Šeit ir otrā daļa par leģendām un dažādiem nostāstiem apvītām vietām Latvijā.
Tā kā pirmajā daļā bija pārāk maz info, tad tagad būs vairāk un arī bildes.
Lasiet, ja kaut ko vajag pamainīt vai vajag vairāk rakstiet.
Leģendām apvītas vietas Latvijā 2. daļa18
215
0
Pokaiņu mežs.
Latvija un pokaiņi izsenis no mūsu senču laikiem tiek uzskatīta kā mūsu zemes civilizācijas centrs, kad sabiedrība
nošķeļ mežonības un barbarisma iezīmes.
Septiņdesmito gadu sākumā gan ASV (NASA), gan PSRS kosmisko pētijumu centrā tika izvērtētas
fotogrāfijas ar mikroviņu starojumuiem, tika novērotas spēcigas riņķveida starojuma struktūras.
Visiespaidīgākā
no tām ar 360 km diametru apņem teju visu Latviju un tās centrs ir ap Pokaiņiem. Pat seno indiešu un sengrieķu raksti vēsta par burvīgu zemi ziemeļos
no Grieķijas.
Brēmenes Ādama hronikas stāsta, ka uz rītu zemi (pokaiņiem) pēc padomiem un veselības devušies cilvēki no visas pasaules!
Pokaiņos ir raksturīgas arī jūtīgāku cilvēku vīzijas un mistiski notikumi, kam nav izskaidrojama.
Gūtmaņala.
Kā cēlusies Gūtmaņala?
Lībiešu virsaitis Ringolds jājis karā. Mājā viņš atstājis skaistu sievu, piekodinādams, lai tā uzticīgi gaidot viņu pārnākam no kara. Sieva gaidījusi, gaidījusi un tomēr kļuvusi neuzticīga. Kad vīrs atgriezies, sieva visu rūgti nožēlojusi un lūgusi piedošanu. Bet Ringolds nav piedevis. Viņš licis sievu dzīvu zemē ierakt. Tur pazemē raud vēl joprojām nožēlošanas asaras. Avotiņā pārvērtušās tās iztek zemes virsū. Šis avotiņš tecēdams ar laiku izskalojis Gūtmaņalu.
Reklāma
Turaidas roze.
1601. gada pavasarī Poļu-zviedru kara (1600-1629) laikā zviedru karapulki ieņēma Turaidas pili. Pēc kaujas pils rakstvedis Greifs starp nogalinātajiem atrada dažas nedēļas vecu meitenīti. Greifs aiznesa meitenīti mājās un apņēmās viņu izaudzināt. Bija maija mēnesis un meitenīti nosauca par Maiju. Pagāja gadi un Maija izauga par daiļu jaunavu. Viņas skaistuma dēļ Maiju dēvēja par Turaidas Rozi. Gaujas pretējā krastā — Siguldas pilī — dzīvoja viņas līgavainis — dārznieks Viktors Heils. Vakaros viņi satikās pie Gūtmaņa alas. Tajā laikā pilī dienēja divi poļu armijas dezertieri — Jakubovskis un Skudrics. Jakubovskis iekāroja Maiju un vēlējās viņu precēt, taču meitene bildinājumu noraidīja. Tas Jakubovski tā saniknoja, ka viņš nolēma iegūt meiteni ar varu. Viņš aizsūtīja Skudricu it kā Viktora uzdevumā pie Maijas, lai viņa atnāktu ierastajā tikšanās vietā - bet neierastā laikā. Kad Maija atnāca un saprata, ka ir lamatās, viņa nolēma labāk mirt, nekā tikt apkaunota. Tas bija laiks, kad cilvēki vēl ticēja burvestībām. Meitenei ap kaklu bija sarkans zīda lakatiņš, ko bija dāvinājis viņas līgavainis, tādēļ viņa teica Jakubovskim, ka šim lakatiņam piemīt burvju spējas — tā nēsātājs tiek pasargāts no zobena cirtieniem, un aicināja to pārbaudīt. Jakubovskis sākumā vilcinājās, bet tad cirta no visa spēka un meitene saļima pie viņa kājām. Jakubovskis nobijās un šausmu pārņemts par izdarīto aizskrēja uz mežu un pakārās. Pievakarē Heils atrada Maiju alā nogalinātu un steidzās uz Turaidu pēc palīdzības. Pie alas tika atrasts Viktora cirvītis asinīs. Tiesa notika Turaidas pilī un tā lēma, ka slepkava ir Viktors un viņu notiesāja uz nāvi. Notikumu gaitu mainīja Skudrics, kurš bija sekojis Jakubovskim un visu redzējis. Viņš tiesai pastāstīja, kas bija noticis īstenībā un Viktors tika attaisnots, bet meitene apglabāta kapsētā pie Turaidas baznīcas.
Nīcgales dižakmens.
Teika par Nīcgales dižakmeni.
'' Velni nodomājuši aizdambēt Daugavu. Viņi sameklējuši ļoti lielu akmeni un to nesuši uz Daugavu. Akmeni nesuši divpadsmit velnu. Viņi nesuši visu nakti, bet pret rīta pusi dzirdējuši gaili dziedam, un nu nosvieduši akmeni purvā, uz Nīcgaļa un Kalupa meža robežas. Šis akmens atrodas tur vēl šo baltu dienu.
Zilaiskalns.
Senos laikos kalnā bijis Svētavots, kurā mesti ziedojumi, pateicībā par dziedināšanu. Tagad avots izsusējis, bet mums palicis svētums. Kalnā bijis upurozols, kura dobums pildīts ar ziedojumiem. Ziemeļu karā koks nocirsts, zviedriem aizstāvoties.
Reklāma
Kalnamuiža.
Kalnamuižā esot bijusi neganta lielmāte. Reiz meitas mazgājušas upē aitas pirms cirpšanas. Vienai meitai aita izmukusi un pārpeldējusi upes otrā krastā. Lielmāte to uzzinājusi, sabāra meitu un teica, ka kungs viņu pēršot līdz nāvei. Meita nobijusies no lielmātes draudiem, muižas dīķi noslīcinājusies. No tā laika dīķis tiek saukts par Trīnes dīķi, jo meita bijusi Trīne. Lielmātei pa nakti bijis bail vienai gulēt istabā, tādēļ likusi meitām gulēt pie viņas gultas. Meitas nolēmušas atriebties lielmātei par Trīni. Viņas notvērušas zostēviņu un aizžņaugušas tam kaklu. Zostēviņš slāpdams gārdzis un sitis ar spārniem, bet meitas teikušas, ka nomirusī viņu žņaudzot un gribot tikt klāt lielmātei. Lielmāte ļoti izbijusies un likusi baronam pārdot muižu. Tā arī izdarīts, un baroni pārvākušies dzīvot uz citu muižu.
Tev patiks šie raksti
