkamāk ne vienu vien pārsteigusi šķietamu tēlu parādīšanās cietuma gaiteņos... Stāsta, tā esot Baltā dāma...
Veiksmīgas medības
Liepājas reģiona Tūrisma info rmācijas biroja vadītāja un "Karostas glābšanas biedrības" priekšniece Monta Krafte stāsta, ka paranormālo parādību mednieki veselu nedēļu februāra sākumā centušies nonākt personīgā saskarē ar spokiem, kas mīt Karostas cietumā. Viņi aicinājuši tos uz kontaktu, uzdevuši jautājumus. Veikta speciāla zinātniskā izmeklēšana, izmantojot īpaši jūtīgas ierīces skaņas, kustību, temperatūras un elektromagnētiskā lauka svārstību uztveršanai. Beigās spoku mednieki atzinuši, ka Karostas cietums ir ļoti "dzīva" vieta, un paranormālo parādību ziņā, pēc viņu domām, esot viena no visaktīvākajām vietām, kur spoku mednieki jebkad bijuši. GHI komandai izdevies ne tikai nonākt personīgā saskarē ar spoku, to dzirdēt, sajust, redzēt, bet arī konstatēt neparasto parādību klātesamību ar uztvērēju palīdzību. "Normāls cilvēks netic spokiem, pret šādiem stāstiem izturas ar vīpsnu, tādēļ es ekskursantiem īpaši necentos par tiem stāstīt. Taču spoku mednieku ar speciālo aparatūru piefiksētajam ir zinātnisks pamatojums," uzskata Monta: "Ja ar mikrofonu var uztvert skaņu, tad tā patiesi ir. No magnētiskā lauka es neko daudz nesaprotu, taču skaņa bija visefektīgākais." Monta atklāj, ka viņai bijusi iespēja noklausīties ierakstu, kurā patiesi bijusi dzirdama balss. Ko tā saka, viņa nav varējusi saprast - šķitis, ka cilvēks runā miegā. Spoku mednieki savukārt secinājuši, ka balss runā angļu valodā, kas liecinot par faktu, ka spoks vēlas iet uz kontaktu.
Lai arī līdz šim gandrīz katrs cietuma darbinieks ar spoku kaut kādā veidā bija saskāries, tūristiem par to tika stāstīts tikai retumis. Tagad, balstoties uz spoku mednieku izmeklēšanas rezultātā iegūtajiem pārliecinošajiem pierādījumiem, paredzams, ka nākotnē apmeklētāju interese par paranormālajām parādībām cietumā varētu ievērojami palielināties. "Līdz šim parasti dienā mūsu mājaslapu internetā apmeklēja vidēji 100 interesentu, bet pēc informācijas par spoku mednieku redzējumu divu dienu laikā apmeklētāju skaits pārsniedza 7000. Zinot, ka "Sci Fi" televīzijas auditorija tikai Amerikā vien pārsniedz trīs miljonus skatītāju, paredzams, ka ASV tūristu skaits Liepājā pieaugs," prognozēja Monta un pasmaidīja: "Izskatās, ka Baltā dāma mums palīdzēs pārvarēt krīzi." Tāpēc Karostas cietuma radošais kolektīvs gatavo jaunu piedāvājumu - "Pa spoku mednieku pēdām".
Meitene ar rudo bizi
Leģenda vēsta par baisu notikumu 1944.gada rudenī. Liepājā valda vācu okupācija. Patrulējot pilsētas ielās, vācieši notver latviešu jaunekļu grupu. Rodas aizdomas, ka puiši ir dezertieri, tāpēc apstākļu noskaidrošanai tos nogādā Karostas cietumā. Starp viņiem ir arī kāds puisis, kam pēc divām nedēļām gaidāmas kāzas. Viņu iesloga 18.kamerā. Puisis ir pagalam nemierīgs - viņš aizbēdzis no frontes, jo leģiona vienības grasās izvest uz Vāciju. Puisim izdodas nosūtīt līgavai ziņu, ka viņš ir Karostas cietumā, taču lai meitene nesatraucas un gaida mājās. Viņa tā arī dara. Taču, kad līdz kāzām vairs palikušas tikai trīs dienas, viņa dodas savu mīļoto meklēt. Liekot lietā sievišķīgas viltības (leģenda vēstī, ka viņai pat nācies pārgulēt ar cietumsargiem un pēc tam viņa tos kārtīgi piedzirdījusi), viņa iekļūst cietumā. Taču tur uzzina, ka mīļotais ir nošauts. Iespējams, aiz līdzjūtības pret meiteni cietumsargi atļauj viņai mirklīti pabūt kamerā, kur viņas mīļotais vadījis pēdējās dienas. Tur arī viņa izdara pašnāvību pakaroties. Kopš tā laika pa Karostas cietumu klīst Baltā dāma - meitene baltā tērpā ar rudu bizi.
Divkārša tikšanās
Karostas cietums kā tūrisma objekts darbojas kopš 2002.gada 27.septembra, taču leģenda par Balto dāmu arī pirms tam nebija noslēpums.
Pēdējais virssardzes priekšnieks Aivars Feldmanis, kurš tur strādājis līdz 1997.gadam, bija viens no tiem, kurus intervēja spoku mednieki. Kungs atceras, kā kādu vakaru no sava kabineta devies pēc ūdens, lai uzvārītu tēju. Un turpat gaitenī arī sastapis Balto jaunkundzi, kas viņam kaut ko teikusi. Taču nesaprotami, tāpēc Feldmaņa kungs vienīgi noteicis, lai laiž garām. Uzvārījis tēju un licies uz naktsguļu. Bet pamodies tāpēc, ka attapies uz grīdas. Turpat atkal stāvējusi jau redzētā jaunkundze un atkal kaut ko teikusi. Feldmaņa kungs labi saskatījis viņas garo, rudo bizi. Viņam palicis atmiņā, ka meitene teikusi: viņai esot 26 gadi.
Juris, kurš labi pazīst pēdējo virssardzes priekšnieku, "Patiesajiem Stāstiem" pačukstēja, ka meitene bijusi Feldmaņa kungu nomocījusi tiktāl, ka viņš devies pie garnizona komendanta lūgt iespēju tikt prom no cietuma: "Patīkami regulāri šādi apmeklējumi noteikti nav. Taču pieļauju, ka meitene ar viņu vienkārši gribēja parunāties. Viņš bija labs karavīrs, cilvēks savā vietā. Bet varbūt meitene gribēja parādīt, kurš te īstais saimnieks..."
Sadzīvo ar dāmu
Arī "Karostas glābšanas biedrības" darbinieki ne vienreiz vien pārliecinājušies, ka Baltā dāma cietumā ir! Kristers Krafts, kurš strādā par gidu, pirmo reizi pats uz savas ādas to izbaudījis neilgi pēc tam, kad cietums atvērts tūristiem. "Karostas cietumā sāku strādāt 2003.gada pavasarī. Kaut biju dzirdējis leģendu, pirmā vasara pagāja mierīgi. Pirmā saskare ar slaveno Balto dāmu man iznāca tā paša gada rudenī, kad sākās tumšais laiks. Man tolaik bija 14 gadu," viņš atceras: "Viena tūristu grupa tikko bija prom, mēs gaidījām nākamo. Elektrība toreiz vēl nebija ievilkta, tādēļ garā gaiteņa vidū bijām novietojuši no teātra aizlienētu prožektoru. Un izmantojām sveces. Izrāde "Aiz restēm" ilga aptuveni divas stundas, un sveces bija izdegušas. Tādēļ, kamēr tika gaidīta nākamā grupa, man, kā jau jaunākajam, bija jānomaina sveces gaitenī. Tās atradās aiz prožektora. Ieliku kabatā izdegušo sveci, šķīlu jau uguni, lai aizdegtu jauno, kad aiz stūra izdzirdu, kā atveras nopratināšanas kabineta durvis un atskan soļi. Vispirms nodomāju: ā, tur nāk mans kolēģis Juris. Soļi nāca aizvien tuvāk un tuvāk, un tajā mirklī es attapos: bet Juris un pārējie kolēģi taču ir pagalmā un gaida ierodamies jauno grupu, ēkā esmu tikai es viens! Un tad es sapratu, kas notiek! Šķīlu uguni, lai aizdegtu sveci, un rokas man neprātīgi trīcēja. No kabineta līdz gaiteņa stūrim, aiz kura stāvēju, ir soļi pieci. Jutu: vēl solis, un nācējs pagriezīsies ap stūri un klāt būs. To, kas notika pēc apjausmas, tā īsti neatceros. Tās izjūtas nav izstāstāmas - tās bija briesmīgas, riebīgas, pretīgas... Svecīte izkrita un nodzisa. Es aizgriezos tajā brīdī, kad nācējam bija jāparādās. Gāju prom. Un mana vienīgā doma bija: tikai nesākt skriet, tikai nesākt skriet! Sirds sitās kā negudra, un vienu brīdi pat šķita, ka tā apstāsies. Tā var traks palikt! Tā bija mana pirmā un, viennozīmīgi, iespaidīgākā tikšanās ar Balto dāmu, kaut viņu pašu neieraudzīju, tikai sadzirdēju. Es biju neprātīgi pārbijies un, ja kāds man mēģinātu teikt, ka viņam nav bail, es gan neticētu. Vēlāk jau biju gatavs uz tikšanos, kaut tik nopietnas reizes vairs nav bijis."
Kopš tās pirmās reizes Kristers spoku manījis vairākkārt: "Ikdienā, ja nav izrāžu, dežūrgids ir viens. Ja nav tūristu, durvis tiek aizslēgtas, un es ēkā palieku viens. Bieži ir dzirdami soļi, durvju virināšanās. Sākumā, to dzirdot, vienmēr steidzos skatīties. Nu to vairs nedaru, esmu iemācījies ar Balto dāmu sadzīvot." Tāpat bieži tumsā pazibot tēli un silueti. "Runājis ar spoku gan vēl neesmu, tāda izdevība man nav bijusi. Bet par to arī īpaši neskumstu," atzīst puisis.
Draugi?
Pirmās darba reizes Virssardzē Jurim bijušas visnotaļ dīvainas: "Uzturoties cietuma telpās, mani mocīja drudža simptomi - bija drebuļi, lauza kaulus. Šķita, ir augsta temperatūra. Taču, līdzko izgāju pa vārtiņiem, sliktā pašsajūta bija kā ar roku atņemta. Ilgi nevarēju saprast, kas ar mani notiek, līdz nāca apskaidrība - tā ir Baltās dāmas ietekme."
Ilgi nav bijis jāgaida arī uz viņas pašas parādīšanos. Tas noticis drīz pēc cietuma atklāšanas tūristiem. Bijušas novembra beigas, visi jau prom, bet viņam vēl jāizslēdz gaismas. "Eju pa otrā stāva gaiteni, esmu ticis gandrīz līdz restēm, kad pēkšņi aiz muguras izdzirdu tādu kā troksni: it kā kāds mani sauktu, it kā liktu atgriezties," atceras Juris: "Pagriežos, un - tur viņa IR! Iet pāri gaitenim. Tādā baltā tērpā un rudu bizi. Tās izjūtas nav izstāstāmas. Taču tas bija tik pēkšņi un negaidīti, ka nebija laika brīnīties."
Un ko gan brīnīties, ja Juris, pirms 2002.gadā sāka strādāt Karostas cietumā, jau vairākkārt bija dzirdējis leģendu par Balto dāmu: "Jau tajā laikā, kad pats dienēju armijā. Obligātā dienesta kareivji kā no velna baidījās no "slavenās" 18.kameras. Tas bija bubulis: tiksi tur, tad redzēsi! Jo leģenda vēsta, ka galu sev meitene padarījusi tieši šajā kamerā. Līdz ar to saprotams, kādēļ šī varētu būt tā vieta, kur viņa visbiežāk uzturas."
Līdz pat šai dienai Juris nav saskaitījis pakāpienus kāpnēs: "Dīvainākais ir tas, ka esmu kāpis pat piķa melnā tumšā, bet ne reizi neesmu paklupis. Tādēļ sliecos domāt, ka Baltā dāma mani drīzāk sargā, nekā grasās palikt kāju priekšā."
Palīgā sauc svēto tēvu
Juris turklāt atklāj, ka neba amerikāņu spoku mednieki pirmie, kas mēģina aci uz aci satikt Balto dāmu un norunāt viņu likt cietumu mierā: "1995.gadā, kad meitene bija pavisam satrakojusies un darīja brīnumu darbus, arestantus sāka turēt tikai otrajā ēkas stāvā. Taču tas neko nelīdzēja - viņa staigāja pa gaiteni, un viņai nepietika ar to, ka viņa klaudzināja durvju aizbīdņus un grabināja atslēgas. Viņa arī vēra vaļā kameru durvis. Kad cietuma uzraugi vairs nevarēja tikt galā, tika uzaicināts pareizticīgo mācītājs - tepat no Svētā Nikolaja Jūras katedrāles. Tad es sapratu, ka tie nav joki, jo svētais tēvs promejot teica: te kaut kas ir jādara. Un tad viss notika. Jūras spēku matroži stiepa šurp trīslitru burkas ar svētīto ūdeni, mācītājs vairākas stundas darbojās, slacīdams svētīto ūdeni un skaitīdams lūgšanas. Vēl viņš uz sienām daudzviet zīmēja speciālas zīmes, kas simbolizē Golgatas moku ceļu. Tas nav vienkāršs krusts - zīmē attēlots krusts, kurā sists Jēzus; pīķis, ar ko spīdzināja cietēju; kā arī sūklis, ar ko Jēzus lūpas tika veldzētas ar etiķi." Pēc svētā tēva aiziešanas Baltā dāma pierimusi: "Turpmākos divus gadus, līdz 1997.gadam, kamēr cietumā atradās Latvijas armijas disciplināri sodītie karavīri, situācija bija salīdzinoši mierīga."
Juris smaida, ka amerikāņu spoku mednieki ar saviem magnētiskā starojuma indikatoriem, gaismas sensoriem, kustību indikatoriem un citām pat ļoti smalkām un sarežģītām pariktēm patiesībā staigājuši pa baķuškas pēdām: "Mums, Karostas cietuma darbiniekiem, spoku mednieki neko īpaši jaunu nepateica. Katrs dāmu ir ja ne sastapis vai redzējis, tad dzirdējis un jutis noteikti. Spoku mednieku secinājumi apstiprināja manu hipotēzi, kāpēc mācītājs visvairāk rosījās kāpņu telpā. Proti, amerikāņiem šajā vietā uzrādījās lielākais starojums, kas vēsta, ka šī, visticamāk, ir tā vieta, kur Baltā dāma pārvietojas starp stāviem."
Āzē žurnālistus un bojā kameras
Cietumā strādājošie cenšas ar savu balto meiteni sadzīvot. Juris saka, ka ierodoties ar to sasveicinās. Tā dara gan viņš, gan citi kolēģi. Un lieki viņu nekaitina. Kristers atceras kādu gadījumu, kas vistiešāk apliecina: neizaiciniet Balto dāmu! Cietumā notikusi ekskursija vidusskolēnu grupai. Kad gids stāstījis par meiteni, kas nākusi glābt savu mīļoto un bijusi spiesta pārgulēt ar cietumsargiem, lai iekļūtu cietumā, trim meitenēm tas šķitis tik amizanti, ka viņas sākušas ķiķināt. Un pēc mirkļa visas trīs noģībušas... Nekas slikts gan viņām nav noticis - meitenes nogādātas pagalmā, viņām pavēdināta gar degunu drāniņa ar ožamo spirtu, un viss bijis kārtībā. Bet viela pārdomām bijusi. "Mēs esam pieredzējuši, ka aiz pārdzīvojuma noģībst viens cilvēks, divi, bet to, ka noģībst trīs uzreiz - tas bija kas nepieredzēts," saka Kristers: "Un tas kaut ko nozīmē."
Juris atceras gadījumu, kad, iespējams, tieši Baltā dāma vareni izāzējusi žurnālistus un fotogrāfus no vācu žurnāla "Stern". Viņi fotosesijas nobeigumā gribējuši paši pozēt svītrainajos cietumnieku tērpos, taču, tikko pārģērbušies un sākuši bildēties, tā visas fotokameras: čušs, un nedarbojas. Sākušas darboties tikai tad, kad iznestas aiz cietuma vārtiem. Bet vēlāk atklājusies pavisam nelaba aina - no visas vērienīgās fotosesijas iznākusi tikai viena fotogrāfija un tā pati pavisam nevērta. Cietumā strādājošie jau pieraduši, ka bildes neizdodas. Nekas bieži nav iznācis arī no filmētā materiāla - visam pa virsu dažādas ēnas un pleķi. Juris vēl piebilst, ka šai meitenei netīkot vācu valoda. Visticamāk, tāpēc, ka traģiskais notikums bijis vācu okupācijas laikā. Un viņš par to "Stern" pārstāvjus brīdinājis.
Tikpat nepatīkams piedzīvojums bijis strādniekiem, kas cietumā ierīkojuši ugunsdrošības sistēmu. Viņi strādājuši, strādājuši, viss jau pabeigts, slēdz iekārtas iekšā, bet - klikt, un nekā! Gājuši, meklējuši kļūdu - nav. Slēdz atkal iekšā - viss darbojas. Pēc laika - atkal nedarbojas. Pieredzēti arī gadījumi, ka vakarā ieslēgtu signalizācijas sistēmu dāma naktī izslēgusi.
Dāmas dod cita citai ceļu
Savukārt Monta atklāj, ka, iespējams, ir viena no retajām, kas no Karostas cietumā strādājošajiem nav ne redzējusi, ne arī kā citādi izjutusi spoka izdarības. "Varbūt tāpēc, ka esmu ļoti bailīga," Monta ir pavisam atklāta: "Tieši tādēļ arī es tur nepalieku pa nakti. Tas bijis tikai vienu reizi - toreiz, kad atklāja Karostas cietuma viesnīcu, bet arī tad es turējos bariņā ar citiem un viena nekur neklīdu. Nedaru to arī citās reizēs. Pat tad, ja man vajag aiziet uz tualeti, kas atrodas gaiteņa galā, to daru ar lielu bijību, bet, ja nejūtos droša, palūdzu, lai kāds atnāk līdzi. Ja esmu tur kopā ar ekskursantu grupu, tad kopā ar grupu arī turos un necenšos ne uz brīdi palikt viena."
Taču Monta nenoliedz, ka spoks Karostas cietumā patiešām eksistē. "Iespējams, es tam neticētu, ja man to būtu stāstījis viens cilvēks," viņa saka. "Bet, ja man to stāsta daudzi, turklāt vēl spēcīgi un stipri vīrieši, kam ne no kā nav bail, tad man nav iemesla domāt, ka viņi sacer pasaciņas. Jo kāpēc lai viņi to darītu?" Taču Monta ir pārliecināta, ka pati ar Karostas cietuma Balto dāmu noteikti nevēlētos ne tikties, ne arī kā citādi sajust tās klātbūtni.
UZZIŅAI
Liepājas Karosta ir īpašs rajons - tā ir pilsēta pilsētā. Un tikpat īpaša ir šā rajona vēsture. Viens no nopietnākajiem objektiem ir Karostas cietums jeb Virssardzes ēka, kam ir arī savs spoks - Baltā dāma. Tikties ar Balto dāmu ieradās tāli viesi - februāra vidū izmeklēšanu Karostas cietumā pabeidza Starptautiskā spoku mednieku (GHI, Ghost Hunters International) komanda, kas Karostas cietumā veidoja raidījumu ASV TV zinātniskās fantastikas kanālam "Sci Fi". Spoku mednieku rezumējums ir iespaidīgs - viņi Karostas cietumu vērtē kā vienu no spoku apsēstākajām vietām pasaulē.
Latvijā Karostas cietumā uzfilmēto var noskatīties internetā:/www.scifi.com/gh, informācijai: www.karostascietums.lv
taka tie kas brauksiet- labak klausiet kad aizrada 
