Kapeņu stāstiņi93
546
5
Sešgadīgās Lizas vecāki strādāja vietējā fabrikā. Dažreiz viņi mājās pārnāca ļoti vēlu, tāpēc meitenei uzdāvināja suni, lai nebūtu tik vientuļi. Kādu šādu vakaru Liza jau gulēja, bet pamodās, jo kaut kas nemitīgi turpināja pilēt. Viņa aizgāja līdz virtuvei un kārtīgi piegrieza krānu. Meitene ietinās atpakaļ segā un pabāza roku zem gultas, suns to nolaizīja. Viņa centās aizmigt, bet pilēšana turpinājās. Liza izlīda no gultas un piegrieza krānu arī vannas istabā. Viņa atkal ietinās segā un pabāza roku zem gultas, suns to atkal nolaizīja. Meitene drīz vien aizmiga, neskatoties uz to, ka pilēšana turpinājās. No rīta viņa piecēlās un atvēra drēbju skapi, kurā atrada savu suņuku ar pārgrieztu rīkli uz viena no pakaramajiem un virs tā uzrakstu ‘’Cilvēki arī prot nolaizīt!’’
Kellijai tika piespriests mūža ieslodzījums par sava drauga slepkavību. Jau pēc pirmajiem mēnešiem ieslodzījumā viņa saprata, ka ilgi neizturēs un sāka plānot kā izbēgt. Viņa bija sadraudzējusies ar vienu no cietuma uzraudzēm, kura atbildēja arī par mirušo ieslodzīto apglabāšanu. Ikreiz, kad kāda nomira, tika nozvanīts nāves zvans. Uzraudze ielika līķi zārkā, aizpildīja nepieciešamos dokumentus un zārku aiznagloja, kas uzreiz tika arī apbedīts netālajā kapsētā ārpus cietuma. Kellija saprata, ka šī ir viņas iespēja izbēgt. Nākamreiz, kad tiktu nozvanīts zvans, viņa klusām izlavītos no savas kameras, ielīstu zārkā un ļautu sevi aprakt. Vēlāk viņas cietuma draudzene viņu atraktu un izvilktu ārā. Kellija izklāstīja plānu uzraudzei, kura piekrita palīdzēt, jo abas bija kļuvušas par tiešām labām draudzenēm. Kellijai nācās gaidīt vairākas nedēļas, līdz beidzot kādu nakti atskanēja nāves zvans. Viņa atslēdza savas kameras durvis ar uzraudzes sagādāto atslēgu un klusi lavījās pa gaiteņiem. Vairākas reizes viņa gandrīz tika pieķerta, bet laimīgi sasniedza tumšo telpu ar zārku. Kellija uzgūlās līķim un aizvēra zārku, kas pēc neilga brīža tika arī aiznaglots. Viņa dzirdēja, kā tiek izvesta no cietuma un ielaista bedrē. Kellija centās nekustēties, jo katras sīkākais troksnītis varēja izjaukt visu plānu. Viņu šausmināja fakts, ka ar katru lāpstu tiek aprakta arvien dziļāk un dziļāk, bet saprata, ka katra lāpsta arī nes viņu tuvāk brīvībai. Iestājās pilnīgs klusums. Neviens viņu vairs nevarēja sadzirdēt, tāpēc Kellija aizdedza šķiltavas, lai apskatītu, kura tad ir tā nelaimīgā zem viņas. Viņai par nelaimi tā izrādījās viņas draudzene - cietuma uzraudzes kundze!
Reklāma
Tuvojās Diānas 4 gadu jubileja . Vecāki jau sen zināja, ka meitene ļoti vēlējās kaķi, tāpēc no kaimiņiem paņēma mazu kaķenīti. Kaķenīte drīz vien izauga, un parādījās arī kaķēni. Kādu rītu Diāna piecēlās un pamanīja, ka kaķēni ir pazuduši. Viņa izmeklējās visos stūros, bet nevienu neatrada, tāpēc jautāja savai mammai. ‘’Meitiņ, Dieviņš tos paņēma uz labāku vietu,’’ viņas māte atbildēja. Diāna bija apjukusi, bet samierinājās. Nepagāja ilgs laiks, kad kaķenei atkal uzradās kaķēni. Diāna piecēlās agrāk, lai ar tiem paspēlētos, bet pamanīja tēti ar spaini un paslēpās. Viņa noskatījās, kā viņas tēvs sabāž kaķēnus zeķē un noslīcina spainī. Vēlāk viņa atkal jautāja savai mātei, kur pazuduši kaķēni. ‘’Dieviņš tos paņēma uz labāku vietu,’’ viņa atkal sacīja. Pāris dienas vēlāk viņas mamma lūdza Diānu pieskatīt mazo brālīti vannā, kamēr viņa atbildēs uz telefona zvanu. Māte atgriezusies sāka histēriski kliegt: ‘’Kas ar viņu notika? Kas ar viņu notika?’’ ‘’Dieviņš brālīti paņēma uz labāku vietu!’’ Diāna priecīga iesaucās.
Reičela jau atkal bija aizstrādājusies. Viņa steidza mājup, kad pēkšņi no nekurienes uzradās akls večuks ar nūju. Abi saskrējās. Par laimi vecītis bija pats spējīgs piecelties un izskatījās, ka viņam viss tomēr ir kārtībā. Reičelai gan bija pamatīgs kauns, un viņa bija gatava darīt visu, lai tikai savu vainu izpirktu. Večuks to izmantoja un palūdza jaunajai sievietei nogādāt viņa vēstuli līdz adresātam. Reičela, protams, piekrita. Viņa nosoļoja pāris metrus, bet tad atskatījās, jo gribēja pārliecināties, ka viņam tiešām viss ir labi. Sieviete nespēja noticēt, ko ieraudzīja. Vecītis vairs nekliboja, bet gāja pat ātrāk, nekā viņa pati būtu spējīga. Pēc tam, kad viņš ielidināja brilles miskastē, Reičela saprata, ka te kaut kas nav kārtībā. Viņa ar vēstuli griezās vietējā policijas iecirknī, kas uz norādīto vēstules adresātu nosūtīja pāris vīrus. Tas izrādījās neliels miesnieka veikaliņš. Viss likās ideālā kārtībā, līdz policija īpašniekam palūdza atvērt saldēšanas telpu. Viņš atteicās, tāpēc policija to atlauza. Visi apstulba no skata, kas pavērās. Uz āķiem sakārti cilvēku līķi, visās malās pa kādai rokai, kājai, vai citai cilvēka ķermeņa daļai. Miesnieks ar savu kundzi, protams tika arestēti. Vēlāk tika atvērta arī ‘’aklā vīra’’ vēstule, no kuras izlidoja lapiņa ar uzrakstu ‘’Šī ir mana pēdējā piegāde šodien!’’
Džeina rīkoja pidžamu ballīti un ielūdza pāris savas draudzenes. Ieradās gan tikai Marija, kura pārējām meitenēm ne pārāk patika. Visticamāk, tas arī bija iemesls, kāpēc pārējās atteicās. Meitenes kārtīgi iztrakojās un aizgāja gulēt. Pēc 10 minūtēm Marija pēkšņi sāka klusi skaitīt ‘’1,2,3,4...’’ Džeina nepievērsa uzmanību, jo nodomāja, kas tas viņai palīdz aizmigt. Pēc pāris stundām Džeina pamodās un atskārta, ka viņas draudzene joprojām turpina skaitīt ‘’2234,2235,2236...’’ Viņa izlīda no gultas un ieslēdza gaismu, lai ieraudzītu lielu vīru saplēstā trako kreklā, kurš turēja nazi pie Marijas rīkles un pa vienam matam rāva ārā no meitenes galvas!
Reklāma
Tims devās mājup no skolas, kad pēkšņi no nekurienes pie viņa kājām parādījās balts papīra gabals. Viņš jau cerēja, ka tā būs aploksne ar naudu, bet tā izrādījās fotogrāfija ar kādu piemīlīgu meiteni, kura turēja paceltus 2 pirkstus. Viņai bija tik jauks smaids, ka Tims vienkārši nespēja atraut acis no fotogrāfijas. Viņš atgriezās skolā, lai iztaujātu citus, cerēdams, ka kāds pazīs šo meiteni. Neviens meiteni foto neatpazina un apgalvoja, ka viņa, visticamāk, ir no kādas citas skolas pilsētā vai pat no kādas citas pilsētas. Tims atgriezās mājās. Visu atlikušo dienu viņš spēja domāt tikai par šo meiteni. Beidzot vakarā viņš jau grasījās aizvērt acis, bet tad saklausīja tādu kā ķiķināšanu. Tims piegāja pie loga un ieraudzīja meiteni, kas ļoti atgādināja meiteni no foto. Meitene metās bēgt. Tims izleca pa logu un sekoja viņai līdz pat tuvējam mežam, bet atmeta ar roku, jo viņa vairs nebija redzama un atgriezās mājās. Nākošajā dienā viņš turpināja iztaujāt cilvēkus, jo cerēja, ka kāds patiešām pazina šo meiteni foto, bet neviens nevarēja palīdzēt. Tās dienas naktī viņu pamodināja kāds dīvains troksnis. Likās, ka kāds sit ar nagu pret viņa istabas logu. Tims piegāja pie loga, un tur atkal bija tā meitene. Viņš nodomāja, ka kāds draugs grib viņu labi izjokot, tāpēc atrāva logu un atkal sekoja meitenei. Šoreiz viņš bija apņēmības pilns noskaidrot, kas te notiek. Zēns jau gandrīz bija noķēris meiteni, kad pēkšņi no nekurienes ‘’BOOM!’’ Viņu bija notriekusi mašīna. Tims gulēja uz asfalta izkropļots un miris, bet joprojām turēja fotogrāfiju ar meiteni. Šoferis izleca no mašīnas, lai palīdzētu, bet bija jau par vēlu. Viņš pamanīja fotogrāfiju zēna rokās un pacēla to. Tajā bija redzama tā pati piemīlīgā meitene, bet nu jau ar 3 paceltiem pirkstiem!
