Kapeņu stāstiņi 331

Kādā nelielā pilsētiņā dzīvoja reiz vientuļa večiņa. Zaudējusi visus savus tuviniekus, viņa ļoti centās, lai aizdzītu lielo garlaicību un vientulību pilsētiņas nomalē. Pa dienu viņai patika rušināties savā piemājas dārziņā, bet vakaros vecā kundzīte aizrāvās ar puzlēm. Kādu vētrainu vakaru večiņa paēda vakariņas un jau grasījās doties uz savu istabu, kad izdzirdēja kādu klauvējam pie durvīm. Viņa atvēra durvis. Neviena nebija, bet uz sliekšņa viņa atrada baltu kasti, kurā iekšā bija puzles kauliņi. Ieintriģēta večiņa devās uz savu istabu, piesēdās pie galda un sāka likt puzli kopā. Jau drīz sāka veidoties ainava, kas viņai likās ļoti pazīstama. Vecā kundzīte ielika vēl dažus kauliņus un atskārta, ka bildē ir redzama viņa un viņas istaba. Trīcošām rokām večiņa ielika pēdējos 4 gabaliņus, kas izveidoja istabas logu ar traku veci pie tā. Večiņa lēnām pagriezās un pēdējais, ko redzēja bija, kā cirvis lido viņas virzienā.

Tifānija sēdēja savā istabā un pildīja mājasdarbus, kad viņai pienāca īsziņa. Meitene neatpazina numuru, bet īsziņā bija teikts ‘’Ieej vannā un tad uz gultu! Rīt skolas diena!’’ Viņa nodomāja, ka kāds sajaucis numurus un nepievērsa uzmanību, turklāt viņa tāpat vēlāk plānoja iet mazgāties. Meitene drīz vien pabeidza mājasdarbus un devās uz vannas istabu, kur atrada vannu jau piepildītu. ‘’Dīvaini gan,’’ viņa pie sevis noteica, ‘’Varbūt mamma jau atkal pacentusies.’’ Tifānija novilka drēbes un ieleca vannā, pirms paspēja apjaust, ka kaut kas nav kārtībā. Pēkšņi meitene sajuta stindzinošas sāpes, kas pārņēma visu viņas ķermeni. Pēc mirkļa jau sāka lobīties āda un straumēm gāzties asinis. Sāpju plosīta, Tifānija izleca no vannas un sāka kliegt pēc palīdzības. Viņa ieskrēja savā istabā, lai zvanītu policijai, bet viņu jau gaidīja jauna īsziņa no tā paša nezināmā numura. Īsziņā bija rakstīts ‘’Nākošreiz ielej vannā ūdeni!’’ Tiklīdz meitene bija izlasījusi, viņai aiz muguras kāds sāka skaļi smieties. Tifānija apgriezās un ieraudzīja garu vīru melnās drēbēs, kurš vienā rokā turēja viņas mammas galvu, bet otrā kanniņu ar kādu skābi.

Viss sākās kādā drēgnā, lietainā septembra vakarā. Veikalnieks Freds steidza mājup no darba, kad viņu izbiedēja dīvaini rēcieni tuvējā biezoknī. Viņš sastinga. Tajā pašā brīdī starp kokiem parādījās divas sarkanas acis, un milzīgs nezvērs metās viņam virsū. Nākošajā dienā Freds tika atrasts uzšķērsts un saraustīts vairākos gabalos. Tā tas turpinājās vairākas dienas, ik nakti pa jaunam upurim. Nevienam nepietika drosmes stāties ceļā nezvēram, tāpēc pie lietas ķērās kāds jauneklis vārdā Džons, kurš dzīvoja kopā ar savu vecmāmiņu. Kādu nakti viņš atvadījās no savas vecmāmiņas un devās medībās. Vairākas stundas viņš bezmērķīgi klaiņoja pa tumsu, kad pēkšņi no kāda krūmāja izlīda asinskārais slepkava un metās tieši viņam virsū. Nezvērs nogāza jaunekli uz zemes un pamatīgi ieķērās kājā. Džons nekrita panikā, bet izvilka nazi un ar strauju vēzienu nocirta nezvēram labo ķetnu. Monstrs skaļi iebrēcās un nozuda nakts melnumā. Džons, zobus sakodis, aizkliboja līdz vietējam medpunktam un mājās atgriezās tikai rītausmā. Vecmāmiņa vēl gulēja, tāpēc arī viņš likās uz auss, tā arī nepamanījis, ka viņa mīļajai vecmāmiņai trūkst labās rokas.

Metjū un Sāra šo brīdi gaidīja 9 mēnešus. Diena, kurai bija jābūt laimīgākajai viņu mūžā, tomēr izvērtās par pamatīgu murgu. Dzemdības noritēja bez problēmām, bet viņu mazais puisēns bija slims un ļoti neglīts. Vecākiem ar bērnu bija kauns rādīties sabiedrībā, jo cilvēki nebeidza blenzt un rādīt ar pirkstu. Pat tuvinieki jutās neērti zēna klātbūtnē un nereti pārmeta, ka tā ir vecāku vaina. Kādu dienu viņi vairs nevarēja izturēt un nometa savu mazo monstru no klints. Drīz pēc tam Sāra jau atkal bija stāvoklī, un pēc 9 mēnešiem piedzima arī pāra otrais puisēns, šoreiz ļoti aktīvs un veselīgs. Vecāki bija pārlaimīgi. Gadiem ejot, viņi varēja lepoties ar savu dēlēnu arvien vairāk un vairāk. Kādu pēcpusdienu pāris nolēma uzņemt pāris ģimenes fotogrāfijas pie tās pašas nelaimīgās klints. Tiklīdz viņi izkāpa no mašīnas, puisēns ieķērās tētim rokā un izbijies jautāja: ”Jūs taču nemetīsiet mani atkal tur lejā?’’