Japāņu mitoloģiskās būtnes no A līdz Z (X daļa)15

Reiz dzīvoja kāda skaista kalpone vārdā Okiku. Viņa strādā pie samuraja Aoyama Tessan. Okiku visu laiku noraidīja samuraja romantiskos uzmanības apliecinājumus, tādēļ viņš viņai sameloja,ka meitene esot pazaudējusi vienu no ģimenes dārgajiem 10 šķīvjiem.Šāds noziegums pavisam droši nozīmētu kalpones nāvi. Izmisumā Okiku neskaitāmas reizes pārskaitīja 9 šķīvjus. Protams,ka nespēja atrast desmito un devās pie samuraja, mirkdama asarās. Aoyama teica,ka pats vēl pameklēšot, ja Okiku piekritīs ar viņu gulēt. Okiku atteicās un saniknotais samurajs iemete meiteni dziļā akā,kur viņa mira.
Okiku kļuva par atriebīgu rēgu,kas spīdzināja savu slepkavu, nepārtraukti skaitot līdz 9 un tad baisi un spalgi iekliedzoties, apzīmējot desmito šķīvi. Arī pars gars nerada sev mieru – visu laiku meklējot šo desmito šķīvi. Stāsts beidzās ar to,ka kāds eksorcists paspēja iekliegties „desmit!” pirms Okiku iespiedzās. Okiku nosprieda,ka šķīvis atrasts un arī pati varēja doties prom.
 

Oiwa ir onryō, spoks,kas meklē atriebību. Viņas neremdināmais niknums ir ļāvis Oiwa atgriezties no mirušo valstības. Netīrais, baltais apbedīšanas kimono, gari, pinkaini mati un balta vai indigo zila seja. No citiem onryo Oiwa nedaudz atšķiras. Tai ir tekoša acs – acābola šķidrums no tās sūcas pār vaigu. Nereti tās mati ir tik ļoti izplūkāti,ka Oiwa ir gandrīz plikpauraina.Tā mēdz sēdēt pie spoguļa un ķemmēt savus kādreiz krāšņos matus,bet tie lielām šķipsnām krīt ārā. Kāpēc? Par visu pēc kārtas... Kad Oiwa bija dzīva, viņa bija precējusies ar vīrieti vārdā Iemon. Kāda bagāta sieviete iemīlējās Iemon un spēja pievilināt viņu ar savu bagātību. Nodevīgais Iemon pavēlēja kalpam,lai tas pievieno īpaši sagatavotu indi katrai sievas maltītei. Uzticīgā Oiwa pat nenojauta,kas notiek – tikai ar katru dienu kļuva vārgāka, viņai krita ārā mati un viena sejas puse izkropļojās. Kad Oiwa bija kļuvusi tik neglīta, visi pret viņu sāka izturēties rupji un noraidoši. Oiwa mira ar milzīgām sāpēm un aizvainojumu savā sirdī. Pēc viņas nāves ar tiem,kas bija nežēlīgi izturējušie pret nelaiķi, notika daudz savādu lietu un negadījumu. Starp citu – Oiwas kaps ir apmeklējams vēl šodien. Bet – ja pie tā dosies vien savas ziņkārības dzīts,tad arī tava acs pāršķelsies un sāks sulot.
Leģenda par Oiwa japāņu kultūrā ir ļoti populāra – ir daudz lugu un filmu, sevišķi šausmu filmu žanrā.
 

Tagad arī sīkāk par šiem atriebīgajiem spokiem kā sugu - Onryō (怨霊). Kā jau minēju – atriebības kāre un dusmas ļauj viņiem šķērsot robežu starp mirušo un dzīvo valstību.
Lai gan pastāv arī daži vīrieškārtas eksemplāri, vairums tomēr ir sievietes. (Ahā – sargies no atriebības kāras bijušās!) Viņu naids spēj sasniegt neiedomājamus apmērus un pārvēršas neprātā. Dzīvi esot Onryō parasti bijuši diezgan nespēcīgas personas,kas cietušas no savu mīļoto izlēcieniem. Nāve viņiem uzdāvinājusi bīstamu balvu – spēku.
Pašu onryō,kā tādu, izcelsme ir miglā tīta, bet leģendas var izsekot līdz pat 8.gs. Jau tad parādījās detalizēti stāsti par spēcīgām un saniknotām dvēselēm,kas pratušas ietekmēt dzīvo pasauli.
Onryō barojas no sava niknuma un atriebības kāres. Naida izpausmes variē no personīgas dabas nelaimēm atriebības objektam līdz pat šaušalīgām dabas katastrofām, badam un sērgām. Jo lielāks naids,jo postošākas tā izpausmes. Tikai parasti no šiem uzbrukumiem pārsvarā cieš pilnīgi nevainīgi cilvēki – onryō savā neprātā vairs nespēj atšķirt, kurš bijis tā pāridarītājs. Tad nu ņemas slepkavot pa labi un pa kreisi. Tādēļ onryō nevar īsti pielikt pie taisnīgas atriebības nesējiem kā ,piemēram, fūrijas sengrieķu mitoloģijā.