«Vampīru dzimta (Desmodontidae) ietilpst sikspārņu kārtā. Dzīvnieka ķermeņa garums līdz 9 cm. Pārtiek no siltasiņu dzīvn. asinīm. No Z-Meksikas līdz Argentīnai. 3 ģ., 3 s.» («Enciklopēdiskā vārdnīca», Rīga, 1991.).
Baismīgā dzīvnieka cilvēka prototips ir viens no vērtīgākajiem XX gadsimta kinematogrāfistu atradumiem. Abos Atlantijas okeāna krastos ir uzņemts visai daudz filmu. Ir dzirdēti un sarakstīti daudzi stāsti. Kas tad īsti ir šie cilvēki-vampīri un vai tādi vispār eksistē? Vai arī Brems Stokers, uzrakstīdams šo grāmatu, ir radījis kaut ko pilnīgi jaunu?
Un tagad par Stokeru:
Izrādās, ka Stokers neko nav izdomājis, bet, ja arī izdomājis, tad neko jaunu. Vēl ilgi pirms viņa izcilais amerikāņu dzejnieks un rakstnieks Edgars Alans Po ir uzrakstījis vairākus stāstus par cilvēkiem, kurus apraka dzīvus, un par vampīriem. Dīvainais un traģiskais šī cilvēka liktenis liek vērst nopietnu uzmanību uz to, ka rakstnieka daiļrade, kas saistīta ar mistiskiem notikumiem, prasa daudz dziļāku izpēti. No kurienes Po ir ņēmis sižetus saviem stāstiem? Kāpēc viņu tik ļoti interesēja dzīvi aprakto un vampīrisma tēmas? Kāpēc nevienā no saviem stāstiem viņš nav lietojis vārdu – «vampīrs»? Diezin vai izdotos atbildēt uz visiem šiem jautājumiem, taču par ģeniālā rakstnieka «iedvesmas avotiem» var runāt ar ļoti lielu ticamības pakāpi.
Cilvēki-vampīri vai par vampīriem uzskatīti cilvēki tik tiešām ir eksistējuši. Tam ir ļoti daudz dokumentālu pierādījumu. Ļoti daudzi dzīvi apraktie cilvēki izraisa tādu leģendu rašanos, kuras stāsta par vampīriem.
Daži piemēri no Polikarpa Puzinas grāmatas «Par aizspriedumiem» (1834).
XVI gadsimta beigās Bohēmā, Kadamas apkārtnē «parādījās» viens no nomirušajiem ganiem. Viņš ieradās naktīs un sauca dažu savu paziņu vārdus. Drīz ciematā nomira vēl vairāki cilvēki. Vai tas notika no bailēm, citu iemeslu dēļ, nav zināms. Pārbiedētie zemnieki par vainīgu uzskatīja ganu. Viņi izraka kapu un ar lielu asu durkli caurdūra mirušā sirdi. Kad arī tas nelīdzēja, zemnieki vampīra mirstīgās atliekas sadedzināja sārtā. Gans šausmīgi kliedza(!), taču sadedzis vairs nerādījās, un visas ciemata šausmas bija beigušās.
Šī gadījuma izskaidrošanai ir iespējami varianti. Ja pieņem, ka nelaimīgo ganu apglabāja dzīvu, tad pilnīgi iespējams, ka viņš pats spēja izlīst ārā no kapa un, saskaņā ar tā laika «sabiedrības viedokli», uzskatīja sevi par vampīru. Iespējams, ka viņš ir izdarījis slepkavības, taču to ar pilnīgu pārliecību apgalvot nevar. Taču to, ka māņticīgie un izbiedētie zemnieki savu novadnieku nogalināja otru reizi, nevar noliegt. Lai gan viņi rīkojās, ticot māņticībai un mītiem, kam ticēja arī gans.
