local-stats-pixel fb-conv-api

Kur Rīgā dzīvo spoki? Otrā daļa4

Neredzamais kasieris

Kur mitinās? Ēkā, kas atrodas Pils ielā 4.

Kā izskatās? Bez ķermeniska veidola, taču liek sevi manīt ar soļu troksni un smagām nopūtām.

Kurš ir redzējis? Sargs.

Šodien virs Pils ielas 4. nama plīvo dažādu valstu karogi, jo šeit atrodas pieczvaigžņu viesnīca „Grand Palace Hotel”. Taču viesnīca te ierīkota salīdzinoši nesen, un vēl pirms ceturtdaļgadsimta šajā ēkā atradās Latvijas Valsts statistikas komitejas Galvenais skaitļošanas centrs. Šādā šķietami prozaiskā, galēji neromantiskā vietā, kur valdīja skaitļi un rēķini, par savu klātbūtni pēkšņi lika nojaust spoks.

Stāsta žurnāla „Patrons” galvenais redaktors Dmitrijs Ličkovskis:

„Tas bija 1990. gads, es mācījos universitātē filologos un pa naktīm piepelnījos, strādādams par sargu Vecrīgā. Man bija jāsargā ēka Mazajā Pils ielā 13 – blakus „Trim brāļiem”. Tikmēr mans kursabiedrs Viktors Goļgovskis sargāja namu Pils ielā 4. Toreiz Vecrīgā atradās daudz padomju laika iestāžu. Tādas bija arī abās minētajās ēkās – man bija jāsargā „Zapripa”, kā dēvēja Rietumu baseina zivrūpniecības galveno pārvaldi, bet Viktors uzmanīja statistikas centru.

Naktī sēdēt tukšā ēkā ir garlaicīgi. Kad tas kļuva pavisam nomācoši, mēs gājām ciemos viens pie otra dzert tēju.

Reiz nakts vidū Viktors zvana man pa dienesta telefonu: „Man ir bail.” „Kas par lietu?” prasu. „Pats nesaprotu,” viņš atbild. “Nāc ātri šurp!”

Mani tas ļoti izbrīnīja. Atšķirībā no manis Viktors augstskolā bija iestājies jau pēc armijas, būdams veselīgs un dzīvē jau pieredzējis puisis. Paņēmis tējkannu (tā mums bija viena uz abiem), es izgāju naksnīgajā vecpilsētā. Gājiens no Pils ielas līdz Mazajai Pils ielai ir tikai daži soļi, un jau pēc neilga brīža es biju tur. Sarga istabiņa atradās uzreiz pie ieejas garā gaitenī, kas veda iekšā tumsā. Viktors mani sagaidīja nervozs un ļoti izbiedēts. Jautāju: „Kas atgadījies?” „Kuš!” viņš mani pārtrauca. „Paklausies!” Mēs apklusām. Un piepeši es izdzirdēju, ka pa gaiteni nāk cilvēks.

Gaiteņa klusumā soļu dobjā skaņa bija dzirdama ļoti skaidri: varēja saklausīt, kā viņš palēnina gaitu, apstājas, apgriežas un dodas atpakaļ. Es izbāzu, galvu no istabiņas, lai paskatītos, taču gaitenī neviena nebija.

Minēju: „Varbūt kāds staigā stāvu augstāk?” Viktors papurināja galvu: „Es pats aizslēdzu durvis aiz pēdējiem darbiniekiem. Turklāt ēkā ir signalizācija! Detektori reaģē uz jebkuru kustību, pamana pat žurku. Bet tagad tie klusē...”

Pēkšņi soļi atkal mums tuvojās. Taču gaitenī joprojām neviena nebija. Jāsaka godīgi – sastapties aci pret aci ar neredzamu spēku ir ļoti nepatīkami. Viktors sacīja, ka nesaprotamā parādība rosās jau vairāk nekā pusstundu, turklāt var dzirdēt ne tikai soļus, bet arī nopūtas. „Paldies, ka tu atnāci, citādi jau domāju, ka jūku prātā,” viņš man teica.

Tas viss turpinājās vēl kādas divdesmit minūtes. Pēc tam pēkšņi iestājās klusums. Un līdz pat rītam nekas dīvains vairs neatgadījās.

Vēlāk augstskolā lekciju pārtraukumā Goļgovskis pastāstīja, ka ir aprunājies ar otras maiņas sargu, kas šajā namā stādā jau desmit gadus. Viņš apstiprinājis, ka tur mēdzot staigāt spoks. Turklāt, esot pat zināma spoka personība. 19. gadsimtā ēkā atradies viens no Valsts bankas birojiem, un reiz kāds zema ranga klerks iegrābies valsts naudā. Zādzība vēlāk nākusi gaismā, un viņš turpat kabinetā nošāvies.

Tagad, cik man zināms, tajā ēkā ir viesnīca. Esmu pārliecināts, ka noslēpumainie soļi vairs neskan, jo tur rosās istabenes, staigā viesnīcas iemītnieki, skraida bērni... Bet spoki – tāpat kā nauda – mīl klusumu.

62 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma

Komentāri 4

0/2000

 emotion 

1 0 atbildēt
Man vienīgajam ir visa lapa gandrīz balta?
2 2 atbildēt