Gadījumi, kad cilvēki sastapa vilkačus, 1. daļa6

Gilles Garniers (zināms arī kā Svētās Bonnotas Ermīts) bija eremīts, kurš dzīvoja ārpus Doles ciema un pat bija precējies. Dzīvojot izolētā apkārtnē, viņš gandrīz nekad neredzēja nevienu izņemot sevi pašu un sievu. Laika gaitā viņiem piedzima arī bērns. Rezultātā Garnieram kļuva ar vien grūtāk sagādāt ēdienu ģimenei, tomēr samērā drīz viņam parādījās ideja par to, kā varētu iegūt gaļu uz ģimenes galda. Oktobrī 1572.g. viņa pirmais upuris bija 10 gadus veca meitenīta, kuru viņš aizvilka uz vīna dārzu, kas atradās aiz Doles ciema. Viņš nožņaudza meitenīti, pēc kā norāva viņas drēbes un apēda viņas miesu no augšstilbiem un rokām. Kad viņš pabeidza, viņš nogrieza vēl dažus gabalus gaļas un aiznesa to mājās sievai. Pēc dažām nedēļām Garniers uzbruka vēlvienai meitenītei, viņš graizīja un koda meitenīti, taču viņu notraucēja kādi nejauši garāmgājēji, kā rezultātā Garniers aizbēga. Meitenīte nomira no ievainojumiem pēc dažām dienām. Novembrī, Garniers uzbruka 10 gadus vecam puikam, atkal apēdot tā augšstilbus un vēderu, kā arī nogriežot kāju vēlākam laikam. Pēdējā reizē viņš uzbruka vēl kādam puišelim, taču viņam atkal notraucēja garāmgājēji un viņam nācās aizbēgt, tieši tā arī bija reize, kad zemnieki viņu atpazina.

Viņu nekavējoties notvera, tika arestēts gan viņš, gan viņa sieva. Tiesā Garniers atzinās par izdarījumiem un stāstīja par to, ka kāds spoks vai arī dēmons apciemoja viņu. Radība zināja par Gillesa grūtībām sagādāt ēdienu, tādēļ piedāvāja viņam ziedi, kura pārvērstu viņu par vilkati un palīdzētu vieglāk medīt dzīvniekus. Gilles pieņēma ziedi, bet tā vietā, lai medītu zaķus, putnus vai stirnas viņš sāka medīt cilvēkus. (Varbūt pārējiem tas arī nav nekāds jaunums, taču mani izbrīnīja stāsts par ziedi, nekad nebiju par ko tādu dzirdējis attiecībā uz vilkačiem. Kā izrādās, tad jau senie Grieķie minēja maģisko ziedi kā vienu no veidiem, kas var palīdzēt pārvērsties par vilkati.)  Garniers arī izstāstīja tiesai par savām slepkavībām. Viņš nogalināja divas meitenītes un divus puišeļus, apēdot viņu miesu turpat, kur viņus nožņaudza, un dažos gadījums pat atnesa pāris gabalus savai sievai. Tāpat atradās arī padsmit liecinieku, kuri redzēja dažas no slepkavībām no tāluma. Neskatoties uz to, ka Garniers centās novelt visu vainu uz Sātanu un atzina, ka bija sarunājies ar dēmonu, tika nolemts, ka viņš ir vai nu psihiski slims, vai arī centās to izdarīt, lai kaut kā sevi attaisnotu. Viņu atzina par vainīgu likantropijā un burvestībā, kā rezultātā notiesāja un piesprieda sadedzināšanu, kura notika 1573.g 18. Janvārī. (Tagad pētot tādus gadījumus, daudziem slepkavām tika diagnosticēta tāda psihiska slimība kā klīniskā likantropija. Cilvēki, kuriem piemīt šī slimība tic tam, ka spēj pārvērsties citos dzīvniekos.). Pēc šī atgadījuma Gilles Garniers kļuva pazīstams kā Doles vilkatis.

Kāds cits interesants atgadījums attiecībā uz vilkačiem notika 1640.g. Vācijā. Saskaņā ar vecajiem ierakstiem, pilsētā ar nosaukumu Greifsvalda notika vilkaču uzbrukums. Pilsēta tika burtiski pārņemta ar vilkačiem. Šo briesmoņu daudzums tik ātri auga, ka tie pārņēma pilnībā visu pilsētu. Jebkurš cilvēks, kurš uzdrošinājās iziet laukā pēc saules norietēšanas atradās lielās briesmās un visdrīzāk mira no šo radību nagiem un ilkņiem. Balstoties uz pilsētas stāstu, pēc kāda laika, beidzot, atradās drosminieku studentu grupa, kura izlēma, ka viņiem ir apnicis būt par gļēvuļiem un baidīties iziet laukā nakts laikā. Kādu nakti viņi savācās kopā un nolēma uzbrukt vilkačiem. Šis plāns, kaut arī drosmīgs, izrādījās ļoti neveiksmīgs. Viņu spēks nebija spējīgs pretoties vilkačiem, kā rezultātā plāns neizdevās un lielākā daļa nomira. Pēc šīs neveiksmes, kāds cits students, izveidoja citu plānu. Viņš piedāvāja pārējiem atkārtot uzbrukumu, taču izmantojot sudrabu. Studenti savāca visus sudraba kausus, šķīvjus, pogas, dārgumus u.t.t. un izkausēja tos, pārtaisot par lodēm. Apbruņoti un gatavi uz visu viņi izgāja ielās nakts laikā, lai cīnītos ar vilkačiem, kuri pārņēma iedzīvotāju pilsētu. Šoreiz cilvēkiem sanāca uzvarēt vilkačus, kā rezultātā Greifsvaldas iedzīvotāji atkal varēja droši iziet no mājām pa naktīm. Domāju, ka šis atgadījums parāda to, cik baisi cilvēki ir studenti. Diemžēl, kas tad īstenībā tur notika tā arī nekur nav atrodams, tādēļ nav zināms, vai tie bija parasti vilki, vai arī kaut kas vairāk.

Kāds jocīgāks atgadījums notika 1685. gadā, Bavārijas ciemā ar nosaukumu Ansbaha, kurā milzīgs vilks nelika mieru iedzīvotājiem. Vilks sākumā medīja lopus, taču ļoti ātri nomainīja upurus uz bērniem un sievietēm. Īsti nav zināms, cik daudz iedzīvotāji tika nogalināti, taču upuru bija pietiekami, lai tā kļūtu par nopietnu pilsētas problēmu. Iedzīvotāji ticēja, ka dotais zvērs ir vilkatis, precīzāk iepriekšējā nežēlīgā mēra Mihaela Leihta reinkarnācija. Pats mērs pavisam nesen bija nomiris. Klīda baumas, ka šis iedzīvotāju nīstais cilvēks kaut kādā veidā izbēga no nāves, pārvietojot savu garu vilka ķermenī. Citi cilvēki bija zvērējuši, ka redzējuši to kā šis mērs bija atnācis uz pats savām bērēm. Mednieki centās atrast šo vilku, jo cilvēks, kurš nomedītu vilku būtu ne vienkārši varonis, kurš nogalinātu zvēru, kas ir slepkavojis sievietes, bērnus un lopus, bet arī tas, kurš atriebtos iepriekšējam mēram par viņa noziegumiem pret cilvēkiem. Vietējie organizēja medības uz vilku. Iedzīvotāji dzinās pakaļ vilkam izmantojot suņus, tik ilgi, kamēr vilks nenogura, kā rezultātā, lai pasargātos viņš ieleca akā (Nopietni?). Protams, tas nebija gudrs gājiens. Iekļuvis lamatās, vilks tika nogalināts.

Viņa līķi demonstratīvi nēsāja pa pilsētas tirgu (kas nebija nekas neparasts. Gadījumos, kad tika notverts tik bīstams zvērs tā mēdza darīt). Tomēr atšķirība no parastas vilka rādīšanas, iedzīvotāji izdomāja kaut ko jocīgu. Vilka līķi apģērba drēbēs un uzvilka tam masku un bārdu uz galvas, kā arī nogrieza purnu, lai tas izskatītots tā, kā ciema iepriekšējais mērs Leihts. Lai pilnībā atriebtos iepriekšējam mēram, vilka līķi pakāra tā, lai visi varētu viņu redzēt. Kaut arī cilvēki nebija spējīgi atriebties mēram par viņa izdarībām, viņi atrada veidu kā atriebties simboliski. Tiek uzskatīts, ka tas palīdzēja cilvēkiem tikt pāri tam, ko viņi ir piedzīvojuši nežēlīgā mēra dzīves laikā. Cita teorija uzskata, ka to bija izdomājis jaunais mērs, lai parādītu cilvēkiem, ka viņš ir labāks par iepriekšējo un nelīdzinās viņam. Vēl kādā teorija tiek minēts, ka tas bija brīdinājums pašam Sātanam, jeb tas bija simbols no iedzīvotājiem, ka viņus nav iespējams tik viegli apmānīt ar vilka izskatu. Vēlāk vilku izlika vietējā muzejā. Par šo notikumi pat tika uzrakstītas vairākas poēmas.