Iedomājies, ka esi cilvēks, kurš vēlas uzkāpt kalnā.. Moments, kurā tu sāc kāpt augšā un moments, kurā jau esi nonācis augšā, jau notiek blakus viens otram, tās vienkārši ir divas dažādas 3dimensionālas “istabas” 4dimensionālajā telpā. Problēma ir tajā, ka cilvēka prāts ir veidots tā, lai redzētu pasauli no 3dimensionāla skatapunkta un ir daļa no 3dimensionālās ‘istabas” tāpēc viss, ko tas var redzēt ir tagaējais moments, jeb moments, kurā tas vēl nav ticis kalna galā līdz noteiktam brīdim, līdz tas būs kalna galā, un vairs neredzēs “istabu”, kurā bija kalna apakšā.. Tava apziņa it kā “ceļo” cauri laikam, taču vienmēr redz to caur tavām acīm un prātam apstrādājot 3dimensionāli, nevis visu uzreiz. Ja cilvēki spētu uztvert 4dimensiju, ceļošana laikā būtu tik pat reāla, ka tie skatoties uz kalnu, redzētu gan tā augšu, gan apakšu, gan pašu kalnu 10 gadus atpakaļ un 10 gadus uz priekšu.
Interesanti ir tas, ka ir ļoti iespējams, ka tava apziņa ir spējīga ceļot laikā, un tu esi spējīgs piedzīvot jebkuru brīdi savas (vai pat kāda cita) dzīves pastāvēšanas laikā. Taču kā jau teicu, cilvēka prāts ir daļa no 3dimensionālās istabas, kurā tas atrodas, tāpēc tev nebūtu ne jausmas, ka tu ceļo laikā. Tu vienkārši piedzīvotu to pašu momentu atkal un atkal, ar sajūtu, ka to dari pirmo reizi.