1. daļa - http://www.spoki.lv/mistika/Kapenu-stastini/188848
Kapeņu stāstiņi 267
336
3
Bija apritējis tieši gads kopš mazā Aidena pazušanas. Ģimenei tas bija pamatīgs trieciens, it īpaši Tomasam, kurš sava brāļa pazušanu pārdzīvoja visvairāk. Tā bija bēdīga diena gan ģimenei, gan visiem radiniekiem un draugiem, jo visi mazo zēnu bija ļoti iemīlējuši. Tomass ar vecākiem sēdēja dzīvojamajā istabā un pārlūkoja fotogrāfijas. Viņa mamma sāka raudāt un lūdza zēnu uztaisīt tēju. Tomass devās uz virtuvi un uzlika tējkannu vārīties, kad sadzirdēja, ka kāds klauvē pie durvīm. Viņš atvēra durvis, bet tur neviena nebija. ‘’Stulbie izjokotāji,’’ Tomass pie sevis noteica. Pēc pāris minūtēm klauvējieni atkārtojās. Tomass atvēra durvis, bet tur atkal neviena nebija. Zēns kļuva patiešām nikns un aizcirta durvis. Viņš devās atpakaļ uz dzīvojamo istabu, kur vecāki gatavojās skatīties Aidena mīļāko filmu. Filmas bija pusē, kad Tomass atkal sadzirdēja klauvējienus. Viņš no sākuma tos ignorēja, bet nolēma spēlēt līdzi. Protams, ka neviena pie durvīm atkal nebija. Tiklīdz viņš aizvēra durvis, kāds atkal sāka klauvēt. ‘’Nāc ārā,’’ sacīja kāda spokaina balss. ‘’Nē!’’ iekliedzās Tomass. Balss sāka smieties un teica: ’’Kāpēc ne? Tavs mazais brālītis iznāca.’’
Autors: Foto: DLeonis
Reiz kāds mednieks apmaldījās mežā. Vairākas stundas viņš izmisīgi centās atrast kādu pazīstamu vietiņu vai taku, bet nekā. Sāka satumst. Mednieks turpināja maldīties pa biezokni, kad pēkšņi no nekurienes viņa priekšā uzradās neliela koka būda. Viņš pavēra durvis, iekšā neviena nebija. Izskatījās gan, ka kāds tajā dzīvoja. Vīrs nolēma nakti pārlaist būdā, jo pa tumsu tāpat nekur tālu netiktu. Ja arī saimnieks uzrastos, tad noteikti izprastu viņa situāciju. Viņš apgūlās gultā un tikai tad pamanīja, ka visas sienas ir nolīmētas ar ļoti dīvainu cilvēku portretiem. Visas sejas bez izņēmuma izskatījās ļaunas un dusmīgas, likās, ka tās viņu vēro. Vīram kļuva neomulīgi, un viņš nogūlās uz vēdera, drīz vien iemigdams. No rīta, berzēdams acis, mednieks atskārta, ka būdā nav pilnīgi neviena portreta. Tikai logi!
Reklāma
Dzīvoja reiz zēns, kuram ļoti patika lasīt. Viņš lasīja visu, ko vien varēja atrast – grāmatas, avīzes, žurnālus utt. Netālu no viņa mājām atradās neliels grāmatu veikaliņš, kurā zēns iegriezās vai ik katru dienu. Kādu pēcpusdienu viņš pabeidza lasīt kārtējo grāmatu un atskārta, ka ir izlasījis pilnīgi visas grāmatas, kas veikaliņā bija atrodamas. Zēns noskuma. Veikaliņa īpašnieks, to redzēdams, no pagaldes izvilka melnu grāmatu ar nosaukumu ”Nāve” un pārdeva to zēnam par $50, piebilzdams, ka viņš nekad nedrīkst apskatīt grāmatas pirmo lapaspusi. Zēns atgriezās mājās un sāka lasīt grāmatu. Viņš ļoti centās pildīt veikalnieka lūgumu, bet ziņkārība ņēma virsroku. Viņš atvēra pirmo lapu un no šoka aizlidināja grāmatu pa gaisu. Uz pirmās lapas ar lieliem un sarkaniem burtiem bija uzdrukāts ”Ieteicamā mazumtirdzniecības cena $6.99!”
Vecāki man aizliedza satikties ar Ričardu, bet es viņus neņēmu galvā. Vienmēr biju izsprukusi sveikā un kāpēc gan, lai šis vakars būtu izņēmums. Klusi izlavījos no mājas un satikos ar Ričardu pie kino. Filma bija jau pusē, kad Ričards sāka sūdzēties par asām sāpēm krūtīs. Nodomāju, ka pārēdies hotdogus un skatījos tālāk, bet viņš turpināja sūdzēties. Filma bija galā. Ričards pavadīja mani līdz manas mājas durvīm, bet es redzēju, ka viņa seja joprojām raustās no sāpēm. Biju noraizējusies un lūdzu viņu aiziet pie ārsta. Viņš pamāja ar galvu un apsolīja, ka piezvanīs tiklīdz uzzinās, kas viņam kaiš. No rīta gaidīju kādu ziņu no viņa, bet telefons klusēja. Sāku uztraukties, tāpēc zvanīju viņam. Klausuli pacēla Ričarda māsa, viņa raudāja. Jau uzreiz sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Ričards bija miris! Raudādama ieskrēju mammas istabā, lai izstāstītu par nelaimi. Viņas nebija, bet uz grīdas atradu lelli, kas ļoti atgādināja Ričardu. Tās sirdī bija iedurts nazis!
Rendijs strādāja par pārdevēju jau vairāk nekā 10 gadus. Savas karjeras laikā viņš bija pieredzējis daudz un dažādus dīvainus atgadījumus, bet nevienu nevarēja pielīdzināt tam, kas sekoja. Kādu vakaru viņš grasījās slēgt veikalu un doties mājup, bet pamanīja, ka viena kliente vēl palikusi. Tā bija kāda bāla un izkāmējusi sieviete netīrā kleitā, kas klusi stāvēja veikaliņa stūrī. Rendijs uzrunāja sievieti. Viņa, nebilzdama ne vārda, piegāja pie letes un ar pirkstu norādīja uz ledusskapi, kurā stāvēja piena pudeles. Rendijs izņēma vienu pudeli un nolika uz letes, bet sieviete turpināja rādīt ar pirkstu uz ledusskapi. Viņš izņēma arī otru un nolika uz letes, kad kaut kas nokrita viņam aiz muguras. Apgriezies viņš bija satriekts, jo gan sieviete, gan piena pudeles bija kā izkūpējušas gaisā. Rendijs izskrēja ārā no veikala un centās atrast sievieti, bet nesekmīgi. Nākamajā vakarā, ap to pašu laiku, viņa atkal uzradās. Vienā brīdī veikals bija pilnīgi tukšs, bet otrā sieviete jau stāvēja pie letes un rādīja ar pirkstu uz ledusskapi. Rendijs, labs cilvēks būdams, atkal nolika divas pudeles ar pienu uz letes, jo saprata, ka sievieti piemeklējusi kāda nelaime. Viņš novērsās uz brīdi, un jau atkal viņa bija pazudusi. Nākamajā dienā Rendijs bija stingri nolēmis, ka noskaidros, kas ar sievieti noticis un kā viņai palīdzēt. Tieši pirms aizvēršanas laika viņa atkal uzradās un norādīja ar pirkstu uz ledusskapi. Rendijs nolika piena pudeles uz letes, bet šoreiz grasījās uzdot pāris jautājumus sievietei. Tieši tajā brīdī atvērās kases atvilktne un nokrita grīdas. Rendijs pacēla acis augšup, sieviete jau atkal bija nozudusi. Viņš izskrēja uz ārā un paspēja noķert viņu uz ielas. Viņš nolēma sievieti izsekot. Kādas 10 minūtes viņa virzījās lejup pa ielu, bet tad nogriezās uz kādu aizaugušu ceļu, kas veda uz kapsētu. Rendijs sievieti kapsētā pazaudēja, bet tad sadzirdēja kādu ļoti dīvainu troksni. Viņš sekoja tam dziļāk un dziļāk kapsētā līdz atskārta, ka tās ir bērna raudas. Rendijs bija šokā, jo raudas nāca no kādas svaigas kapavietas. Viņš paķēra lāpstu un sāka rakt, drīz vien sasniegdams koka zārku. Viņš atlauza vāku un nespēja noticēt savām acīm. Iekšā bija tās pašas nelaimīgās sievietes līķis, kas nāca uz viņa veikaliņu. Viņas āda bija pelēka un acu vietā dziļi dobumi, bet rokās dzīvs zīdainis. Blakus stāvēja arī viņa piena pudeles.
