Abats Gregors
Kur mitinās? Kalēju ielā 45.
Kā izskatās? Vīrietis pelēkā apmetnī.
Kurš ir redzējis? Mājas iedzīvotāji.
Kaut arī šo dzīvojamo ēku rotā gadskaitlis „1739”, patiesībā tā ir vēl vecāka. Jau ļoti sen šai ēkai piemitusi arī visai nelāga slava. Naktīs tās iedzīvotājus biedēja nezināmas izcelsmes trokšņi, nopūtas un metāla šķindoņa. Turklāt viņus regulāri mocīja arī murgaini, šaušalīgi sapņi. Bija gadījumi, kad pašas no sevis pārvietojās mēbeles un nez no kurienes atskanēja ķēžu žvadzēšana. Ne mazāk biedējošas bija arī baisās zīmes, kas vienmēr parādījās tieši pirms kāds no nama iemītniekiem devās aizsaulē. Tā, piemēram, 20. gadsimta sākumā vienam no mājas īpašniekiem, kurš toreiz bija vēl pusaudža vecumā, gadījās šāds pārdzīvojums: naktī viņu pasaukusi slimā māte, aks bijusi pagalam satraukta.
Lai arī dēls visu šo laiku bija gulējis savā istabā, māte apgalvoja, ka tikko viņu redzējusi savas gultas kājgalī. Tieši pēc mēneša tajā pat stundā slimniece nomira. Spoks esot mājā redzēts arī vakarā, kad viņsaulē aizgāja namīpašnieka vecāmāte.
Lai arī dēls visu šo laiku bija gulējis savā istabā, māte apgalvoja, ka tikko viņu redzējusi savas gultas kājgalī. Tieši pēc mēneša tajā pat stundā slimniece nomira. Spoks esot mājā redzēts arī vakarā, kad viņsaulē aizgāja namīpašnieka vecāmāte.
Stāsta Rīgas vēsturnieks Igors Gusevs:
„19. gadsimta vidū šīs ēkas pagrabā tika sākti remontdarbi, kuru laikā strādniekiem negaidīti pavērās pusapaļa niša – tur atradās divi ķēdēs iekalti skeleti. Turpat pagrabā tika uzietas arī slepenas ejas. Dažās no tām cilvēks varēja nostāties kājās pilnā augumā, savukārt citās vajadzēja zemu saliekties.
Nezināmo upuru mirstīgās atliekas tika apbedītas. Gāja laiks, un 1925. gadā pagrabā atkal notika remonts. No kāda cirtņa sitiena sabruka daļa sienas un atklājās niša ar stāvoša cilvēka skeletu. Galvaskauss bija tā satrupējis, ka izšķīda, pat uzsitot ar zīmuli. Nekādas apģērba, dokumentu paliekas vai uzraksti, kas sniegtu kādas ziņas par mirušā peronību, netika atrastas. Taču tolaik ļoti populārs bija spiritisms.
Tika ataicināts slavens medijs, kurš noturēja seansu, izsaucot mirušā garu caur viņa galvaskausu un dažiem kauliem. Gars arī ieradās un pavēstīja, ka viņš esot abats Gžegošs jeb Gregors, un lūdza viņa kaulus beidzot atdot zemei kādā svētītā vietā.
Protams, neparastajai ēkai tika pievērsta liela uzmanība. Novadpētnieki sāka izzināt tās vēsturi. Tad arī atklājās, ka ēkas vecums ir daudz lielāks, nekā uz fasādes norādītais. Par to liecināja gan sienu mūris, gan pārbūvju paliekas, gan iemītnieku liecības. Piemēram, kāds no iedzīvotājiem pastāstīja, ka agrāk no šīs ēkas pagraba uz visām četrām pusēm vedušas apakšzemes ejas. Viņa tēvam bērnībā pa pazemi bija izdevies aizkļūt līdz Svētā gara konventa sētai, kur senatnē atradās Rīgas pirmais ordeņa klosteris. Bijusi arī eja, kas veda uz Alberta laukuma pusi, un vēl citi pazemes ceļi.
Tika izpētītas senās kartes, kas tapušas 1612. gadā – laikā, kad pilsētas nocietinājuma siena vēl bija pilnīgi neskarta un pildīja savas sākotnējās funkcijas. Vēlāk ap to tika sabūvētas ēkas, un tagad tā atrodas pilsētas iekšpusē. Izrādījās, ka ēka pilsētas plānā bija iezīmēta jau tolaik, vien tā bija platāka un atradās tieši pie pilsētas robežas. Tas ļauj izteikt minējumus. Kurš gan būtu apmeties tik attālā nostūrī? Būtu tikai prātīgi secināt, ka tur atradās prieka māja. Tas daudz ko izskaidrotu: gan slepenās istabas, gan pazemes ejas, gan šausminošos atradumus. Jo nevienā netiklības perēklī neiztika bez kautiņiem, kuros bieži lika lietā arī nažus, bet tas, saprotams, noveda pie upuriem. Kur gan šādos gadījumos slēpt līķus? Tos nemanīti izvest ārpus pilsētas augstajiem mūriem nebija iespējams, bet iemest netālu tekošajā Rīdzenes upē būtu muļķīgi, jo upīte bija sekla, līķus varēja atrast un to pēdas ātri vien aizvestu uz bordeli. Atlika vien miroņus slēpt turpat mājā.
Tāds varētu būt skaidrojums šausminošajiem atradumiem. Varbūt pagraba biezās sienas un zeme apakš mūriem joprojām glabā skeletus, kas pieder viduslaiku uzdzīvotājiem – pilsoņiem, kuri pazuda bez vēsts pēc tam, kad bija devušies izklaidēties senās Rīgas sazarotajās ieliņās. Varbūt ir vērts pajautāt ēkas tagadējiem saimniekiem, vai viņu miegu netraucē slikti sapņi.
