Ghost, NLO or mistika 2?39

Latviešu mitoloģijā laiks no Miķeļiem līdz Mārtiņiem tiek dēvēts par veļu laiku, savukārt kristīgā baznīca 1. un 2. novembrī atzīmē Visu svēto dienu un Dvēseļu dienu Kokoriešu jeb Lielo Rumpu kapsētā, kas esot ap 300 gadu veca, senākajā daļā kapu kopiņas jau zemē iegrimušas un ar zāli apaugušas, tikai metālkaluma krustiņi ar auseklīšiem žuburos sašķiebušies, gluži kā dejodami oktobra vējā. Centrā sena kapliča un zvanu tornis. Te atdusas Rumpu dzimta, kuras mājās pirms kara ir plosījies velns un kuru meita Bārbala, saukta par Čorta Buorbolu, esot kaut ko nepareizi salasījusi Bībelē. Šajā Preiļu pagasta nostūrī risinājušies dīvaini notikumi, kas vēl tagad ir veco iedzīvotāju atmiņā. "Beja, beja, tī rikteigi beja vysaidi breinumi. Tī cīši inceresnai bejs, i ar gūvim, i ar ļaudim. Brauce nu kura pasauļa vērtīs. Poša ta es nabeju tī aizguojuse, bārnus nalaide. Taids nalaimeigs liktiņs tai saimei. I tān nav kam vaira paprasiet, lai pastuosta, vysi apmyruši*," apstiprina 75 gadus vecā Broņislava Prikule, kas dzīvo Jauno Rumpu ciemā, netālu no kapiem. Rumpu dzimtas mājas palikušas tukšas, stāvot vēl tagad, lai braucot vien, virzienu parāda Broņislava. Tomēr pa dubļiem izdangāto taciņu pāri laukam, aiz kura vīd vientuļas sētas pelēkie jumti, braukt neriskējam. Pat baidāmies par to runāt Šobrīd, kad nobirušās rudens lapas uz celiņiem veido dīvainus rakstus, biežāk nekā jebkad pieminam aizgājējus, garus, paralēlās pasaules. Latviešu mitoloģijā laiks no Miķeļiem līdz Mārtiņiem tiek dēvēts par veļu laiku, dievainēm, zemlikām, dvēseļu, iļģu, gariņu, ķauķu dienām. Saule pamazām grimst tumsā, savukārt reālā pasaule vistuvāk sastopas ar ireālo, nezināmo mirušo pasauli, ticami kļūst visneticamākie un briesmīgākie stāsti par spokiem un gariem – gan labsirdīgiem, gan ļauniem. Jau kopš III gadsimta 1. un 2. novembrī kristīgā baznīca atzīmē Visu svēto dienu un Dvēseļu dienu, kad lūdzas par mirušo dvēselēm šķīstītavā. Pēc seno ķeltu ticējuma Visu svēto dienas priekšvakarā, 31. oktobrī, spoki trīcēdami atgriežas savās bijušajās mājās, pavardā meklēdami ēdienu un patvērumu. Kāpēc cilvēkiem, it sevišķi bērniem, tā patīk klausīties spoku stāstus, kāpēc šie stāsti tiek glabāti no paaudzes paaudzē? Profesore, literatūrzinātniece un mitoloģijas pētniece Janīna Kursīte, kas daudzkārt šādus stāstus pie rakstījusi folkloras ekspedīcijās, uzskata, ka cilvēkā ir ielikta gaismas un tumsas puse. "Vieni tumsas pusi izdzīvo reālajā dzīvē, citiem tā tiek izspēlēta un it kā izdzīvota briesmu stāstos par spokiem un citām pārdabiskām parādībām. Cilvēks baidās no bailēm, bet viņu arī velk uz briesmām kā taureni uz uguni – visbiežāk neapzināti. Ka neapzināti, to vislabāk var redzēt no tā, ka spoku stāsti, baismu pasakas par vampīriem ir tik iemīļotas bērna gados." Pieaudzis cilvēks iemācoties kontrolēt tumsas pusi sevī, netracināt, neatdzīvināt mošķus sevī un ap sevi. Notikumi, kam ir liela vai lielāka ticamības pakāpe, parasti vilkti no stāstītāja kā ar knīpstangām ārā. J. Kursīte ir novērojusi, ka jāpaiet ilgākam laikam, lai mūsdienu cilvēks uzticētos izstāstīt šāda veida stāstus, jo spokošanās viņam šķiet kaut kas muļķīgs, neiespējams. Arī kristīgās baznīcas nostāja pret šādām parādībām un dažādām okultām darbībām ir piesardzīga, uzsver Kārsavas un Malnavas Romas katoļu baznīcas prāvests Jāzeps Aglonietis. Katoļu baznīcas katehismā teikts, ka "atmetamas ir it visas zīlēšanas formas: vēršanās pie sātana vai dēmoniem, mirušo garu izsaukšana, kā arī citi paņēmieni, kas it kā "atklāj" nākotni. Horoskopu pētīšana, astroloģija, hiromantija, pazīmju tulkošana un buršana, gaišredzības fenomeni, palīdzības meklēšana pie īpašiem starpniekiem (medijiem). Tajā visā slēpjas vēlme iegūt varu pār laiku, vēstures gaitu un – galu galā – pār cilvēkiem, kā arī centieni sev piesaistīt apslēptos spēkus." Visas šīs parādības esot pretrunā ar godu un cieņu, ko pavada mīloša bijība, kādu mums pienākas apliecināt vienīgi Dievam. J. Aglonietis ir vairākkārt ticis aicināts svētīt mājas, kuru iemītniekiem šķiet, ka viņus traucē neparastas parādības, taču viņš atgādina, ka ticīgu cilvēku ļaunie gari reti traucējot tik uzkrītošā veidā, kā tas aprakstīts Preiļu pagastā noklausītajā stāstā par Lielajiem Rumpiem. *** Miroņi – lāču lamatas Preiļu novada Saunas pagasta Lielo Ōrīšu kapos skaidri redzamas trīs daļas: jaunie kapi, vecie kapi un vēl vecākie kapi, no kuriem saglabājušās tikai akmens vaļņa atliekas un nedaudzas bezvārda kopiņas. Par šiem kapiem ir reizē šausminošs un amizants stāsts. "Te, kad pirmos cilvēkus glabāja, apkārtne bija mežiem aizaugusi, daudz lāči dzīvoja, mironi aprok, lācis saož, izkašņā un apēd. Tad sāka glabāt ļoti dziļi, lāči mēģināja tos līķus izrakt, bet paši ievēlās bedrē un nevarēja tikt ārā. Tā vietējie apjauta, ka šādā veidā var viegli to lāci noķert, gāja uz kapiem un medīja lāčus." Vēl viens notikums saistās ar tuvējo Pieniņu kapsētu, kur, rokot kapu, atraduši cilvēka kaulus. Kad salikuši kopā, izrādās, ka mirušais ir bijis vismaz par trešdaļu garāks par vidusmēra cilvēku. Pie galvaskausa bijusi nolikta pudele ar kaut kādu šķidrumu iekšā. Viens no puišiem bijis pavisam pārgalvīgs, paņēmis galvaskausu un pudeli uz mājām, galvaskausu izmazgājis un iztīrījis ar sāli, ielējis pudeles saturu un izdzēris, kā no kausa. Tomēr citā reizē drosminiekiem nācies trūkties – nakts vidū, ejot gar kapiem, kur nesen bijis kāds apbedīts, pamanījuši, ka no kapa paceļas liesmiņas un tādā kā cilvēka figūras veidā plivinās. Puiši pārbīstas, sāk skriet, bet siluets dzenas viņiem pakaļ. Labi, ka ceļmalā bijis šķūnis, kur ieskrējuši, aizbultējuši aiz sevis durvis, siluets atdūries pret durvīm un izjucis. *** Kā Lielais Rumps velnu redzējis "Tas viss noticis Aloizija un Dārtas mājās Lielajos Rumpos vēl pirms kara. Aizbrauc pats saimnieks uz Preiļiem, redz, ka uz ielas stāv liela rinda – atbraucis cirks no Rīgas, visi grib nopirkt biļetes. Aloizijs paskatās uz rindu, bravūrīgi pieiet pie kases un prasa: "Kū ite vysi tai stuov, kaida valna jī nav redziejušs**!" Kasieris paskatās uz viņu un saka: "Labi, vecīt, ja tu tā saki, tev nevajadzēs nemaz biļeti pirkt, mājās pats velnu redzēsi!" – stāsta vēstures zinātājs mākslinieks Pēteris Prikulis. "Atbrauc uz mājām, paiet pāris dienu, un sākas visādi nesaprotami notikumi – sākumā ar nedzīvām lietām, klētī kubuli samaucas cits citā, uz bēniņiem bērnu šūpulītī lāpstas, grābekļi sasviesti..." Sākumā Aloizijs un Dārta turējuši to visu noslēpumā, neko nevienam nestāstījuši, kauns taču! Tad sākušies brīnumi ar lopiem un cilvēkiem – te govs pēkšņi naktī aizdzīta uz mežu un pie koka piesieta, te dīķa vidū iedzīta. Saimnieki sākuši slēgt ciet pa nakti klēti, kūti, vienalga – vienā rītā ienāk, redz: kūtī savelti milzīgi akmeņi! Neko darīt, jāaicina palīgā kaimiņi. Tad viņi arī uzzināja, kas te notiek. Atnāk puiši, tikai trijatā vien tos akmeņus var izvelt, viens vai divi pat pavelt nevar. Saimnieki nolēmuši aicināt baznīckungu, lai pārsvētī mājas, taču pēc tam viss trakums atsācies vēl negantāk. Kaimiņi sākuši pa nakti dežurēt, lai pašu mājās kas slikts nenotiktu. Sargāt gājis arī Pētera tēvabrālis. Viņš atcerējies, ka vienu nakti puiši sanākuši kopā, sēdējuši, pīpējuši, sākuši jokot, smieties, viens saka: nu, ja es to velnu varētu noķert, tad gan viņam asti ap roku aptītu! Kā viņš tā pasaka, tā paukš, mazs, apaļš caurumiņš loga rūtī parādās, gluži kā ar lodi izšauts. Tad nolemuši paaicināt kādu augstāku baznīcas personu, toreiz Preiļu Romas katoļu draudzē strādājis pazīstamais dekāns Pēteris Apšinīks. Atbrauc dekāns, sasauc visus kaimiņus, iztaujā, vai varbūt kāds ir ko nolādējis, noskaudis, izpratina, gluži kā pie grēksūdzes. Viņš visā ciemā pārsvētījis mājas, lopus, saimniecības ēkas, tīrumus, tikai tad tā visa spokošanās beigusies. Pēc kāda laika sanākuši pie Lielā Rumpa vīri, sprieduši, kas tas varējis būt, bet saimnieks pēkšņi pateicis – es pats tas biju! Nu ej tu un saproti, kā varēja saimnieks viens pats tik smagus akmeņus ievelt, kāpēc viņš uzņēmās visu vainu uz sevi! Rumpu vienīgā meita tā arī nav apprecējusies, dzīvojusi viena pati, bez elektrības, mūža galā tika aizvesta uz pan­sionātu. ** Ko te visi tā stāv, kāda velna šie nav redzējuši! *** Izsauktie gari žņaudz nost Šo patieso notikumu atcerējās Aglonas iedzīvotāja Lidija Agloniete: "Kad vēl strādāju baznīcas grāmatu galdā, pie manis atnāca pārbijušās meitenes no Jaunaglonas skolas un jautāja padomu, ko darīt, kopmītnes istabiņā naktī kaut kas neļauj gulēt, velk no gultas ārā, žņaudz, bet, kad iededzina gaismu, nav nekā! Atklājās, ka viņas bija mēģinājušas izsaukt garus. Atsaukt izdevies, bet projām dabūt – nekā. Pa dienu vēl nekas, bet vakarā sākoties dažādi brīnumi. Es tad viņas aizsūtīju pie toreizējā Aglonas bazilikas vikāra Raimonda Piziča, kas visu izskaidroja, pārsvētīja pašas, iedeva līdzi svētīto ūdeni un sveci, pamācījis, kā lūgties. Pēc tam viņas atnāca pateikties par padomu, ka viss esot kārtībā. Un mācība esot uz visiem laikiem." Par līdzīgu gadījumu stāstījusi arī kāda Aglonas internātskolas skolotāja. Tas vēl bijis padomju laikā, jaunās skolotājas, kaut kur padzirdējušas par garu saukšanu, nolēmušas izsaukt Puškina garu. Un patiešām – lielā dzejnieka gars atsaucies, atbildējis uz jautājumiem, saliekot pa burtiem teikumus. Tad viņas mudinājušas, lai nu iet projām, taču gars tādā pašā veidā vairākas reizes atbildējis, ka neiešot vis, pat galdiņš sācis lēkāt. Meitenes nobijušās un aizbēgušas, pa nakti tajā dzīvoklī negulējušas, bet nākamajā rītā viena no viņām braukusi uz mājām pie mātes pēc svētītā ūdens! *** Latvijas slavenākās spoku vietas Rundāles pils slavenākais spoks ir Baltā dāma. Pils celtniecība nevedusies, tāpēc ticis ziedots cilvēks, kas iemūrēts sienā. Tad nu naktīs šī sieviete baltā tērpā mēdzot spokoties. Nesen pils sienā, netālu no teritorijas, kur spokojas Baltā dāma, ir atrasts iemūrēts cilvēka galvaskauss. Rundāles pilī esot arī Melnā dāma, kuru esot redzējuši pils restauratori. Viņa parādījusies no kolonnas, neko nerunājot, uzkāpusi pa kāpnēm, izgājusi cauri telpām un pēkšņi pazudusi. Jāņa Misiņa bibliotēkas darbinieki savu spoku sauc par Sīmanīti, kas virina skapjus, smagi soļo pa kāpnēm un šķirsta grāmatas. Iespējams, esot pats vecais Misiņš, kas joprojām seko, lai viņa grāmatas glabātu godam. Vecajā bibliotēkas ēkā Skolas ielā Sīmanim paticis uzturēties reliģijas un ateisma istabā, kur darbiniecēm strādāt bijis pavisam neomulīgi. Sīmanis nekur nepazudis arī pēc pārvākšanās uz jaunajām telpām Rūpniecības ielā. Ēdoles pilī ir kamīns, esot uzmūrēts, lai slēptu nenomazgājamas asinis. Tā ir liecība par divkauju starp diviem brāļiem – abi bija iemīlējuši skaisto Sibillu, ko sauca par Zaļo dāmu. Viņa pili joprojām sargā un kā zaļgans tēls redzama, izgaistot pils istabās un virinot durvis. Jaunmoku pilī spokojas Dorotejas gars. Pirmā pasaules kara laikā pilī uzturējās vācu armija. Tajā laikā pilī par bērnu aukli strādājusi jauna meitene Dorīte. Dorīte iemīlējusi kādu virsnieku, bet armija ilgi nav palikusi vienā vietā. Virsnieks aizbraucis, bet meitene palikusi mātes cerībās, nespējot pārdzīvot šķiršanos un kaunu, noslīcinājās lielajā pils dīķī. Pēc šī traģiskā notikuma pils iemītnieki dažreiz manījuši bēniņstāvā baltās drēbēs tērptu meitenes tēlu. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā, vienā no vecākajiem muzejiem Baltijā, spokojas Sarkanais kardināls, kas tā nosaukts savu sarkano drānu dēļ. Nacionālās operas namā dzīvojot jauna vīrieša spoks. Kara laikā, lai izvairītos no iesaukšanas armijā, tur aiz skatuves veco dekorāciju kaudzē bijuši paslēpušies divi vīri. Kad karš jau gāja uz beigām, viņi aiz prieka par tik labu iznākumu gribējuši atzīmēt ar pudeli stiprās dziras, bet kā bijis, kā ne – sastrīdējušies, rokā radies nazis, un viens no viņiem ticis nodurts. Līķi atraduši tikai sešdesmito gadu beigās. No tā laika tur arī spokojoties. Uz skatuves regulāri tiek sagāztas dekorācijas. Izrāžu laikā mistiski trūkst dekorāciju troses un lūst stiprinājumu skrūves. Lai arī Operas darbinieki ir pārliecināti, ka ēkā dzīvo kāds dīvains spēks, eksperti nelaimes gadījumus skaidro ar ēkas konstrukcijas īpatnībām, bet trokšņus – ar nama vecumu. Blankenfeldes muiža Vilces pagastā, iespējams, ir visvairāk spoku stāstiem apvītā muiža Baltijas valstīs. Uz Blankenfeldes muižu atbraukusi jauna guvernante. Naktī esot bijis dzirdams kliedziens, un no rīta viņa atrasta ar sirmiem matiem un sajukusi prātā, jo esot redzējusi sievieti spoku. Barons tam neesot ticējis un pats nākamajā vakarā palicis tajā istabā, spēlējot kārtis ar mežsargu un citu muižu ļaudīm. Naktī parādījies balts tēls ar izkapti rokā un sācis cirst visiem galvas. Barons to ieraudzījis un sajucis prātā. Kopš tā laika neviens tajā istabā vairs nedzīvoja. Liepājas Karostas garnizona cietumu 2009. gada februārī apmeklēja Starptautiskā Spoku mednieku komanda, kas šo drūmo ēku atzinusi par vienu no visaktīvākajām vietām paranormālo parādību ziņā, kādās vien šie spoku mednieki ir bijuši. *** 7 - Tik daudz maģisku nosaukumu latviešu mitoloģijā ir sprīdim no Miķeļiem līdz Mārtiņiem: veļu laiks, dievaines, zemlikas, dvēseļu, iļģu, gariņu, ķauķu dienas… "Vieni tumsas pusi izdzīvo reālajā dzīvē, citiem tā tiek izspēlēta briesmu stāstos par spokiem un citām pārdabiskām parādībām. Cilvēks baidās no bailēm, bet viņu arī velk uz briesmām kā taureni uz uguni," profesore, literatūrzinātniece un mitoloģijas pētniece Janīna Kursīte "Atmetamas ir it visas zīlēšanas formas: vēršanās pie sātana vai dēmoniem, mirušo garu izsaukšana, kā arī citi paņēmieni, kas it kā "atklāj" nākotni. Tajā visā slēpjas vēlme iegūt varu pār laiku, vēstures gaitu, centieni sev piesaistīt apslēptos spēkus," Kārsavas un Malnavas Romas katoļu baznīcas prāvests Jāzeps Aglonietis

Garie ziemas vakari ir īstais laiks, lai draugu kompānijā pastāstītu kādu spoku stāstu vai reālu piedzīvojumu no savas dzīves, kas pārējo klausītāju asinīm kaut uz mirkli liek bailēs sastingt. Cik tajos izdomas, cik patiesības? Vai spoki ir tikai optisks māns un cilvēka iztēles radīti māņi? Daudzi teiks – tās ir muļķības –, bet citi, kas paši saskārušies ar dīvainiem trokšņiem nakts tumsā, nezināmu garu klauvēšanos pie durvīm un priekšmetu kustēšanos, kļuvuši par dedzīgiem paranormālo parādību aizstāvjiem. Ne velti šai tēmai, gluži tāpat kā "lidojošajiem šķīvīšiem", veltītas neskaitāmas lappuses internetā un daudz dažādu rakstu informācijas līdzekļos. Arī Jelgavā ir vairākas vietas, kurām ir savs spoks. Spoku un rēgu iemīļotākā vieta nenoliedzami ir vecas pilis un muižas. Lai gan Jelgavā un rajonā to ir visai maz, vismaz par dažām tiek stāstīts ne viens vien spoku stāsts. Pārsvarā mistiskās parādības manījuši tuvējie iedzīvotāji, bet daudzi stāstus par tām dzirdējuši no paziņām un saviem senčiem. Pils dāma mīl klusumu Ap Jelgavas pili apvijusies ne viena vien leģenda, teika un arī spoku stāsts, un ilggadējie tās darbinieki apgalvo – esam redzējuši pils spoku. Reiz kādu remontstrādnieku, kas strādājis uz stalažām, pēkšņa spoka parādīšanās princeses apveidā tā pārbiedējusi, ka jaunais vīrietis kāpies atpakaļ, nokritis no stalažām un nosities. Tiesa, vēsturisku apliecinājumu šim faktam, kas noticis vairāk nekā pirms pusgadsimta, tā arī nav izdevies atrast. Baltu, dūmakā tītu dāmu reizēm gadoties ieraudzīt tiem, kas klusumā pēc ballēm staigā pa pils koridoriem. "Spoks" gan esot bailīgs un, kad tam pieejot tam tuvāk, izzūdot, bet daži zinošākie stāsta – tas notiekot tāpēc, ka rēgs esot pils princese, kurai ar varu gribēja piespiest precēties, bet viņa – kautrīgais bērns –, nespēdama ar to samierināties, padarīja sev galu. Vismistiskākā vieta Jelgavas pilī esot tās augšstāva ziemeļaustrumu daļa, kur atrodas Ķīmijas katedra un LLU bibliotēkas lasītava. Tur manīts kāds aizdomīgs tēls, kas studentiem un mācībspēkiem sekojot, apāvis kājās čībiņas. Visai bieži dzirdēta arī mēbeļu pārstumšana telpās, kur neviens neatrodas. Savukārt vēl citi manījuši elegantu kungu, kas izskatījies kā no vismaz gadsimtu senām gleznām izkāpis. Bramberģes mednieks meklē suni Bramberģes iedzīvotāji zina stāstīt par spocīga izskata vīru, kas, tērpies mednieka drēbēs, reizēm, it sevišķi pelēkos rudens vakaros, manāms blakus Bramberģes muižai. Vīrs ejot pāri upei, kur kādreiz bijis tilts, taču tagad nekā nav. Upes vidū rēgs apstājoties un svilpjot saucot savu suni. Reizēm viņš arī kliedzot suņa vārdu, taču līdz šim nevienam neesot izdevies saprast, kā tad dzīvnieku sauc. Šim "spokam" izskaidrojumu vietējie iedzīvotāji meklē teiksmā, kas stāsta par muižas kungu – lielu medību piekritēju. Bieži vien viņš tā aizrāvies ar medībām, ka mājās nerādījies vairākas dienas. Vienā reizē muižkungs neesot atgriezies vairāk nekā nedēļu, tāpēc kalpi sūtīti to meklēt. Visbeidzot muižkungs atrasts mežā samircis, saplēstām drēbēm, bez ieroča un dīvaini mirdzošām acīm. Ārsts vēlāk secinājis, ka mednieks sajucis prātā. Tik daudz izdevies noskaidrot, ka viņa suns aizskrējis pakaļ kādam skaistam dzīvniekam, kas savukārt sekotājus ievilinājis meža biezoknī. Suns pazudis bez pēdām, bet muižkungs vairs nespējis tik laukā no meža. Sāpju vaidi automašīnā Visai dīvains piedzīvojums gadījies kādam jelgavniekam, kas nopircis lietotu automašīnu. "Es līdz tam neticēju spokiem un gariem, taču pēc šā notikuma sapratu – esmu maldījies," uzskata vīrietis. Īsu brīdi pēc mašīnas iegādes tās jaunais saimnieks, braucot vēlā vakarā mājās, izdzirdējis sāpju nopūtu un vaidus. Iesākumā licies, ka tie skan no radio, taču, to izslēdzot, nekas nav mainījies. Kad vīrietis vaidus dzirdējis vēl vairākus vakarus pēc kārtas, viņš sabijies ne pa jokam un nolēmis noskaidrot kaut ko par šīs automašīnas pagātni. Izrādījies, ka spēkrats pirms kāda laika cietis avārijā, un tajā bojā gājusi sieviete. Arī tās nākamais īpašnieks dzirdējis vaidus un tāpēc atbrīvojies no mašīnas salīdzinoši īsā laikā. Paranormālo parādību pētnieki stāsta, ka parasti trokšņi brīdinot jauno īpašnieku un vislabākais ir, tos izdzirdot, no auto atbrīvoties. Nekad nevar zināt, vai tie nevēsta nākamo nelaimi. *** Reāls piedzīvojums Elīna, 28 gadi: Pagājušajā vasarā braucu no Jelgavas uz Liepāju. Bija pēcpusdiena, un pēkšņi saules staros pretējā braukšanas joslā ieraudzīju ģimeni – divus pieaugušos ar bērnu pie rokas. Viņiem strauji tuvojās automašīna, kas visus trīs notrieca, aizsitot pa gaisu vairākus metrus. Es tik vien varēju, kā iekliegties, par ko savukārt bija izbrīnīti mani līdzbraucēji. Izstāstīju viņiem redzēto, bet viens no draugiem pastāstīja, ka tā šajā vietā esot parasta parādība, jo pirms dažiem gadiem tur tiešām notriekta ģimene. Visbiežāk rēgus varot redzēt saulainās pievakarēs, kad tie parādoties no dūmakas.

Apmeklējot Baldones Balto pili netaņemams jautājums vietējās pašvaldības kultūras darba organizatorei Intai Vidžei bija par spoka esamību. Nerakstīts likums liecina, ka katrā pilī ir savs spoks un izrādās tāds "dzīvo"arī Baldones pilī. I. Vidže apstiprināja, ka pils spoks ir ļoti aktīvs, bet labestīgs. Tas nedara nevienam nekā ļauna, bet mēdz tikai pabaidīt un izjokot. Kā jau šadās reizēs pierasts spoks aktivizējas naktīs un vēlās vakara stundās, tāpēc to visbiežāk izjūt apkopēji un tie, kuri pēdējie pamet pils ēku. Zīmīgākie spoka nodarījumi ir nošu pāršķiršana klavierspēles laikā, dažādu skaņu radīšana un priekšmetu pārvietošana. Baldones pilī šobrīd izvietota mūzikas pamatskola un savulaik skolas ēkā atradās arī skolas direktores dzīvoklis, kas bija iecienīta spoka darbības zona. Spoks mēdza aiznest direktores krūzītes, bet reiz pat nomainīja modinātājpulksteņa zvanīšanas laiku. I.Vidže norāda, ka viņas rīcība nav vēsturisku liecību par to, kas varētu būt ietekmējis pils spoka rašanos. Tiesa 1915.gadā ēkā tika izvietota kara lazarete, kur ārstēja ievainotos kareivjus un pilnīgi iespējams, ka spoka gaitas uzsāka kāda no mirušā kareivja dvēselēm.