Man neviena nav mājās. Nevaru rakstīt, jo pati sabaidīšos un varēšu iet gulēt pie kaimiņiem, bet - Kāds paradokss! - arī kaimiņu NAV MĀJĀS!!!
Labiņi... Vismaz kaut kas - Saucām pīķa dāmu. Mana māja jau vispār ir ļoti "baisīga" un jau no sākta gala te ir mitinājies kaut kas nelabs... Visu dzīvi mani un visus pārējos mājās mītošos ir piemeklējušas visādas dīvainas izdarības NEVIENA. (Šķietami)
-Bija tā, ka izsaucām to dāmu nu un itkā nekas neizdevās.... ITKĀ. Aizgājām gulēt un tiešām nobrīnījāmies, kāpēc tik siltā vasaras naktī mana māja ir tik nenormāli auksta.
- Naktī pamodāmies no patiešām stindzinoša aukstuma un tā, ka otrā (manā) istabā KAUT KAS NOTIEK. (Skaņa apmēram tāda, kā tiktu gāztas mēbeles.) Nobijusies, maza, segu aplikusi ap pleciem roku rokā ar draudzeni devos uz otru istabu, saslēdzu visas gaismas.... MANS SUNS guļ istabas vidū (nu ne gluži vidū, but whatever) pilnīgi slapjš un ... nu pusbeigts. Viņš izskatījās saņurcīts, samocīts itkā būtu dauzīts pret sienu, bet istabā nekas neliecināja par to, ka viņš kaut kam būtu pieskāries....
-Bet vēl viena interesanta lieta - istabas sienas bija norasojušas. ... Istaba bija auksta, bet nu jau sākusi atgūt siltumu.... Tas bija šausmīgi.
- Visiem dzīvnieku aizstāvjiem - mans suns joprojām ir dzīvs Un cik var saprast - diezgan apmierināts ar savu dzīvi, bet uzvedība viņam kopš tā laika ir interesanta - viņš salecās ikreiz, kad sajūt vēju (mājās, protams, - ārā tas ir pašsaprotami!)
Tā gan ir tikai viena reize, bet, manuprāt visbriesmīgākā, jo kādam tika nodarīts pāri! Un es tiešām neko neesmu izdomājusi! (Protams, izvēle paliek jūsu rokās - ticēt vai nē!)
Izklausās pietiekami baisi, dependence. Man ir bijis tā, ka viesi atnak pat nesaukti. Tas bija dziļ naktī, kad mēs ar draugu bijām viņa laukos. Es pamodos no soļiem. Skaidriem kā tie būtu tepat blakus, it kā tas būtu cilveks, taču istabā neiviena paša nebija. Palīdu zem segas un centos iemigt. Itkā izdevās arī, taču pēc brīža man palika karsti, es izlīdu ar galvuno segas un salecos- kāds elpoja man ausī! Atkal palīdu zem segas. Pēc mirkļa dzirdu pie loga savādu skapstēšaos. Itkā, nodomaju vel pie sevis, tie tak koku zari vai vel kā ta. Bet pēc mirkļa atskan suņa va ivilka riktīgi skaļš gaudiens. Pie paša loga. Smieklīgākais ir tas, ka nevienam kaimiņam un manam draugam tuvākajā apkaimē nav savu mūžu neviena paša suņa vai vilka vai kā tāda vispār bijis. Viss jau vel būtu vienalga, ja no rīta es savas kārtīgā kaudzītē saliktās drēbes nebūtu atradusi izmētātas pa istabu...
Ek Jūs, dullā tauta, es velreiz atkārtoju- nespēlējaties ar likteni, ja dzīvība dārga!
Njā, esmu mēģinājusi saukt visādus garus un tml. Un reiz pagalmā tāds maziņš bariņš ar bērneļiem, mani ieskaitot, sadomājām saukt pīķa dāmu.. no sākuma nekas nesanāca, vēlāk citi jau sāka teikt, ka nez ko ir redzējuši, bet par viņiem droši varu teikt, ka viņi neredzēja neko... Taču vai nu sagadīšanās pēc vai kā citādi , bet mašīna braucot atpakaļgaitā uzbrauca vienam no mūsu 'grupiņas dalībniekam'.. labi, ka nekas pārāk nopiets viņam nenotika, jo aplī blakus sēdošie palīdzēja viņam tikt laukā... biku, biku un viņš būtu ticis zem riteņa...
Kopš tā laika es pat nemēģinu visādas šitādas lietiņas... man pat vairs nav svarīgi vai tā bija sagadīšanās vai nē.
Mees reiz siikalju gados safunktiereejaam izsaukt draudzenes maajaa melno daamu, saakumaa proveejaam ar spoguli bet nesanaaca tad sadomaajaam tumsaa pie svechu gaismas lai divas meitenes skataas viena otrai aciis nemirkshchinot un domaas saucot melno daamu, beigaas pamaniijaam ka shiis taadas ljaunas un sastingushas paaraak izskataas, viena meitene paarbijaas no taa un saaka mest krustus un piesaukt Dievu, tad ari beidzaam. Veel pa vasaru naktii skreejaam mezhaa lai ieraudziitu spokus, saakumaa nebaidiijaamies un bljaustiijaamies bet tad taalumaa pamaniijaam taadu kaa baltu miglinju un aizlaidaamies nu nez nez kas tas bija...
Es esmu saukusi, labo gariņu.. nu k-kas tiešām atnāca, jo ja karotei apkārt bija aptīta pāpīra lapa tā ka raujot nevar izraut, nu vnk apkārt karotei, bet aiztaisa acis un sauc sauc, un kad paruaj aiz abiem lapas galiņiem tad ne no šā ne no tā raujot vairs tas p'pīrīts nebija apkārt... nu nevar tā izstāstiit.. un tad viņš negāja projam.. vienreiz no augšējā palukta nokrita puķu pods k-kaadus 50 cm no no taa plaukta, tad ap trijiem kāds pa parketu šļūkāja ar čībās un vienreiz kad biju viena pati aizmigusi, man mamma atbrauca veelu maajaas un virtuves logs bija vaļa uz virtuves linoleja bija mazi peedu nospeidumo, bet nekaz nebia aiztiks,,... un tad mees izkveepinaajaam visu maaju un taga viss ok.. fuu nekad taa vairs nedariishu
Šķīvīša dancināšanu es nevienam neiesaku. Manas mammas stāsts kaut kā visu vēlēšanos ir nositis uz to pasākumu. Un arī manas klasesbiedrenes mammai jaunībā ir slikta pieredze bijusi ar garu saukšanu. Taču viņa atsakās, ko izpaust par piedzīvoto.
Bet par savu mammu gan varu, ko pastāstīt. Viņa tad vēl gāja tehnikumā, dzīvoja kopītnēs ar draudzenēm, mācījās un karoči viss bija kā vajag. Taču reiz viņas istabas biedrenes izdomāja izsaukt Ļeņina garu (mana mamma nepiedalījās, viņa tikai atradās tajā pašā telpā).
Sacīts darīts. Izsaukušas un gars it kā atnācis. Meitenes prasījušas vai tu te esi. Šķīvīts sakustējies un parādījis "Jā" un lejā kārtīgi savirinājās tehnikuma ieejas durvis.
Meitenes sabijušās un teikušas lai viņš iet prom, taču gars teica nē.
"Ko tu gribi?"viņas jautāja.
"asinis"gars sacīja.
Un, tad viņas saprata, ka Ļeņina vietā atnācis kāds ļaunais gars. Man liekas, ka šoreiz tas nebija nekāds zemākās pakāpes gariņš, bet kkāds no augstākās pakāpes.
Gars prasījis, lai viņas pusnaktī, pilnmēnesī dodas uz ebreju kapiem (starpcitu spocīga vieta) un pie kapličas vai kapa(neatceros kā tur bija) nopilina trīs asins pilnienus un laikam izpilda kaut kādu rituālu.
Meitenes atsacījušās un mēģinājušas garu dabūt prom, bet nekā. Gars sācis viņas vajāt sapņos un meitenes nevarējušas pagulēt, kad viņas rakstījušas ar rakstāmmašīnu elektrība visu laiku viņām situsi pa pirkstiem un viņas dzirdējušas visādus savādus trokšņus.
Visbeidzot viņas devušās pie mācītāja un tas iesvētijis viņu istabu un licis tajā nevienam nenākt diennakti. Bet diennakts laikā istabiņā skanējušas visādas dīvainas skaņas.
Nekāds mātes izdomāts spoku stāsts tas nebija, jo diezgan ilgi šitais stāstiņš klīda pa mūsu pilsētu kā patiess stāsts.
Vēl jau pieredze ir manai draudzenei, kura cipa ļaunos rūķīšus saukusi ar lamu vārdiem. kopā ar māsīcu viņa izrunāja tos 100 lamu vārdus un tie rūķīši atnāca. Viņi baigi lamājušies, braukuši augumā un t.g. Nekas īpašs.
Arī labo rūķīti viņa ir saukusi. Tas arī ir atnācis. Karoči viņš iekodies maizītē, kura viņam tika piedāvāta.
Varu derēt, ja es sauktu Pīķa dāmu viņa atnāktu. Tāpēc, laikam, labāk atturēšos. 1. Garu saukšana ir kaut kas ļoti muļķīgs, jo jūs mirušajiem neļaujat mierīgi dzīvot. Viņiem ir sava pasaule, bet mums savējā.
2. Jā, maza būdama, biju muļķe, mēģināju saukt garus. Vajadzēja taču kaut ko jaunu izmēģināt, kā jau visiem bērniem, kuri sajūtas pārāk lieli. Tātad, lieta bija tāda:
Nometnē, ar maitenēm, izdomājām, ka varētu pasaukt savus mirušos mājdzīvniekus. Aj, cik jauka doma. Pa dienu sameklējām pilnīgi visu, lai pasākums izdotos veiksmīgi. Vakarā, kad pulkstenis jau bija ap 24iem, ķērāmies pie saukšanas! Tas laikam bija ar papīra lapas dedzināšanu vai kaut ko tamlīdzīgu, vajadzēja arī spoguli, cik atceros. No sākuma nekas nesanāca, vismaz mums nelikā, ka kaut kas notika. Gājām visas gulēt. Istabiņā pēkšņi gultas bija sastumtas priekšā durvīm un mums vajadzēja stumt atpakaļ. Visas gultas sastūmām un gājām gulēt, jo bijām pilnīgi paŗliecinātas, ka pie vainas ir zēni no blakus istabiņas. No rītā piecēlāmies un visām meitenēm, kuras sauca mājdzīvniekus uz muguras bija asiņainas švīkas. Tādi, kā skrāpējumi. Jā, arī man tai skaitā. man vēl tagad uz muguras ir viena rēta. Ļoti nepatīkami atcerēties!
Tapēc, man ir tāds mazs ieteikums- Nesauciet garus. Vienalga vai viņi ir dzīvē bijuši labi, jums tuvi vai vienkārši labas personības. Jūs tomēr traucējat viņu mieru un tas viņus sadusmo. Tas viss var beigties daudz smagāk nekā tas beidzās man!
Un nu mana pieredze. Kad biju maziņa, kaimiņos dzīvoja māsīcas draudzene Dace, kuras mamma no šādām lietām daudz ko saprata. Viņa taisīja sev veiksmes talismanus. Viens nepareizi iesvētīts bija un viņu visu laiku vajāja neveiksmes, kamēr viņa to talismanu neizmeta.
Vēlāk es, brālēns, māsīca, Dace, māsīcas draugs gājām uz šķūni saukt gariņus. Dace teica, ka vajag saukt labos, piem., Aspazija, bet nevajagot saukt Krišjāni Baronu.
Paņēmām 2 baltas sveces, baltu papīra lapu, adatu, kas ievērta baltā diegā, un marķieri ar ko sazīmēt nepieciešamo uz baltās lapas.
Lapas labajā un kreisajā malā jānoliek sveces, pa vidu tām jāuzzīmē krusts, pa vidu krustam aplis, kurā jātur adata, adata no apļa nevar iziet, ja izies, gars noklīdīs. Uz krusta labās puses jāuzraksta - Nē, pa vidu - Nezinu, un kreisajā - Jā. Tad lapas augšpusē jāsaraksta alfabēta burti. pēc tam gadkaitļi, sākot ar to, kurš ir un uz priekšu. Pēc tam cipari.
Pati saukšana notiek tā - visi klusē, runā un uzdod jautājumus tikai tas, kurš tur rokā adatu, proti, izsauc garu. Trīs reizes cauri sveces liesmai jāizlaiž adata saucot tā gara vārdu, kuru grib izsaukt, piem., Aspazij parādies, Apazij parādies .... Tad adatu noliek krusta vidū, kur ievilkts aplis un sāk uzdot jautājumus, kad vēlas tik no gara vaļā jājautā - vai Tu iesi prom, ja atbild ar jā tad jājautā - vai Tu esi prom ? Ja atbild ar jā, tad viss ir ok, bet ja pasaka nē, tad jāatkārto tik ilgi, kamēr gars aiziet prom. Ja adata no krusta apļa iziet, tad jāsauc gars atpakaļ.
Nu mums sanāca, nezinu vai tas tiešām bija gars, vai mūsu domu spēks, bet adata kustējās.
Tagad ar tādām lietām neaizraujos, jo saprotu, ka garus nevajag traucēt. ja viņus netraucēs, viņi netraucēs mūs.
, ja godīgi sava veida pateisība ir.
