Līdz mūsdienām saglabājušās dokumentāras liecības vēsta, ka senatnē daži cilvēki spējuši pacelties gaisā vismaz līdz metra augstumam. Turklāt viņi to darījuši ne jau nolūkā kādu pārsteigt, bet gan vienkārši tāpēc, ka šāds iekārts stāvoklis ir visērtākais meditācijai.
Lidināšanās virs zemes bija izplatīta parādība ne tikai Indijā, bet arī Tibetā. Budistu mūku pieraksti liecina, ka 527.gadā Šaoliņa klosterī Tibetā ieradies dzenbudisma pamatlicējs indietis Bodhidharma un iemācījis mūkiem lidošanai nepieciešamo pamatnosacījumu, proti, ķermeņa enerģijas vadīšanu. Avoti pauž, ka pats Buda un viņa māceklis mags Samats spējuši stundām ilgi noturēties, karājoties gaisā virs zemes. Levitācijas māksla saglabājusies līdz mūsdienām – Indijā, Tibetā un cituviet. Austrumu pētnieki joprojām rūpīgi nodarbojas ar „lidojošo lamu” fenomena pētīšanu.
Angļu pētniece Aleksandra Deivida-Nēla savās dienasgrāmatās apraksta to, kā redzējusi Čanga-Tanga plato nekustīgi sēžam kādu budistu mūku, kurš salicis zem sevis kājas. Tad vienā mirklī viņš pēkšņi pacēlies gaisā un nolidojis vairākus desmitus metru. Tā viņš periodiski pieskāries zemei un atkal uzlidojis gaisā, darot to tik viegli, it kā nebūtu cilvēks, bet gan bumbiņa. Viņa skatiens visu laiku bijis vērsts uz augšu – uz vadzvaigzni, kas spožajā saules gaismā bija redzama tikai viņam vienam...
Levitācijas māksla jau kopš senatnes bijusi zināma ne tikai austrumniekiem. Tā nebija sveša arī eiropiešiem. Turklāt atšķirībā no austrumu Brahmaņiem viduslaiku Eiropas levitētāji necentās speciāli apgūt šo prasmi. Viņi vienkārši pacēlās gaisā reliģiskas ekstāzes laikā, šķiet, pat lāgā nedomājot par to. Piemēram, dokumentāri fiksēts fakts ir kādas mūķenes svētās Terēzes lidojumi – to savām acīm redzējuši un aprakstījuši 230 katoļu garīdznieki. Turklāt 1565.gadā savu praksi viņa pati detalizēti aprakstījusi dienasgrāmatā. Viņa raksta: „Pacelšanās iestājas pēkšņi un strauji, un, kamēr tu centies sakopot domas, vai nu mākonis, vai varens ērglis aiznes tevi debesīs... Es pilnīgi spēju apzināties to, ka atrodos gaisā... bet tad, kad lidojums beidzās, visu ķermeni pārņēma neparasts vieglums, it kā es būtu pilnīgi bez svara.”
Taču Terēze pati nav bijusi sajūsmā par šīm sajūtām, viņa nemaz negribēja lidot. Viņa kaismīgi lūgusi Dievu, lai tas atbrīvo viņu no šāda soda, un tas arī īstenojies – vienā brīdī Terēze neizskaidrojamā kārtā zaudējusi levitācijas spējas.
Bet par slavenāko lidojošo cilvēku uzskata Josifu Dēzu (1603 – 1663). Viņš jau kopš mazotnes bija fanātiski dievticīgs, un viņam patika sevi novest līdz reliģiskai ekstāzei, kas ļāva pacelties gaisā.
Reiz, kad Josifs jau bija uzņemts franciskāņu ordenī, viņa pacelšanās gaisā notikusi pāvesta acu priekšā. Audiences laikā Romā, ieraugot pāvestu Urbānu VIII, Josifs bijis tik sajūsmināts, ka pēkšņi pacēlies gaisā un lidinājies tik ilgi, kamēr viņu piespieda atjēgties, pētot viņa fenomenu, tā laika zinātnieki novērojuši vismaz simt Josifa Dēza lidojumu un par to sastādījuši oficiālu liecību krājumu.
Viņa lidošana, protams, pamatīgi samulsināja ticības brāļus. Kopš 1653.gada Josifu nemitīgi pārvietoja no viena mitekļa uz citu. Taču, lai kur viņš atrastos, ziņa par brīnumdara ierašanos apkaimē izplatījās zibenīgā ātrumā, un uz klosteri sāka plūst svētceļotāju pulki. 1663.gadā Josifs Dēza nomira Ozimo klosterī, un baznīca viņu drošības labad visai drīz kanonizēja.
Spriežot pēc dažādos laikos tapušiem pierakstiem, tādu cilvēku, kas citu acu priekša demonstrējuši savas levitācijas prasmes, esot bijuši vairāki simti.
Pazīstamākais 19.gadsimta lidojošais cilvēks bijis Daniels Duglass Hjūms. Kāda tā laika amerikāņu izdevuma redaktors savā slejā rakstījis: „Ne no šā, ne no tā Hjūms pacēlās virs grīdas par veselu pēdu, un visus klātesošos tas pamatīgi pārsteidza. Tajā mirklī viņš vienlaikus zaudēja runas spēju. Pēc brīža viņš nolaidās, tad atkal pacēlās virs grīdas. Hjūma trešais lidojuma ļāva viņam ar rokām pieskarties griestiem.”
Laika gaitā Daniels Hjūms iemācījās apzināti vadīt levitāciju. 40 gadus viņš savas spējas demonstrēja tūkstošiem cilvēku, kuru vidū bija arī daudz slavenību. Piemēram, viņa skatītāji bija imperators Napoleons III, rakstnieki Marks Tvens un Viljams Tekerijs, pazīstami politiķi, zinātnieki un mediķi. Un neviens nekad nav apšaubījis redzēto vai saskatījis ko līdzīgu blēdībai. Pats Hjūms paudis, ka levitācijas laikā viņam neesot nekādu baiļu, gluži otrādi – viņš jūtot ieplūstam neizskaidrojamu spēku, kas viņu paceļ gaisā.
1934.gadā anglis Moriss Vilsons, profesionāls jogs, izmantojot levitāciju, nolēma iekarot Everestu.
Bez alpīnistu aprīkojuma, pārvietojoties milzīgiem lēcieniem, viņam līdz pašai virsotnei pietrūcis nieka tiesas – viņa nosalušo ķermeni kalnos atrada tikai nākamajā gadā...
Mūsdienās visprasmīgākie levitētāji ir tie, kas izmanto jogu metodiku, ko izstrādājis indiešu guru Devi. Šīs mācības pamatā ir transcendentālā apziņa, kas spēj saņemt informāciju tieši no Visuma saprāta. 1986.gada jūlijā Vašingtonā ASV notika pirmās lidojošo jogu sacensības, un dalībnieki galvenokārt izmantoja tieši šo metodiku. Tiesa, novērotāji atzīst, ka lielāko daļu dalībnieku rādīto spēju esot bijis grūti nosaukt par lidojumu...
Lai gan daudzi levitācijas fakti ir apstiprinājušies, šo parādību tik un tā uztver kā mīklainu fenomenu, kā brīnumu, kas ir pretrunā ar zinātnes likumiem.