Latvijā ir daudz vietas, kuras ir dažādiem nostāstiem un teikām apvītas. Šie stāsti ir dzīvojuši cauri laikam un tie tikuši gan mainīti, gan nedaudz "izpušķoti", taču katrā no tiem ir kāda patiesība.
Patīkamu lasīšanu!
Latvijā ir daudz vietas, kuras ir dažādiem nostāstiem un teikām apvītas. Šie stāsti ir dzīvojuši cauri laikam un tie tikuši gan mainīti, gan nedaudz "izpušķoti", taču katrā no tiem ir kāda patiesība.
Patīkamu lasīšanu!
KAROSTA, no kuras nobīstas pat amerikāņi.
Ar daudzām neizskaidrojamām parādībām Liepājas Karostas cietumā ir saskārušies pat amerikāņu spoku mednieki, ka rezultātā Karostu atzina par trešo spocīgāko vietu Eiropā.
Cietumā klīstot kāda noslēpumaina jauniete rudiem matiem, kas tērpta kāzu kleitā. Leģenda vēsta, ka 1944. gada vācu vērmahta reida laikā kāds latviešu puisis notverts un pārpratuma dēļ ieslodzīts Karostas cietumā. Puisim pēc divām nedēļām bija paredzētas kāzas. Uzzinot, ka mīļotais apcietināts, līgava, izmantojot savus sievišķos dotumus iekļuva cietumā. Taču, kad meitene nonakusi 18. kamerā, kur puisis sēdējis, kameras biedri paziņoja, ka puisim piespriests nāvessods un viņš jau nošauts. Meitene no kauna un pārdzīvojuma turpat pakārusies. Kopš tiem laikiem cietumā spokojas- dzirdamas neizskaidrojamas skaņas, bez iemesla sabojājas elektriskie slēdži, izlādējas mobilie telefoni, aizcērtās smagās kameru durvis.
VELNA ALA.
Legendam apvīta Velna ala atrodas Siguldā, klintīs Gaujas labajā krastā. Velna alas tuvumā klusos vakaros ir dzirdamas savādas skaņas, kas vilinot cilvēkus doties tās tuvumā. Viena no leģendām vēsta, ka šeit atradusies sena svētvieta, kur vietējās jaunavas ik gadu pulcējušās pielūgt Laimes māti. Taču, zemgaļu teritorijās ienākot krustnešiem, Turaidas pils valdinieks Kaupo pieņēmis svešo ticību. Tie, kas turpināja dabas kultu tika pasludināti par ķeceriem. Krustneši noķēruši alā esošās jaunavas, piesējuši pie turpat netālu augošā ozola un sodījuši ar 26 rīkstes sitieniem par ķecerību. Izciešot sodu meitenes lūgušas, lai Ūsiņš (senlatviešu gaismas un pavasara dievs) neļauj svešzemniekiem rast ceļu uz svēto alu. Jaunavu ciešanas iežēlināja dievus un tie Gaujā ap alu radīja 26 atvarus, kas tajos ieraus un pazudinās ikvienu ar svešzemju asinīm.
ODZIENAS PILS
Odzienas pils jau vairākus gadus ir uz sabrukšanas robežas, un šobrīd uz ēku ir visai spocīgs paskats. Pēc nostāstiem, visai bieži, braucot garām pilij, autovadītājiem ir gadījies pēkšņi apžilbt. Pie negadījumiem esot vainīgs pils tornī esošais rēgs. Leģenda vēsta, ka pilskungs barons fonBrimmers esot brāļojies ar pašu nelabo. Velns baronam dāvājis spieķi, kas nes slavu un bagātību, savukārt baronam savā 30. dzimšanas dienā bija jāprec velna meita. Taču barons doto solījumu nav turējis, apprecot dižciltīgu vācu augstmaņa meitu. Velns par nodevību sodījis fonBrimmeru ar vājprātu. Barons kļuvis tik nevaldāms un negudrs, ka viņa dēls licis tēvu ieslodzīt pils tornī. Šeit trakais sev laiku kavējis ar sudraba paplāti žilbinot garāmbraucošo zirgu pajūgus. Pēc nāves barona dvēseli nav gribējis ne Dievs, ne velns, un tā nu viņa gars (acīmredzot ar visu paplāti) palicis pils tornī.
LIELAIS SUBATES EZERS
Šim ezeram tiek piedēvēts nešķīsts spēks, kas spēj sevī ievilkt visu, kas tajā iekrīt. Nostāsti vēsta, ka šeit slīkuši gan bērni, gan mājlopi. Savukārt naktīs pie ezera varot dzirdēt, ka tajā zvanot baznīcas zvans. "Subates baznīca agrāk piederējusi leišiem. Leišu mācītājs spēlējis kārtis ar latviešu mācītāju, un leišu mācītājs nospēlējis baznīcu, tādēļ baznīca palikusi latviešiem. No lielām sirds sāpēm leišu grāfiene iejūgusi pāris zirgus karietē, ielikusi baznīcas zvanu un no kalna iebraukusi ezerā. Klusos vakaros vēl ilgi varējis dzirdēt maigas zvana skaņas. Grāfiene baznīcu un ezeru nolādējusi, tāpēc viss, kas ezerā iekritis ārā vairs nav dabūjams,'' vēsta latviešu teika.
JAUNMOKU PILS
Pirmā pasaules kara laikā pilī uzturejās vācu armija. Par bērnu aukli Jaunmokās tad strādājusi jauna meitene Dorīte. Dorīte iemīlējusi kādu virsnieku, bet viņš drīzumā devies tālāk frontes gaitās... Virsnieks aizbraucis, bet meitene palikusi viena mātes cerībās. Dorīte, nespējot pārdzīvot šķiršanos un negribot piedzīvot kaunu, meklējusi mierinājumu pils lielajā dīķī. Pēc šī traģiskā notikuma pils iemītnieki dažreiz manījuši bēniņstāvā baltās drēbēs tērptu meitenes tēlu.