Krīpīpasta.22

Esmu nolēmis nogalināt sevi.

Uzskatu ka ir svarīgi kādam uzzināt kādēļ, tāpēc es taisu šo video pirms esmu izšķaidījis savu smadzeņu podu. Es atceros, ka pirmo reizi kad tas notika, man bija deviņi gadi un es ar savu draugu Džoniju Velleru spēlējos pagalmā. Bija jau vēls, saulriets spīdēja cauri viņa pagalma žogam. Džonijs bija kovbojs, bet es biju netīrs indiānis, kurš nozaga viņa zirgu. Mēs skraidījām apkārt šūpolēm un es draudēju ka uzšķērdīšu viņu ar savu zobenu. Kad viņš skriedams cauri dubļu peļķei pakrita uz dirsas, es izmantoju savu izdevību, pieskrēju pie viņa un mērķēdams ar savu pirkstu uz viņa deguna es viņam teicu ''Tagad man ir tavs ierocis! BUMS!''

Džonija galva eksplodēja, nokrāsojot krūmus ar tumši sarkanajām asinīm, viņa viegli pelēcīgas smadzenes un galvaskausa šķembas iemirdzējās rietošās saules gaismā. Es nolaidu savu roku, muti izpletis, nesaprasdams kas notiek. Kāds kliedza. Likās ka tā bija Džonija mamma, līdz brīdim kad viņa atvēra pagalma vārtiņus, tad es sapratu ka es biju tas, kurš kliedza. Džonija mamma sagruva pie viņa bezgalvainā ķermeņa, kliegdama saķēra to, bet viņa nespēja pārkliegt manu histērisko raudāšanu.

Džonija bēres notika nākamnedēļ, aizvērts zārks. Es aizmirsu gaismu spīdam uz Džonija asins mākoņa. Es aizmirsu Džonija mammu kratot mani un lūdzoties lai es pasaku, kas notika ar viņas dēlu. Es aizmirsu šerifu sakām manai mammai, ka Džonijs nomira no krītošas lodes, viens no 26 tādiem gadījumiem ik gadu. Es aizmirsu savu vecāku klusās sarunas par to, ka ap Džonija līķi netika atrasta lodes galviņa vai kāds cits pavediens.

Es neaizmirsu nākamo reizi kad tas notika. Es nekad vairs nespēlēju kovbojus un indiāņus. Patiesību sakot, es neatceros ka jelkad vairs būtu spēlējis kādu rotaļu, kas iesaistītu šaušanu. Es atceros mazu meiteni parkā, kura šāva gaisā mīkstas bumbiņas ar savu rotaļu pistoli. Viņa pieskrēja man klāt, tēmējot man ar ieroci un sakot ''Rokas augšā!''

Es smaidīju un mēģināju iesaistīties spēlē cik labi vien spēju, es izmetu no rokām savu sviestmaizi, pacēlu rokas gaisā lūgdams žēlastību. Meitenīte, būdama īsts maniaks, novāca mani izšaujot no rotaļu ieroča mīkstu bumbiņu. Es, tēlojot ka mirstu, nogūlos ar visu ķermeni pār krēslu. Viņa pasmējās un teica ''Tava kārta! Šauj man!''

Pēkšņs diskomforts pārņēma visu manu ķermeni. Tēmējot uz mani ar savu rotaļu ieroci viņa teica, ka viņai nāksies mani nošaut vēlreiz, ja es to neizdarīšu pirmais. Es vārgi pacēlu savu pirkstu, notēmēju uz viņu un nočukstēju ''Bums''.

Šoreiz es nebiju tas kurš kliedza. Meitenītes māte gulēja uz viņa mazulītes atdalītajām ķermeņa daļām, izmisīgi satverot viņa kāju un roku. Šoreiz es biju notēmējis ar pirkstu uz nabu. Brīdī kad manas lūpas izdvesa to vārdu, viņa plīsa kā balons piepildīts ar ķīseli un sārtiem augļiem. Manās acīs uzzibsnēja brīdis, kad saulriets slīdēja pār Džonija bezgalvaino ķermeni. Es skrēju.

Es to vairs nespēju kontrolēt. Es biju sadusmojies uz Lauru un, strīdēdamies ar viņu, es gluži vienkārši biju izstiepis savu rādītājpirksu priekšā viņas sejai, un teicu lai viņa aizveras. Es pat nepateicu to ''maģisko'' vārdu. Es nespēju saņemties, lai notīrītu savas draudzenes smadzenes nost no savas virtuves grīdas. Es vairs nespēju to izturēt.

Viss kas man jādara, ir jāpieliek mans pirksts priekšā manai galvai un tas jāpasaka.

Vismaz es aiziešu prom ar bumu.