local-stats-pixel

Lāsts. V (pēdējā) daļa9

52 0

Sapratu, ka pietiks mocīt tos nelaimīgos, kuriem šis stāsts jau sen piegriezies vai nekad nav paticis. Tāpēc te nu būs pēdējā daļa, tā ir gara, bet gan jau tie, kuru ieinteresēja pārējās, spēs saņemties un izlasīt līdz beigām. Jauku jums visiem šo drūmo laiku =)

iepriekšējās daļas:

http://www.spoki.lv/mistika/Lasts-IV-dala/214166

Lāsts

V (noslēdzošā) daļa

Ceturtdiena, 29. oktobris, 17.00

Jaunieši bija sapulcējušie Džei Sī istabā. Krisa uz muguras gulēja draudzenes gultā, pārkārusi galvu pār tās malu un lūkodamās uz draugiem. Džošs un Deivs bija iekārtojušies uz grīdas, bet pati istabas saimniece sēdēja uz krēsla pie rakstāmgalda. Pirksti neapzināti plūkāja vecās mugursomas aizdares šņores. Džošs to bija atnesis, viņi visi kopā bija cerējuši izpētīt vecās grāmatas, bet tagad nevienam prāts nenesās uz pētniecības darbiem.

Visi bija nomākti un drūmi. Skola bija gājis pagalam draņķīgi.

- Nesaprotu, kas visiem noticis, - Deivs beidzot noteica.

- Nezinu. Tādu dienu es vēl neatceros, - novilka Džei Sī berzēdama ceļgalu, kuru bija pamatīgi sasitusi, nokrītot pa skolas kāpnēm.

- Jā, - piebalsoja Krisa, - visi šodien uzvedās kā jukuši. Strīdējās pat par visniecīgākajiem sīkumiem. Un es dabūju veselas divas nesekmīgas atzīmes vienā dienā, - meitene nopūtās un uzsita ar rokām pa gultu.

Aiz loga grabinājās rudens vējš. Sausās lapas lidoja pa gaisu, griezdamās, virpuļodamas, reizumis ietriekdamās loga rūtī, iztrūcinot jauniešu domas.

- Tā vien šķiet, ka mums uzlikts kaut kāds lāsts, - Džošs pa jokam izmeta. Patiesībā viņš tādām blēņām neticēja. Džošaprāt visam un vienmēr varēja atrast racionālu izskaidrojumu. Un šobrīd daudz reālāka šķita teorija par uzliesmojumiem uz saules.

- Gan jau rīt ies labāk. Ja ir tiks slikti, ka sliktāk vairs nevar būt, tad noteikti jābūt labāk, - Krisa nopūtās. – Kas tur ir ar to somu? Viņa ievaicājās, pievērsusies brezenta mugursomai blakus Džei Sī.

Draugi atvēra somu un kādu laiku šķirstīja grāmatas. Diemžēl viss bija vecajā drukā un jaunieši vairāk par dažiem vārdiem nespēja izburtot. Tas pats bija arī ar piezīmju burtnīcām – kaut arī rokraksts bija glīts un kārtīgs, vārdi palika nesalasāmi. Krisa atkrita draudzenes gultā un noplātīja rokas. – Mēs neko nevaram izlasīt, - viņa nopūtās.

Džei Sī tikmēr domīgi vērās uz zilo medaljonu, kuru tā arī nebija iespējams atvērt. – Ko mēs darām ar Visu Svēto dienas pasākumu? – Meitene beidzot ievaicājās.

- Viss taču paliek spēkā, vai ne?

- Kāpēc, lai nepaliktu? Sestdien savācam uzkožamos un ejam uz spoku māju, - Deivs rēgaini iegaudojās un pavadīja vārdus ar baismīgām grimasēm un roku kustībām.

- Beidz ākstīties, - Krisa iesaucās un paķērusi no gultas dekoratīvo spilvenu meta ar to Deivam. Viņš veiksmīgi izvairījās, paliekdamies sāņus, bet spilvens turpināja lidojumu un notrieca no sienas fotogrāfiju, kurā bija redzama Džei Sī un pārējie jaunieši kādā kopīgā klases pasākumā.

Fotogrāfija smagi piezemējās uz grīdas, stikls, kas sedza fotoattēlu, sašķīda sīkās drumslās. Vairākas no tām iedūrās fotogrāfijā, pienaglodamas to pie grīdas.

- Ak vai! Piedot, Džei Sī, - iesaucās Krisa, - es tūliņ visu savākšu. – Meitene pietrausās kājās un piesteidzās pie stikla lauskām. Vairāki stikla gabali bija ietriekušies attēlā redzamajos cilvēkos. Krisa pieliecās tuvāk un tad bailēs atlēca atpakaļ.

- Kas? – Džei Sī nostājās blakus draudzenei. Arī pārējie drīz vien pievienojās, bet Krisa neko neteica. Viņa tikai mēmi lūkojās uz sabojāto fotogrāfiju.

Džei Sī pieliecās tuvāk fotoattēlam. Četras stikla lauskas bija ietriekušās fotoattēlā. Tieši tur, kur atradās fotogrāfijā redzamo cilvēku sirdis. Ielūkojoties ciešāk, šķita, ka var saskatīt sīkus sarkanus punktiņu vietā, kur stikls caurdūris fotoattēlu. Asinis.

- Nomierinies, - Džei Sī apskāva draudzenes plecus. – Viss ir kārtībā.

- Nav vis. Tas noteikti ir lāsts, es esmu par tādiem lasījusi, - Krisa iešņukstējās. – Parasti tiek izmantotas fotogrāfijas. Vienreiz pat bija tāds gadījums, ka pilsētiņā ne no šā ne no tā sāka mirt bērni. Pēc kārtējā nāves gadījuma māte nejauši saplēsa mirušā bērna fotorāmīti, bet aiz tā bija ievietotas kapsētas bildes un mirušu cilvēku fotogrāfijas, tādā veidā uzsūtot nāvi.

- Bet mēs neesam bērni, - ieminējās Džošs.

Džei Sī dusmīgi palūkojās uz Džošu. Šāds skatiens varēja nozīmēt tikai vienu – tu nemaz nepalīdzi, labāk aizveries.

- Tas bija nelaimes gadījums neviens pie tā nav vainojams un mums nav uzlikts lāsts, - Džei Sī mierināja draudzeni.

- Pie tam kurš gan to gribētu? – ievaicājās Deivs. - Mēs nevienam neko neesam izdarījuši. Nu, vismaz neko tādu par ko būtu jāuzliek lāsts, - viņš piebilda.

- Laikam jau jums taisnība, - Krisa bija daudz maz nomierinājusies. Fotogrāfiju saplēsu es. Un tas bija nejauši, - viņa noteica.

Pēc pāris minūtēm jaunieši bija pilnībā pārliecinājuši Krisu, ka nekāds lāsts nav vainojams pie visām nelaimēm. Laiks bija paskrējis nemanot un pulkstenis rādīja jau pusastoņi. – Pēdējais laiks doties mājās, senčiem apsolīju, ka palīdzēšu pagatavot vakariņas, - Deivs noteica, ielūkojies rokaspulkstenī. – Nu, ko. Tiekamies rīt.

- Līdz rītam, - Džei Sī nosauca draugiem pakaļ, stāvēdama uz lieveņa. Pūta diezgan dzestrs vējš un meitene jau grasījās doties iekšā. – Džei Sī pagaidi, - Džošs iesaucās. Viņš apstājās un panāca atpakaļ. – Gandrīz aizmirsu tev atdot, - jaunietis pasniedza draudzenei smaragdu kaklarotu. – Tava kārta, - viņš iesaucās, nozuzdams tumsā.

Džei Sī palūkojās uz kaklarotu savās rokās. Šķita, ka kopš tās atrašanas pagājusi vesela mūžība. Akmeņi bija neparasti auksti meitenes rokās, likās, ka nekas tos nespētu sasildīt. Džei Sī nodrebēja un iebāza rotu jakas kabatā. Aizvērusi durvis, meitene iegāja istabā. Saltas vējš iegaudojās tukšajās ielās.

Kaut kur tālumā ieskanējās smiekli. Klusi. Tikko jaušami smiekli, liekot šausmās nodrebēt ikvienam, kurš tos izdzirda.

Piektdiena 30. oktobris 7.55

- Un tā vakar vakarā es eju mājās, kad pēkšņi dzirdu, ka man kāds seko, - Džošs klāstīja draugiem. – Es pagriežos atpakaļ, bet tur neviena nav. Tomēr es skaidri zinu, ka kādu dzirdēju. Pēc tam eju tālāk, uzmanīgi lūkodamies apkārt. Pēkšņi izdzirdu klusu ošņāšanos. Apmetos apkārt un tur jau viņš stāv, - Džošs ieturēja neilgu pauzi. Ar stāstu viņš gribēja iebiedēt draugus, bet bija jau paredzams, ka tas būs kārtējais joku stāsts, kādus Džošs prasti izdomāja tuvojoties 31. oktobrim.

- Stāsti tālāk, tūliņ sāksies stunda, - norādīja Krisa.

- Es apmetos apkārt un tur stāvēja, - turpināja Džošs, ignorēdams draudzenes teikto, - Tomijs.

- Tomijs atradās? – iesaucās Krisa. Viņai vienmēr bija paticis mazais šunelis.

- Aha, un izskatījās, ka viņš bijis pamatīgi apmaldījies. Šunelis bija šausmīgi nobijies. Visu ceļu līdz mājām nosēdēja man klēpī, negribēja iet kājām.

- Pārtrauciet sarunas, - nodārdināja misis Angelsa, kura kā par brīnumu bija ieradusies tieši laikā. Pēc pusstundas rēķināšanas, no kuras neviens nesaprata pat pusi, klase jau bija pārgurusi. Pēkšņi saspringto klusumu iztraucēja mobilā telefona zvans.

Angelsas kundze nikni paglūnēja uz klasi. Viņas stundās telefoni bija uz stingrāko noliegti.

Džei Sī izņēma no kabatas savu mobilo tālruni un izgāja no klases. Meitene bija pavisam aizmirsusi noslēgt skaņu. – Jā, -viņa ierunājās, pielikdama tālruni pie auss.

- Džei Sī, sveika, - zvanīja meitenes vecākā māsa. – Paklau, es šodien mājās nebūšu.

- Kādēļ? Kas noticis? – Erīna bija dažus gadus vecāka par Džei Sī un studēja galvaspilsētā. Nedēļas nogalēs viņa parasti brauca mājās.

- Vakar vakarā neveiksmīgi paklupu un salauzu roku. Atvaino, ka zvanu stundu laikā, bet vēlāk mamma būs mājās un es negribēju viņu uztraukt. Izdomā kaut ko. Tu jau zini, kā viņa vienmēr uztraucas.

- Jā, protams, - Džei Sī izslēdza telefonu. Kaut kas neticams.

Atskanēja zvans, vēstīdams stundas beigas un līdz ar to atbrīvodams Džei Sī no pienākuma doties atpakaļ klasē un izskaidroties ar misis Angelsu.

- Paņēmu tavas mantas. Tev nevajadzētu tur atgriezties, - Krisa pamāja ar galvu uz matemātikas kabineta pusi. – Angelsa ir nikna kā pūķis. Viņa uzkrāva mums veselu kaudzi ar mājas darbiem.

Džei Sī pateicīgi paņēma somu un devās uz stundām, prātodama par visu, kas bija noticis pa šo nedēļu.

Sestdiena 31. oktobris 13.00

- Tu domā to visu apēst? – Krisa ar šaubām palūkojās uz Deiva iepirkumu maisiņu, kuš bija tā piebāzts, ka bija jābrīnās par to, ka tas vēl ir vienā gabalā.

- Un kādēļ gan ne? – Deivs pabrīnījās, - tur jau nav nemaz tik daudz.

Jaunieši atradās pie lielveikala durvīm un grasījās doties ārā. Viņus aizkavēja ārā trakojošā vētra. Tālumā nodārdināja pērkons un noplaiksnīja zibens. Lietus lāses sitās stiklā.

- Nu ir laiciņš, - Džošs vērās debesīs caur veikala stikla durvīm. – Es nemaz neatceros, ka kādreiz tik vēlu rudenī būtu bijis pērkona negaiss.

Pārējie piekrītoši nomurmināja.

- Labi. Kustamies, citādi mājās netiksim.

Jaunieši izgāja ārā no veikala. Lietus lija aumaļām, neizskatījās, ka varētu noskaidroties. Ielas bija kļuvušas slidenas, bija jāuzmanās, lai nepakluptu. Nonākuši pie gājēju pārejas, jaunieši apstājās. Pēkšņi no nekurienes uzradās automašīna un neiedomājamā ātrumā brāzās virsū četriem draugiem. Tikai pēdējā brīdī jaunieši paspēja palēkt malā, lai auto viņus nenotriektu.

- Viss kārtībā? – Džei Sī ievaicājās, sliedamās kājās.

- Tā šķiet, - pārējie atsaucās. Drēbes bija izmirkušas, Deivam no pieres sūcās asini. Krisa berzēja sasisto roku uz kuras parādījās pamatīgs zilums. Par laimi neviens nebija smagi cietis, tikai daži sasitumi un nobrāzumi, bet visādi citādi viss bija kārtībā.

- Kas tas bija par ķerto?

- Nezinu, tādu mašīnu neesmu te redzējusi, - Krisa nomurmināja.

- Ejam mājās. Pirms vakara vēl jāpārģērbjas, - Džei Sī ierosināja, savākdama izmētāto pārtiku. Jaunieši atvadījās un devās mājup. Pirms vakara tikšanās vēl bija jāpagūst pārģērbties. Drēbes bija izmirkušas līdz pēdējai vīlītei.

Džei Sī gāja klusēdama. Viņas prātu nodarbināja viss, kas pēdējās dienās bija noticis. Lietus nedaudz pierima, bet gaišāks nekļuva. Gluži pretēji – šķita, ka debesis samākušās vēl melnākas. Tālumā joprojām ducināja pērkons.

Nemanot meitene bija sasniegusi mājas. Viņa atvēra somu, lai paņemtu mājas atslēgas un tikai tad pamanīja, ka pamatīgi nobrāzusi roku. Asinis sūcās cauri jakas piedurknei, padarīdamas to tumši sarkanu. Daži pilieni nokrita uz lieveņa, kur nekavējoties sajaucās ar lietus lāsēm, kas atkal bija sākuša krist no gandrīz melnajām debesīm.

Džei Sī atslēdza durvis un iegāja priekšnamā. Mājās neviena nebija. Vecāki bija devušies apciemot tēta darbabiedru, kurš dzīvoja trīs stumdu brauciena attālumā. Džei Sī uzmanīgi novilka asinīm piemirkušo jaku un novietoja priekšnamā uz pakaramā, domādama vēlāk to izmazgāt. Vispirms bija jāpārsien roka.

Māja bija tukša un klusa. Vismaz tā tam bija jābūt. Džei Sī izdzirdēja neparastas skaņas nākam no virtuves.

Kaut kas šķindēja.

Vai tiešām Erīna tomēr būtu atbraukusi? Džei Sī prātoja, dodamās uz virtuvi.

Šķindēšana pieņēmās spēkā.

- Erīna? – meitene nedroši iesaucās, veselajā rokā turēdama savainoto.

Nekādas atbildes. Tikai klusa šķindēšana.

- Erīna? – Džei Sī atkāroja. Viņu pārņēma neparasta sajūta, ka kaut kas nav tā kā tam vajadzētu būt. Džei Sī palēnināja gaitu. Lēnām, pavisam lēnām viņa lavījās uz virtuves pusi.

Kling, klangs, dzinnnn.

- Kas tur ir? – Džei Sī iesaucās, pārsteigta pati par savu drosmi.

Kling, klangs, dzinnnn.

Džei Sī tuvojās pusatvērtajām virtuves durvīm.

Kling, klangs, dzinnnn.

Meitene uzmanīgi palūkojās pa durvju spraugu.

- Āāā, - viņa atsprāga atpakaļ. Virtuvē pa gaisu lidoja visi iespējamie virtuves priekšmeti. Savā starpā sadurdamies, tie radīja neparasto šķindēšanu.

Pēkšņi visi virtuves naži pārstāja bezmērķīgi lidināties gaisā un izkārtojās vienā rindā. Mirkli pakavējušies gaisā, tie ar milzīgu spēku lidoja uz Džei Sī pusi. Meitene iekliedzās un aizcirta durvis. Sajutusi triecienu, ar kādu naži ietriecās durvīs, Džei Sī atsprāga nost no tām. Sirds strauji sitās pret krūšukurvi. Elpa bija smaga, kā pēc noskrieta krosa. Galvā šaudījās miljons domu. Ko darīt? Kurp doties?

Naži vēlreiz triecās pret durvīm.

Džei Sī metās skriet. Viņa skrēja augšā pa kāpnēm uz savu istabu. Viņai visapkārt sāka lidot dažādi sadzīves priekšmeti. Tieši meitenes acu priekšā no galdiņa pacēlās vāze ar ziediem un uzsāka neparastu deju ap Džei Sī galvu.

- Nē, - viņa iekliedzās un mēģināja aizgainīt uzmācīgo, smago vāzi. Džei Sī ieskrēja savā istabā un aizcirta durvis ar tādu spēku, ka gaitenī vairākas fotogrāfijas nokrita no sienas.

Tikusi istabā, meitene atspiedās ar muguru pret durvīm. Aiz plānā koka bija dzirdams lidojošo priekšmetu troksnis. Džei Sī ievilka elpu. Roka smeldza.

Kas notiek? Džei Sī palūkojās uz savu istabu. Tā šķita tik parasta. Kā vienmēr. Tomēr kaut kas nebija kā parasti.

- Tu, - Džei Sī iekliedzās. Viņas skatiens bija piekalts rakstāmgaldam. Tur stāvēja nevis smaragdu kaklarota, ko viņa tur bija atstājusi, bet gan mazais medaljons. Zilie, uzzīmētie ziediņi kvēloja ar pārdabisku degsmi. Gaismas bija pietiekami, lai apgaismotu pusi istabas. Pārējā telpas daļa grima zilganmelnā tumsā.

- Tu, - Džei Sī izdvesa. Viņa pieskrēja pie kaklarotas un paķēra to no galda. – Tu esi pie visa vainojama. Krisai bija taisnība par lāstiem. Viss nokārtojās tiklīdz tu nokļuvi pie nākamā īpašnieka. Man jānogādā tevi atpakaļ, - viņa cieši lūkojās uz rotu savās rokās.

Džei Sī atrāva vaļā istabas durvis. Priekšmetu gaisa deja nebija rimusies. Tagad visapkārt lidinājās ne vien vāze, bet arī galdsedziņas, statuetes, vairākas gleznas, fotogrāfijas un viss pārējais, kas nebija piestiprināts pietiekami stingri.

- Prom! Prom no manis! – Džei Sī kliedza, izvairīdamās no puķupoda uzlidojuma. Medaljonu viņa joprojām turēja vienā rokā ar otru aizsargādama galvu. Meitene noskrēja lejā pa kāpnēm un sasniedza priekšnamu. No telpas sienas atdalījās spogulis un draudīgi pacēlās virs Džei Sī. Paķērusi to pašu asinīm piemirkušo jaku, viņa izskrēja uz ielas.

Laiks nebija mainījies. Joprojām lija. Ledusauksts gaiss apņēma Džei Sī, tomēr tas viņu neaizkavēja. Ar grūtībām uzvilkusi jaku pār savainoto roku, viņa sāka skriet.

Pulkstenis bija tikai divi, bet ārā valdīja tāda tumsa, kā vistumšākajā naktī. Džei Sī skrēja. Un skrēja. Viņai bija jānokļūst Ošu ielas 33. namā pēc iespējas ātrāk. Pēc iespējas ātrāk jānogādā medaljons atpakaļ.

Džei Sī skrēja bez mitas. Ceļu, kuru parasti varēja veikt divdesmit minūtē, viņa bija noskrējusi piecās. Pie apvāršņa jau parādījās 33. nama aprises. Tumša, sašķiebusies tā slējās pret tik pat tumšajām debesīm. Tikai ar pūlēm bija iespējams noteikt kur beidzās māja un sākās debesis.

Jau pēc mirkļa meitene uzskrēja pa pāris šķībajiem pakāpieniem un atrāva vaļā durvis. Ārā valdīja aukstums, bet tas ne uz pusi nebija salīdzināms ar to aukstumu, kas pārņēma ieejot namā. Balti garaiņi cēlās no Džei Sī elpas. Meitene nodrebinājās. Samirkušās drēbes pārklājās ar plānu, tik tikko redzamu ledus kārtiņu.

Džei Sī nenācās ilgi domāt kurp jādodas. Vēl pārāk labi viņa atminējās pēdējo viesošanos namā. Izgājusi cauri vairākām istabām, meitene sasniedza atpūtas istabu ar slepeno eju. Viņa gribēja medaljonu atstāt slepenajā kambarī. Tas šķita vispiemērotākā vieta tādam priekšmetam.

Sienā melnēja caurums, kuru jaunieši tā arī nebija aizvēruši, dodamies projām. Pēkšņi tepat aiz loga uzplaiksnīja spoža zibens šautra, gaiši izgaismodama melnbaltās fotogrāfijas uz sienas. Džei Sī palūkojās uz tām un kaut ko atskārta – pēdējā fotogrāfija bija tukša. Melnā tērptā sieviete bija izgaisusi no attēla.

Džei Sī nespēja neko pateikt. Viņa atvēzējās un meta medaljonu pret sienu, cerībā, ka tas sašķīdīs miljons sīkās druskās, atbrīvodams visus no nelaimēm. Bet notika kas pavisam cits. No tumšā cauruma sienā pastiepās melna, tumsas radīta roka un satvēra kaklarotu, ieskaudama tumsības varenajā valstībā. Uzplaiksnīja zila gaisma un roka līdz ar medaljonu izzuda skatienam.

Džei Sī izgāja no Ošu ielas 33. nama. Vētra šķita pieklususi, lietus bija pārstājis līt. Pat vējš bija pierimis. Džei Sī lēnām devās uz mājām. Roka joprojām sāpēja, bet meitene bija pārliecināta, ka beidzot viss ir galā. Par vienu gan viņa bija pilnīgi pārliecināta – nekas uz visas plašās pasaules nepiespiedīs viņu atgriezties Ošu ielas 33. namā. Nekad.

Sestdiena 31. oktobris 14.50

Mājās joprojām neviena nebija. Džei Sī iegāja iekšā un palūkojās apkārt. Visās istabās valdīja briesmīgs juceklis. Lietas, kas lidinājās pa gaisu, tā arī bija nokritušas, kura pagadās tiklīdz Džei Sī atbrīvojās no medaljona. Priekšnama spogulis bija sašķīdis sīkās druskās. Lauskās atmirdzēja Džei Sī, iedegtās gaismas spozmē. Džei Sī izmocītā seja lūkojās pretī no tūkstoš lauskām.

- Šodien es to nekopšu, - meitene klusi noteica, seja lauskās darīja to pašu. Viņa gurdi uzkāpa pa kāpnēm. Tagad viņa vēlējās tikai karstu vannu un pēc tam siltu gultu.

Džei Sī atvēra istabas durvis un šausmās sastinga. Uz rakstāmgalda, mirdzēdams pārdabiskā spožumā, gulēja zilais medaljons. Tas bija atvērts. No medaljona dzīlēm pretī vērās tumšmatainās sievietes ļaunā smaidā savilktā seja.

Tālumā ieskanējās salti, tikko jaušami smiekli.

52 0 9
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 9

0/2000

Stāsts ir interesants izlasīju visas daļas. Un man ir liels prieks ka autors cenšas un raksta. Un galvenais ,lai neklausās nolicējos,jo viņi vienkārši apskauž autoru par labu izdomu un drosmi uzrakstīt un publicēt!! Autoram viennozīmīgi ++++ no manis :)

1 0 atbildēt

vajag turpinājumu ++++

0 0 atbildēt

Superīgs stāsts!Valoda laba,sižets labs,lasīt un uztvert viegli.Nepārstāj rakstīt!

0 0 atbildēt

Paldies Tev, bet vajag turpinājumu, tiešām. Šis ir viens no retajiem stāstiem, kas ir mani aizrāvis,. Es par Turpinājumu :))

0 0 atbildēt

Viennozīmīgi - paldies par visiem labajiem vārdiem un atbalstu =)

Diemžēl šis stāsts šādi arī beidzas. Vismaz pagaidām. Lai gan, ņ*t vērā ieteikumus un lasītāju vēlmes, pamazām jau sāku apsvērt, kas varētu notikt tālāk. Tomēr, kamēr stāsts vēl nav tapis, jūs variet izklaidēties palasot kādu citu no maniem darbiem :)

0 0 atbildēt

saprotu ka esi centusies bet nedomāju ka kāds no novērtēs

+

0 2 atbildēt