Garīgais un materiālais!198

Labas dienas! Es būt cilvēks Spoki.lv profila vārdā Didzkins.

Gribu ar jums, lasītāji, dalīties savās domās un zināšanās par garīgo un materiālo pasauli. Jau laicīgi brīdinu, ka raksts varētu būt iespējams uzrakstīts nesaprotamā kārtībā.

Tad nu lūk, visi cilvēki ir saskārušies ar materiālo un garīgo daļu šaisaulē. Tas ir apģērbs, prieks, laime, galdi u.t.t. Varētu teikt, ka to visu nemaz nav cilvēkam pa spēkam nosaukt.

Par materiālo gribu teikt to, ka daudzi cilvēki krīt uz to un mēģina rast savu mierinājumu sirdī ar mantu. Kurš gan īsti jūtas super-laimīgs, ja visu laiku gribās un gribās vēl mantu krāt un krāt? Es, personīgi, domāju, ka neviens. Manta - tā tomēr ir gaistoša lieta, kas vienmēr būs kaut kā japapildina un jāatjauno. Viņa tomēr nav tā lieta, kas Tevi vai jebkuru citu cilvēku spēj pildīt ar garīgu pilnību un garīgu pildījumu vispār kā tādu, bet tas ir gadījumos, ja bezjēgā ņem mantu. Ja vajadzības gadījumos ņem mantu, tad tā var kaut kādu daļēju mierinājumu, dzīves atvieglojumu, bet atkal mīnuss tāds, ka pierodam pie mantas radītās komforta zonas, no kuras bieži vien nespējam izkāpt ārā un kura rada reizēm liekus sarežģījumus ar citiem.

Mantu mēs toties redzam visur un grūti mēs sevī radam kaut kādu atteikumu no mantas, kuras Tu vari iegūt, kā teikt, savā īpašumā ( Lai gan cilvēks tik domā, ka viņam kaut kas pieder. Cilvēkam gan drīzāk nekas nepieder.)


Krišana kārībās uz mantām, varētu teikt, ir miesīga lieta. Tāpat, piemēram, ( Šodien vēl nesen izsecināju. ) kosmētika Tevi padara tukšāku. Ir pilna Zeme ar sievietēm un vīriešiem, kas sevi ''mālē'' tā, ka nemetās. Pēc tam, paejot garām, nevar paelpot, klepot gribās un ātrāk aizbēgt no tā cilvēka - man gan personīgi tā ir, bet piekritīsim tam, ka tas tomēr nav labi un skaisti tā ''mālēties''. Šādi sevi ''mālējot'', daram atkarīgu no kosmētikas. Ļoti pat, jo beigās pierodam pie tā un nespējam atrauties. Tāpat arī jebkuru citu mantu.

Mantu zaudējot, tas raisa dusmas un sevī nepatīkamas sajūtas, ka nu tūlīt būs jāpērk par mantu jauna manta. Kad kāds saplēš mantu, piemēram, Tavu, nezinu, galdu, dusmas nāk ārā. Tad nu brauc pakaļ uz mantu veikalu, tērējies. Atbraucot mājās, itkā var just sevī kaut kādu gandarījuma, atvieglojuma sajūtu, kad atkal viss ir savās vietās. Ar laiku jau tomēr vairs neko nejūti. Tava komforta zona ir piepildīta. Nav nekur no savas komforta zonas jāiziet.

Vai kādreiz vispār tiek domāts par to, vai manta tiek izmantota? Vai jūt, ka mantu izmanto? Vai jūti, ka manta spēj Tevi piepildīt, kaut kādu garīgi piepildījumu, apmierinātību? Vai vispār tiek fiksēts tas, ka Tev tāda lieta ir? Iet un ķer, un grābj pat neapjaušot to, ka tāda lieta vispār ir. Itkā tas notiktu zemapziņā, automātiski.

Ar mantu mēs varam arī izpausties, gūt vajadzību un iespēju izdzīvot, un, mūsuprāt, citus iepriecināt. Manta gan ir guvusi ļoti lielu nozīmi tam, ka viņa ir krasi nepieciešama mūsu dzīvei. Tas gan, jā. Nav jau gluži mājiens šis teksts tam, ka nu visi pārstājam lietot visu mantisko un miesīgo u.t.t. Nē, tā nebūt nav.

Redzi, manta mēs ļoti redzam un gribam u.c. Bet vai cilvēks spēj redzēt garīgo pusi? Visur iet ar karu, fiziku, ķīmiju, papīriem, bet vai pasaule nav aizmirsu arī par garīgām lietām? Es domāju, ka atbilde ir diezgan pašsaprotama.

Jau gadu gadiem visa garīgā tēma tiek mēģināta aizstāta ar fiziku un ķīmiju u.t.t. Protams, tas gan ir nesekmīgi iznācis. Ne viņi spēj paskaidrot, kā radās pasaule, ne kā rodas mīlestība, nekā radās vispār tas, ko katrs cilvēks ir izdomājis un radījis uz Zemes.

Bieži vien, ja ne vienmēr, tomēr garīgā puse uzvar, jo tomēr tas diezgan krasi ietekmē mūsi izvēles un spējas. Bailes, dusmas, naids, mīlestība, laime, kārdinājumi. Tas ir tas, ka ietekmē mūs. Domas arī kā nekā ir liels faktors tam, ko radam. Piemēram, Tu domās un savās velmēs/vajadzībās izdomā pagatavot sviestmaizi. Tu to arī izdari, jo Tu to izdomāji un iztēlojies. Garīgais pārtapa mantiskajā. Tā tas notiek, jā. Diezgan daudz to pat neapjauš, bet var galvot to, ka daudziem tas sēž zemapziņā. Vajag tik kādu, kas to paskaidro.

Garīgā daļa cilvēku arī ļoti ietekmē. Šamaņi, gaišreģi u.c. - tie ir gara pasaules cilvēki, kas spēj ielausties ar savām gara spējām jebkurā citā cilvēkā un apsēst to. Ne velti gara spējas spēj visu dziedināt un izārstēt, protams, ja pareizo ceļu izvēlies tam. Par šo gan vēlāk paskaidrošu.

Garīgā pasaule nav ar fiziku un ķīmiju galīgi izskaidrojama. Jā, ķīmija un fizika var izskaidrot, kā darbojas šūnas, dzinēji, bet nevar izskaidrot to, kā radās tas viss.

Tā ir mums acīm neredzēma pasaule. Tas varētu būt viens no tiem iemesliem, kāpēc ar eksaktajām zinātnēm neko nevar izskaidrot par šo pusi. Tāpat arī tas, ka cilvēkam ir aura, bet kā fizika spēj izskaidrot to, ka cilvēkam tāda ir. Nekādīgi. Ja izskaidrotu, tad kā viņi izskaidrotu to, ka kristāliem ir tāda pati aura. Kristāli ir tie, kas auru ''uzlādē''. A, kristālus un cilvēkus ''uzlādē'' Saule un ūdens. Kā fizika var izskaidrot to, kā Saule un ūdens spēj mūs padarīt dzīvus? Ūdens miesīgi padara dzīvu, un to var izskaidrot ar fiziku, bet kā lai viņa izskaidro to, kā viņa garīgi piepilda mūs. Ūdens vispār pats par sevi visu ko apgāž fizikā. Youtube'ē tāda tipa video ir atrodami, kur ūdens dara visādus ''prikolus''.

Itkā izklausās pēc tukšas muldēšanas. :D

Labi, nepārtrauksim tematu.

Pats esmu agrāk krasi nodarbojies ar garīgām lietām kā Astrālā Projekcija, ar kristāliem u.tml. Ā, vēl astroloģija. To nu fizika nespēj izskaidrot, kā brīnumainā kārtā ļoti daudziem cilvēkiem sakrīt horoskopu raksturojumi.

Līdz ar šo visu, es ticu tam un zinu to, ka garīgā pasaule pastāv. Un pat ļoti pastāv, bet daudzi cilvēki par to nemaz neapjauš, jo daudz ko aizstāj ar mantu, fiziku, ķīmiju un bla bla bla.

Kad pievērsos Astrālajai Projekcijai, tas mani čakarēja. To var teikt, kā kanāla izveidošana ar mirušo, garu pasauli. Līdz ko kanāls izveidots, Tev var pieslēgties visvisādi ķeburi un parazīti, kas reāli Tevi čakarē un maina uztveri. Ja kāds ir redzējis Insidious filmas, sapratīs. Protams, ne tik dramatiski. :D Bet kas zina, varbūt var tā būt. Pats neesmu to piedzīvojis un negribu piedzīvot.

Bija vēl kristālu lieta. Tiem praktiski vajadzēja stabilizēt. Nekas nenotika. Laikam tāpēc, ka Latvijā reālus kristālus nedabūt. Piemēram, lazurīts Latvijā izskatās mistiski blāvi zils, bet viņam jābūt burtiski koši zilam.

Mēģināju rast mierinājumu un apmierināt interesi ar šo visu, ko interesējos, bet tas neko nedeva labu daudz. Tas tikai vairāk gan čakarēja mani. Esmu mēģināts izvilkts ārā, bieži normāli negulētas naktis, stress, murgi u.t.t. NEVIENAM NEIESAKU TUR MAISĪTIES, jo, ja cīnīsies pret ļaunu ar ļaunu, neko nepanāksi. Ļaunums tas pats vien paliks. Neiesaku nevienam arī iet pie mistiskiem dziedniekiem un gaišreģiem. Viņi savas spējas ņem no nezināmiem avotiem. Līdz ko Tev viņi ''pieslēdzas'', viņiem ir iespēja ar Tevi darīr visu ko garīgā ziņā. Ar laiku viņi kritīs kārdinājumā tajā, ka ir iespēja paokšķerēt citā cilvēkā, ko ir tomēr vesela čupa cilvēku, kuriem interesē, kāda dzīve ir citam. :D

Pienāca laiks un sāku pievērsties ticībai Dievam. Atgrūdu ļoti to, kam agrāk biju pievērsies. Un kas notika? Mani murgi vairs nemocīja. Tas ir patīkami. Ļoti. Tā bija gaisma, kas atgrūda visu tumšo. Ne velti ļoti daudz cilvēki ir pret Dieva vārdu Bībeli un pret Viņu pašu kā tādu, jo tur teikts daudz kas labs, ko cilvēkam vajadzētu labāk darīt, lai gūtu garīgu un mierpilnu dzīvi, t.i., taisnība, lēnprātība, mīlestība, laime, ticība.

Ticību Dievam var salīdzināt ar ticību fizikas skolotājam. Skolotājs Tev stāsta par fiziku visādas teorijas, bet Tu to neredzi un nespēj aptaustīt ar roku, bet Tu tam tici bez darbiem un redzēšanas. Tāpat arī ir ar Dievu. Viņa darbus Tu neredzi, bet atliek vien ticēt. Sākumā gan ir grūti tam visam ticēt, jo nav piedzīvots un nav no agras bērnības tas mācīts un likts saprast.

Dieva vārdu gan riņķī dzirdi. Viņa darbus gan dzirdi. Viņa vārdu gan var dzirdēt vairums Zemes malās. Bet ir arī mīnuss tam, ka Dievam ticīgie daudz cieš, jo Tu tici Dievam. Gaismai, kas Tevi spēj pacelt un Tev palīdzēt. Toties ir vesela čupa, kas visu dara pret Dieva vārdu un Svēto Garu. Visu ka tik ātrāk, vairāk, lielāku, spēcīgāku, bet toties nekas nav labāks par to, ko spēj ticība Dievam.

Bībele ļoti daudz ko māca un saka, kā ir. Viņas vārdi atspoguļojas vēl šobaltdien. Un nekas starp cilvēkiem nav mainījies. Mainījusies tik vārda ''cik'' nozīme starp cilvēkiem. Lasot Bībeli, es pats sevī rodu vairāk apskaidrības un mierinājumu. Pats vairāk redzu un saprotu lietas, kā būtu labāk. Atzīsim tomēr, ka, ja mēs visu laiku būtu dzīvojuši mīlestībā, taisnībā, lēnprātībā un pacietībā vienam pret otru, ticībā Dievam, nebūtu šāda jezga notikusi uz Zemes, kāda pašlaik ir - apmelošana, dusmas, kari, zagšana, kārības, netiklības. Bībele māca visu pret to. Ved uz to ceļu, lai cilvēks gūtu sev garīgu piepildījumu, ko nespējam paši rast, ejot citu, savu, ceļu.

Daudziem ir sabojāts priekštats par ticībniekiem, kuri itkā, ja iestājas viņos un paraksta visādus papīrus ar viņiem, viņi Tev visu atņem, padara tukšu, ka sākumā Tevi tikai psiholoģiski apmāna un pievilina u.tml. Tādas grupas ir. To es nenoliegšu. Labi, ka mani tuvie nav tādās, jo, kā pats redzu, viņiem ir viss vēl vietās, lai gan iet uz vienām un tām pašām baznīcām jau gadiem. Mājas kā nu kuram tās ir.


Gadiem Bībele ir tomēr grozīta visvisādi, lai caur viņu gūtu labumus no cilvēkiem. Pats esmu arī dzirdējis par tādu konfesiju kā Ješuā liecinieki. Par viņiem neko labu neesmu dzirdējis. Baptistos pats gan eju, bet man atradās tā laimīgā vieta, kur ne mani čakarē, ne spiež naudu laukā, jo man tur ļauj pašam izvēlēties. Nespiež savu. Tāpat kā Dievs - viņš cilvēkam dod izvēles iespēju:1. Vai nu krist kārībās un padarīt sevi garīgu tukšu un dzīvot mokošu pēcnāves dzīvi. 2. Vai dzīvot garīgā piepildījumā un mierpilnu pēcnāves dzīvi. Tā tas ir, jā.

Pats esmu ar laiku loģiski izdomājis, ka tā tomēr ir. Pats biju ciemā mums acīs neredzemajā pasaulē. Un kā iepriekš teikts, un arī apstiprinājies man pašam, piemēram, ja Tev ir neskaidra apziņa, tad bilde garu pasaulē gan pašam būs ļoti nesaprotama un izplūdusi. Tā ir arī dusmām un kārībām u.c. Ja Tevī ir dusmas, kas ir baiļu izpausmes veids, atspoguļojas garīgi. Tevi mocīs pašu bailes, nemiers, kad būsi aizsaulē, jo nebūsi iemācījies dzīvē uz Zemes un miesā dzīvot mierā un ticībā Viņam.

Ne jau cilvēks ir vainīgs tāda bojāejā. Viņa izvēle ir tā visa pamatā. :-)

Paldies, Tev, ka veltīji vismaz daļu laika šī raksta lasīšanai. Iespējams, taps nākošais raksts, kura ietvaros mēģināšu cilvēkos rast vairāk skaidrības ap to, kas notiek starp cilvēkiem un cilvēkos pašos!

Ja ir kļūda, droši sakiet.