Cjaa, draugi . Izdomāju ielikt 7. daļuu . ;3 :D Domas, kā jau parasti - ar + vai - . :) Labii, nekavēšu . Patīkamu lasīšanu! :D 
Nonākušas līdz vietai, kur bija jābūt durvīm, Tīna samulsa .
- Te točna bija jābūt durvīm , - pētot sienu, kas vērās pretī meitenēm, Tīna secināja .
- Nuu, es jau te neko nezinu . - Katrīna mēģinot uzmundrināt Tīnu, sacīja .
- Iedod man to ēkas plānu, lūdzu . - Tīna pieklājīgi palūdza Katrīnai . Bankas plāns bija nobružāts un apputējis. Abas to paņēma , kad skrēja cauri visiem gaiteņiem .
- Plāns norāda, ka izeja ir tieši TE . - Neizpratnē uz papīru blenza Tīna . Pēc ilgas klusuma pauzes ierunājās Katrīna.
- Bet varbūt mēs viņu nepareizi turējām? Kad es gāju jaunsardzē, tur bija daudzi cilvēki , kas neprata turēt karti pareizi . - Tīna sarkastiski palūkojās uz Katrīnu .
- Tu domā, ka es esmu viena no tādiem? -
- Nē, protams nē. Bet gadās taču visādi . - Katrīna pasmīnēja.
- Labi, ejam uz otru bankas galu . - Ļauni un ar savādu izteiksmi sejā, norūca Tīna. Nesagaidījusi atbildi, meitene sāka iet pa tukšo, krēslaino gaiteni .Pusstundu meitenes līkumu līkumiem gāja pa veco bankas ēku .Zaudējušas visas cerības izkļūt, meitenes sāka padoties, līdz kāda savāda skaņa aizveda viņas līdz izejas durvīm .
- Kas tā bija par skaņu ? - Katrīna satraukti pajautāja .
- Man tā skaņa ir vienaldzīga. Es priecājos, ka tūliņ tiksim laukā.- Tīna atbildēja .Katrīna saprata, ka viņai ir taisnība . Dziļi ieelpojusi, Katrīna atvēra dzelzs durvis, kuras šausmīgi čīkstēja. Atvērusi durvis, pāri ceļam viņa ieraudzīja savu māju .
- Bet . . Paaga . Manai mājai pretī neatradās kautkas šāds.- Katrīna gandrīz iebļāvās .Tīna vispār neko nesaprata , taču ieraudzījusi, ka Katrīna dodas uz ceļa pusi , nolēma sekot viņai .
- Nevēlies ienākt pie manis ? - Katrīna laipni pajautāja .
- Es nezinu. Vai tava mamma atļaus? - Tīna samulsa.
- Nekas, viņa nedusmosies, tieši priecāsies, ka es esmu mājās. - Katrīna pasmaidīja.
- Eem, labi . Ejam . . - Tīna ātri attrauca . Pārskrējušas pāri ceļam un nonākušas pagalmā, Katrīna pamanīja, ka kautkas ir savādāk, nekā parasti .
- Gaidi te, es tūliņ atnākšu . - Katrīna rūpīgi vērojot māju, paziņoja Tīnai .
- Labi, gaidu . - Tīna , nojauzdama, par ko ir runa, atbildēja. Katrīna sāka iet iekšā mājā, bet pārdomājusi, strauji mainīja iešanas virzienu . Tīna zinādama, ka Katrīnu vienu atstāt nevar, klusiņām sāka sekot. Katrīna aizskrēja ap mājas stūri, uz jūras pusi, kas atradās netālu. Tīna redzēja, ka Katrīna turpina iet . Bet tur stāvēja vairāki tēli . Puiši? Nē! Meitenes . ! Bet, kādas? Tīna rūpīgi nopētīja meitenes, kas stāvēja krastā starp priedēm .
Katrīna piegāja pie meiteņu bariņa. Tīna sāka vērot blondo meiteni, kas izcēlās starp visām .
- Džesika . - nikni nošņāca Tīna . Būdama lokana un veikla, ar diviem, trim palēcieniem viņa jau stāvēja aiz liela koka, kas atradās vien pāris metru attālumā no meitenēm.
- Tātad, es paveicu visu ar Tīnu . Tālāk? - Katrīna jautāja .
- Nevar būt, ka .. . Ka viņa ir nodevēja ! - Tīna pielika plaukstu pie acīm. Ar sāpēm sirdī Tīna turpināja vērot notiekošo, līdz saprata, ka var viņu apvest ap stūri .
- Bet pareizi ! - Tīna ļauni smaidīja. - Es viņu nodošu . -
Džesika Katrīnai iedeva aploksni .Katrīna savilka seju nesaprotamā grimasē .
- Kas tur ir iekšā? - meitene jautāja .
- Tad jau redzēsi . - Džesika atbildēja , pamājot Kristiānai, lai viņa panāk . Kristiāna bija slaida meitene ar tumšzilām acīm un īsiem smilškrāsas matiem , kas sniedzās līdz plecu līnijai .
- Kristiāna , pavadi Katrīnu līdz viņas mājai . - Džesika nokomandēja.
Tikmēr Tīna visā nolūkojās ar neatkārtojamu sejas izteiksmi . Meiteņu sarunu viņa nedzirdēja, jo pūta vējš un blakus atradās jūra . Kamēr Tīna raudzījās uz mazu kukaini, kas rāpoja pāri takai, kokam tuvojās Katrīna kopā ar Kristiānu . Tīna ieraudzīja, ka tuvojās abas meitenes, un mēģināja noslēpties, taču nekas nesnāca - Katrīna viņu pamanīja. Par laimi, to neieraudzīja Kristiāna, bet viņa redzēja, ka Katrīna sāka uztraukties .
Pēc pāris minūtēm Kristiāna atnāca atpakaļ viena . Meiteņu bariņš devās prom .
