Nāve ir iznākums, no kura neviens nespēj izvairīties.
Nāve iestājas tajā mirklī, kad cilvēks pēdējo reizi izelpo un tā izpaužas kā pilnīga dvēseles atdalīšanās no ķermeņa.
Starp visiem noslēpumiem, ar kuriem cilvēks saskaras kopš laika sākuma, nāves jautājums viņu nodarbina un satriec vairāk par citiem. Nāve ir iznākums, no kura neviens nespēj izvairīties.
Patiesībā mums visiem kādreiz būs jāmirst un jāšķiras no mīļiem cilvēkiem, ar kuriem kopā esam nodzīvojuši dzīvi. Vienīgais, ko mēs nezinām - kur, kad un kā tas notiks. Daudziem šis neizbēgamais dzīves notikums liekas šausmīgs kaut vai fizisku un morālu ciešanu dēļ, kuras ar to saistās.
Šīm dabiskajām un saprotamajām bailēm pievienojas tas, ka neviens nespēj aprakstīt „dzīvi pēc tam” ar zināšanām par to, vai pastāstīt par savu nāvi. Šādā aspektā nāve patiešām ir daļa no nezināmā, šī termina visfilozofiskākajā nozīmē. Tomēr pagātnes rozenkreiceri mums atstājuši zināšanas, kuras ievērojami apgaismo šo dižo noslēpumu.
Pirmajā mirklī tas šķiet pretrunīgi, taču mūsu priekšstati par nāvi lielā mērā ietekmē mūsu dzīvi, jo tie nosaka arī morālas vērtības, kurām mēs ticam un mūsu uzvedību.
Šai problēmai vispārējā nozīmē ir divas pieejas: materiālistiska un spirituāla. Tiem, kuri noliedz dvēseles un Dieva eksistenci, nāve nozīmē dzīvības izbeigšanos un absolūtu izzušanu.
Uzskatot, ka cilvēks ir tikai fizisks ķermenis, kuram piemīt tikai cerebrāla apziņa, viņi patiešām domā, ka nāvei seko pilnīga un galīga jebkura indivīda izzušana. Tāpēc viņu pieeja nāvei ir negatīva un viņi to uzskata kā visa, kas bijis cilvēks, izbeigšanos. Vadoties pēc šī principa, vairums materiālistu meklē laimi savu fizisko vēlmju apmierināšanā un viņu galvenie prieki balstās uz baudām, ko sniedz materiālā pasaule.
Pēc savas būtības garīgs cilvēks atzīst dvēseles eksistenci, kuru visbiežāk saprot kā nemirstīgu substanci, kura sākas Dievā. Tomēr ar šo ticību nepietiek, lai saprastu, kas ir nāve un kas tai seko. Tāpēc daudzi, lai saņemtu atbildi uz jautājumu: „Kas notiek pēc nāves?”, pievēršas reliģijai.
Nedaudz atšķirīgās formās, taču vairums ticības mācību apgalvo, ka mirušā dvēsele nonāk paradīzē vai ellē, atbilstoši tam labajam vai ļaunajam, ko savā zemes dzīvē cilvēks darījis. Pirmajā gadījumā dvēsele debesīs bauda absolūtu laimi un mūžīgi dzīvo tur kopā ar eņģeļiem. Otrajā – tā iekrīt ellē un neatlaidīgā dēmonu uzraudzībā cieš mūžīgas mokas, kurām nelaimīgie lemti. Gadu tūkstošiem šī reliģiskā aizkapa dzīves koncepcija ietekmēja simtiem miljonu cilvēku ticību un uzvedību. Tomēr arvien lielāks cilvēku skaits sāk to apšaubīt vai atsakās no tās, jo tā viņus vairs neapmierina vai liekas pārāk dogmatiska.
Cilvēka nāve parasti iestājas brīdī, kad apstājas pukstēt sirds, jo visām funkcijām un organisma šūnām pietrūkst dzīvības enerģijas, no kuras atkarīga dzīvošana. Sirds var apstāties pēc ilgas slimošanas, vecumā, no stipra šoka vai infarkta. Ja asinis nepieplūst, arī smadzenes pārtrauc strādāt, uz ko norāda taisna, horizontāla encefalogrammas līnija.
No medicīnas viedokļa šī cerebrālā „nāve” oficiāli norāda, ka cilvēks ir miris. Uzskata, ka viņš galīgi zaudē savas fiziskās un prāta spējas. Viņa ķermenis pakāpeniski atdziest, kas norāda uz vielmaiņas izbeigšanos. Pēc tam sāk sadalīties un, kā rakstīts Svētajos Rakstos, pārvēršas pīšļos. Šī iemesla dēļ līķi tuvākajās dienās nepieciešams apbedīt vai kremēt.
Rozenkreiceri uzskata, ka nāvei piemīt arī metafiziska dimensija, kura sniedzas pāri fiziska ķermeņa robežām, un sauc to par „pāreju”. Patiesībā, kad cilvēks pēdējo reizi izelpo, notiek parādība, kas pretēja tai, par kuru es runāju, apskatīdams piedzimšanu.
Momentā, kad cilvēks izelpo pēdējo reizi, viņa dvēsele atbrīvojas no ķermeņa. Atkarībā no mirušā garīgā līmeņa, šī atbrīvošanās var vilkties no dažām stundām, līdz dažām dienām. Lai cik ilgi tas nebūtu, tā iziet trīs galvenos etapus. Pirmajā dvēsele redz daudzas ainas, kuras saistās ar pagājušo dzīvi, lielākā daļa virknējas no nesaistītām acumirklīgām bērnības, jaunības vai citām sava iemiesojuma perioda atmiņām.
Pēc tam tā redz savu ķermeni un tos, kuri atrodas tam blakus. Šis skats tai nešķiet reāls, jo viņa neapzinās, ka notikusi pāreja, it sevišķi, ja nāve iestājusies nelaimes gadījuma rezultātā. Tai liekas, ka redz sapni. Spirituālistiem šis pēcnāves sapnis vienmēr patīkams un līdzinās sapnim – apgaismībai. Un otrādi – materiālists to pārdzīvo kā murgu un jūtas pazudis.
Galīgi atstājusi ķermeni, mirušā cilvēka dvēsele pilnībā apzinās, ka ir veikusi pāreju un ka viņas iemiesošanās ir noslēgusies. Šī apziņa raksturo otro pārejas etapu. Dvēsele vienlaicīgi redz gaismu, kura viņu nepārvarami pievelk. Tomēr, saprotot tās sāpes, kuras viņas „nāve” radījusi tuviniekiem, viņa kādu laiku paliek kopā ar tiem, pievērš tiem savas domas ar mīlestību un atbalstu, lai mierinātu un atbalstītu šajā pārbaudījumā.
Dvēsele visiem līdzekļiem cenšas tos mierināt un liek intuitīvi saprast, ka nāve – tās nav beigas, ka aiz nāves robežas turpinās reāla pasaule. Diemžēl sāpes un zaudējuma sajūta ir tik spēcīgas, ka tuvinieki bieži paliek savā objektīvajā stāvoklī, kas traucē viņiem saņemt šo garīgo atbalstu un palīdzību. Taču, ja viņiem izdotos pārvarēt savas sāpes un nonākt harmonijā ar neredzamo pasauli, viņi sadzirdētu dvēseli, par kuru lej asaras, vai sajustu tās klātbūtni.
Pienāk noteikts brīdis, kad mirušā cilvēka dvēsele jūt vēlēšanos un nepieciešamību attālināties no zemes un doties uz savu jauno mājvietu. Tā sākas trešais un pēdējais pārejas etaps. Citu dvēseļu pavadībā, kuras tai pretī atnākušas no viņsaules, gaismas vadīta, tā pakāpeniski paceļas Kosmiskajā Apziņā, līdz tam apziņas līmenim, kurš atbilst garīgās attīstības pakāpei, ko dvēsele sasniegusi līdz sava iemiesojuma beigām.
Sasniegusi šo apziņas līmei, tā paliek tur apzinīgas enerģijas veidā un apkopo savus zemes dzīves rezultātus, lai Dievišķās Viszinības gaismā konstatētu, kas bijis labs un kas slikts tās uzvedībā. Saņēmusi no šiem rezultātiem karmisku mācību, tā iziet attīrīšanās periodu un gatavojas savam nākamajam iemiesojumam, kopā ar citām dvēselēm, garīgu būtņu uzraudzībā.
No rozenkreiceru viedokļa, nāve nav galīgās beigas tam, kas mēs esam personības aspektā. Kā augstākminētā sekas, tā ir dvēseles pāreja un vienlaicīgi garīga atdzimšana. Tāpēc svarīgi saprast, ka tā neeksistē kā absolūta, ka tā pārstāv vienu no Kosmiskās Dzīves fāzēm, šajā gadījumā – tās neredzamo fāzi. Tāpēc, tā vietā, lai no tās vairītos vai baidītos, labāk uz to skatīties filozofiski un uzskatīt to par iesvētīšanu, kurai var un vajag gatavoties visu sava iemiesojuma laiku.
Turklāt nāve mūs tikai uz kaut kādu laiku šķir no mūsu dārgajiem cilvēkiem, kurus esam mīlējuši un ar kuriem esam kopā dzīvojuši, jo mēs atkal no jauna būsim ar viņiem kopā un gaidot jaunu iemiesošanos, iepazīsim citu eksistences formu. Neaizmirstot par tādu perspektīvu, mums jācenšas dzīvot cik vien iespējams laimīgi un cienījami šajā pasaulē.