Lelle Betsija46
1311
2
Tā kā daudziem cilvēkiem, man bija skumja bērnība. Kuram gan nav šajās dienās? Mans tēvs mani pameta pirms es piedzimu un mana māte lietoja narkotikas no tās dienas, kad atveda mani mājās. Viņa noslīdēja atpakaļ savā ballīšu dzīvē un pārvērta mūsu dzīvokli par opija midzeni. Es staigāju narkotiku piedūmotā dzīvoklī savas dzīves pirmos 5 gadus. Dūmojošais gaiss plūda lejā pa gaiteni un zem manām durvīm un likās uzkavējamies vairākas dienas.
Mana māte nebija slikts cilvēks, tikai upuris savas atkarības dēļ. Kad viņai bija lieka nauda, viņa nopirka ēdienu un pat dažreiz man jaunas drēbes no Goodvillas. Vienīgās mēbeles manā istabā bija matracis un maza lāde zilā un baltā krāsā. Man nebija daudz mantu, ko likt tajā, tikai trīs, kuras dabūju dzimšanas dienās: komplekts zīmēšanai, sarkans vagons un pēdējais, mans lepnums un prieks, bija lelle nosaukta par Betsiju.
Betsija bija mana labākā draudzene. Mums varēja būt iedomātas tējas ballītes kopā, gulēšana kopā, varējām mazgāties vannā kopā un dažreiz es atceros viņu runājam ar mani.
Domājot par Betsiju, kad esmu pieaugusi, liek man domāt, ka es biju traumēts bērns, kas diezgan bieži bija salietojies no opija un tāpēc manas atmiņas bija ļoti neticamas. Vienalga es atceros viņas balss skaņu, augsta un skanīga. Un es atceros lietas, ko viņa gribēja, lai izdaru. Zagt ēdienu priekš viņas. Dot nažus un dakšas. Iesis tam sliktajam vīram, kas gulēja uz dīvāna. Vienmēr sliktas lietas, kas mani varētu novest līdz nepatikšanām. Es varētu vainot tajā Betsiju, bet māte man neticētu. Pieaugušie nekad netic.
Ap manu sesto dzimšanas dienu es jautāju māte par dzimšanas dienas ballīti. Es gribēju uzaicināt nejaukās meitenes no skolās, pasniegt kūku, padarīt viņas par tādām pašām kā es. Es joprojām atceros tās augstās cerības, limonādes stikla pudeli trīcam man rokās, gaidot mātes atbildi. Viņa apgriezās un smējās.
“Dzimšanas dienas ballīte? Laura, tas ir smieklīgi. Es nevaru atļauties pabarot 15 bērnus, kas nemaz nav mani – es knapi varu atļauties, lai pabarotu tevi! Tu ēd tā kā zilonis, vai labāk būtu teikt, ka mazā Betsija to dara. Es tik tikko pati dabonu ko ēst te!”
Man galva nolaidās, kad viņa papurināja galvu, nomurmināja kaut ko un aizgāja. Es dzirdēju kā mūzika sāka skanēt dzīvojamajā istabā un vairāk cilvēku tur gāja iekšā. Mana māte taisīja ballītes visu laiku. Bet kā ar mani? Es biju bērns, visiem maniem draugiem bija dzimšanas dienas ballītes un tagad nejaukās meitenes zinās, ka esmu pārāk nabadzīga, lai man būtu kāda un viņas mani apsmies vēl vairāk.
Es jutu kā asaras sāka tecēt, es skrēju uz savu istabu un aizcirtu durvis. Betsija gulēja gultā un smaidīja. Viņa vienmēr smaidīja, kā es to varēju aizmirst. Vienkārši skatījās uz mani un smaidīja. Viņa gatavojās man teikt, lai izdaru ko sliktu. Piemēram, nozagt vairāk ēdiena vai ko sliktāku. Tā bija viņas vaina. Betsijai nevajadzēja iet uz skolu. Betsija nekad neiekļuva nepatikšanās, kā es to vienmēr daru. Un savās 5 gadu vecajās, mazajās smadzenēs es tiešām ticēju, ka vainīga ir lelle nevis māte visas manās ciešanās.
Es dusmās kliedzu un metu pudeli tik stipri, cik varēju uz gultu. Tā trāpīja Betsija un viņa nokrita uz grīdas. Es smējos. Es aizvilku viņu līdz vannasistabai un iemetu vannā, kur vienmēr bija ūdens. Protams, viņa necīnījās, kad bija zem ūdens, bet tas man lika justies labāk. Pēc dažām minūtēm, kad es beidzu dusmoties un pazemot savu mīļāko mantu, es iemetu viņu savā mantu lādē un aizcirtu to. Es paspēru lādi pretī sienai; es vairs negribēju redzēt Betsiju.
Man nekad vairs nebija leļļu pēc tā. Apmēram pēc nedēļas atnāca policija un divas jaukas sievietes aizveda mani uz jaunu māju, kur bija ēdiens, rotaļlietas un nebija narkotiku. Es vairs nekad neredzēju savu māti. Kā paliku vecāka, tā mani audžuvecāki pateica, ka viņa ir cietumā. Es tik un tā pret viņu neko nejutu, man joprojām bija murgi no tās dzīves, kuru viņa man sniedza. Es centos labi mācīties skolā un ignorēju viņas vēstules no cietuma. Viņa vairākas reizes centās man tikt klāt tīņu gados, bet es vienmēr necēlu klausuli.
Tā tas ir, līdz šim rītam. Man tagad ir 30, man ir savi bērni un vīrs, kurš mani ļoti mīl. Man ir skaista māja, divi suņi un karjera kā sociālajam darbinieka, kas mēģina kaut ko mainīt bērniem, kuriem bija tik pat slikti cik man. Tāpēc, kad man pienāca ziņa, ka mana māte grib ar mani runāt, es jutos pietiekami labi, lai ļautu viņai pateikt to, ko viņa vēlējās.
Bērni bija mājās no skolas, tāpēc es gāju uz nojumīti pagalmā, lai varētu mātei atzvanīt. Nojumīte bija priekš bērniem un viņi te parasti spēlējās vasarā. Es apsēdos uz sava vecās mantu lādes, kas tagad tika izmantots kā tējas galdiņš un zvanīju savas mātes numuram.
Trīs zvani.
„Jā? Laura?”
„Sveika, māte. Kā tev klājas?”
„Ak Laura, paldies par to, ka tagad runā ar mani. Es zinu, ka tev tagad ir sava dzīve un sava ģimene. Es tik ļoti viņus gribētu redzēt kādu dienu! Es vienkārši gribēju pateikt to, cik ļoti es nožēloju. Visu.”
„Tu nekad neredzēsi manus bērnus. Es pateikšu arī savu daļu te. Narkotikas tevi iznīcināja un tu mani nolaidi lejā tieši tā pat. Ja godīgi, esmu pārsteigta, ka vajadzēja tik daudz laika, lai tu tiktu pieķerta.”
„Es neesmu pārliecināta, ko tu tieši domāji ar tikšanu pieķertai, Laura, patiešām, es neko nezinu! Skaties, tas gandrīz neko nenozīmē. Es saprotu, kāpēc tu jūties tieši tā. Kāpēc tu mani ienīsti un neļautu man redzēt tavus bērnus. Es ļoti daudz ko iemācījos par Jēzus un piedošanu, kamēr es biju prom un vienkārši... Laura, man tik ļoti žēl par Betsiju.”
„Betsiju?” es samulsusi apstājos. „Kāpēc gan lai tu par viņu uztrauktos?”
„Es zinu, zinu, Laura, tici man, tā ir. Tā bija visa mana vaina, narkotikas. Un Betsija, ak Dievs, ja vien es būtu varējusi redzēt cauri dūmiem, ja vien es būtu zinājusi. Viņa ir zaudēta uz visiem laikiem un tā ir mana vaina.”
Kad mana māte sāka raudāt, es nepacietīgi atvēru mantu kasti. Narkotikas bija izcepušas manas mātes smadzenes.
„Māt, kāpēc tu vispār runā par Betsiju? Kāpēc tas tevi vispār uztrauc? Un es zinu, kur Betsija ir.” Tieši zem manis.
„Tu zini? Par ko tu runā, Laura? Ak Dievs, kur viņa ir?"
„Betsija ir kastē.”
Es neko nedzirdēju otrā galā, pat ne elpošanu.
„Ko tu domā, tava māsa ir kastē?”
„Māsa? Par ko pie velna tu runā? Jau tik ātri atpakaļ pie narkotikām, māt? Betsija ir lelle. Es viņu ieslēdzu savā mantu kastē pāris dienas pirms tu tiki arestēta par opija lietošanu.”
„Laura... ak Dievs, nē... nē... Laura, es nebiju arestēta narkotiku dēļ, es biju arestēta Betsijas pazušanas dēļ! Tu viņu vienmēr sauci par savu mazo lellīti un mēs visi domājām, ka tu zini.. Ak Dievs, ko tu izdarīji, Laura? Ko tu izdarīji manam mazulim?”
Bez nekādām emocijām, es noliku telefonu blakus sev un es no attāluma varēju dzirdēt mātes raudāšanu un tumšas mokas sev krūtīs. Atmiņas satraucoši sāka atgriezties manā prātā. Spiežot durvis manā galvā, durvis, kuras bija aizslēgtas tik ilgi, ka es aizmirsu, ka tās vispār bija te.
Varēja trauma un narkotikas likt man domāt, ka mazs bērns bija lelle? Prasot ēdienu, prasot piederumus, lai varētu ēst, prasot, lai pasargāju viņu no sliktā vīrieša.
Nē...
Es lēnām apgriezos un skatījos uz lādi. Protams, tā bija pārāk maza. Tur nevarēja ielīst cilvēks. Nevarēja. Bet kā ar mazu, izbadējušos, tievu bērnu? Kā ar viņu? Ja es būtu pētnieks, kas meklē bērnu, es nekad neieskatītos šajā lādē. Tas bija vienkārši pārāk mazs.
Es pietupos uz zemes un attaisīju slēdzi. Būtu labāk, ja es neskatītos. Galu galā pēc visa, ko esmu piedzīvojusi, šī ir jauna dzīve, ko esmu ieguvusi. Es to varētu pazaudēt atverot šo kasti. Man nevajadzētu to taisīt vaļā. Man vajadzētu to aizmest un aizmirst, ka tāds vispār ir eksistējis. Man nevajadzētu skatīties iekšā.
Es atvēru lādi.
Man nekad nav bijusi lelle. Mana māte nekad nebūtu atļāvusies nopirkt kādu. Man arī nekad nav bijis vagons. Bet man bija lāde. Skaista, zila un balta lāde. Un kad man bija pieci gadi, es noslīcināju savu divgadīgo māsu un ieliku tur iekšā.
***
Paldies, ka izlasīji, būtu ļoti pateicīga, ja nobalsotu par rakstu ar atbilstošu vērtējumu.
