Eseja par dzīves jēgas teorijam19

Dzīves jēgas meklējumā.

Dzīves jēga, ir kas tāds, kā meklējumos agri vai vēlu nododas ikviens skaidri domājošs cilvēks. Tādi jautājumi, kā “kas īsti es esmu?”, “kādēļ es eksistēju?”, “no kurienes es nāku?”, “uz kurieni es dodos?” un “ko es gribu sasniegt?”. Šinī darbā es nedaudz aplūkošu populārākaš cilvēku teorijas un izteikšu savu subjektīvo spriedumu par populārākajām.

Sākumā gribu pateikt, ka pats jautājums “kāda ir dzīves jēga?” ir uzstādīts pilnīgi nepareizi. Pēc definīcijas “jēga” ir, kas tāds ko cilvēks piešķir pats. Jēgas kā tādas nekur materiālajā pasaulē nav. Pajautājiet sev ”kāda ir zīmuļa jēga” daži varētu atbildēt “ar viņu var rakstīt” vai kautko tikpat aplamu, bet tas ir ko tu ar viņu dari, nevis viņa jēga. Piemēram uz jebkuru jautājumu “kāda tam ir jēga?” var merīgi atbildēt “tam nav jēgas”. Pie šī uzskata pieturas loģiskā pozitīvisma piekritēji. Teorija ir ļoti laba un interesanta, bet nedaudz virspusēja nju vienmēr var jautāt “kāda ir mana kā indivīda dzīves jēga?”, vai “kādu es gribu piešķirt savai dzīvei jēgu?” šos jautājumus arī apskatīsim.

Sākumā gribu pateikt, ka esmu nedaudz cinisks cilvēks, un cenšos šo pasali pārāk nopietni neuztvert, bet tomēr aizdomāties par dažām lietām. Mana personiskā pārliecība ir to ka dzīvība agri vai vēlu beigsies, tā sakot “nekas nav mūžīgs”. Vai ar visuma saraušanos, vai ar visuma atsalšanu (ka izdegs visa enerģija), vai mūsu galaktikai cauri izies kāda cita galaktika, vai melnais caurums, kas atrodas mūsu galaktikas centrā beidzot mūs iesūks, vai mūsu saule uzsprāgs, vai mūsos ietrieksies metiorīts, vai mūs apēdīs Cthulhu, veidu kā nobeigties ir diezgan daudz, varu tikai pateikt, ka tas nebūs 2012 gadā. Bet līdz tam domājams neviens no mums netiks, tādēļ nav jēgas par to uztraukties. Mani vairāk interesē fakts, ka kādu dienu mana sirds vairs nesitīsies un smadzeņu neironi, vairs nesūtīs signālus. Kā ir teiciens “man nav bail no miršanas es vienkārši to negribu”, protams tagad to viegli teikt, jo pēdējo reizi man bija iespēja atstiept kātus neilgu laiciņu atpakaļ un tas mani biku nobiedēja. Tikai nesauciet mani par mīksto. Un tā ņemot par doto to, ka mēs agri vai vēlu mirsim, domājams vajadzētu atrast iespējami labāko un sev piemērotāko dotā laika pavadīšanas filozofiju.

Sāksim daudz maz hronoloģiskā secībā apskatīt populārākos filozofiskos novirzienus. Subjektīvi centīšos paņemt no teorijām labāko un atstāt lieko.

Platonisms: Cilvēka pienākums ir tiekties uz labo, bet to viņš nevar darīt bez filozofiskās loģikas, kas ļaus viņam saskatīt patiesību.

Mans skatījums: Piekrītu ka cilvēkam ir jābūt diezgan loģiskam, lai viņš varētu saprast kādēļ ir vērts dzīvot, bet labais un ļaunais ir abstrakti jēdzieni. Labais un ļaunais ir aboslūtismi, un pat priekš absolūtismiem diezgan primitīvi. Jo gandrīz vai viss mūsu pasaulē ir koks ar diviem galiem. Jo nevajaga aizmirst tādus teicienus, kā “nepieciešamais ļaunums”, vai “nav labuma bez ļaunuma”, vai “ar labiem nodomiem ceļš uz elli bruģēts”. Labais un ļaunais mainās dažkārt vietām noteiktos apstākļos, dažkārt nevar atšķirt viņus vienu no otra. Tādēļ visam ir jābūt līdzsvarā, bez galējībām.

Paņemsim par piemēru Betmenu (labais tēls): Betmens palīdz mierīgajiem iedzīvotājiem apturot noziedzīgos ļaundarus, bet viņš neizmanto šaujamieročus un nekad nevienu nenogalina, bet aptur viņus, lai policija varēto tos apcietināt. Protams stāstā pēc kāda laika viņi visi atkal izbēg no cietuma nogalinot daudzus jo daudzus mierīgos iedzīvotājus, tad Betmens viņus apstādina un cikls sākas no gala. Līdz ar to, tādēļ, ka Betmens nevienu nenogalina, viņš dod iespēju viņiem izbēgt un tādēļ visi nogalinātie mierīgie iedzīvotāji ir uz viņa sirdsapziņas. Protams viņš drūmi pasēž savā alā tad izdomā ka viņam nav laika gausties un iet turpināt ciklu no jauna. Varbūt manī runā jauniešu maksimālisms, bet man tas šķiet vienkāŗši stulbi. Varbūt viņš panāktu daudz vairāk laba, ja viņš dažus nožmiegtu (ļauns darbs).

Secinājums:

1)Neuzskatu ka pastāv vispār labais un ļaunais, tie ir tikai mūsu loģikas centieni apzīmēt mūsu subjektīvās emocijas.

2)Uzskatu ka cilvēkam ir jābūt diezgan loģiskam.

Arestoteliānisms: Cilvēka dzīves jēga ir sasniegt laimi, bet katra laimes sajūta ir atšķirīga.

Mans skatījums: Nu grūti piesieties pie tik elemtāra un patiesa apgalvojuma. Tiešām apšaubu, ka eksistē pārāk daudzi cilvēki kas dzīvo lai būtu nožēlojami. Ņemot vērā ka daudzi bez tā jau ir nožēlojami. Daudzi varētu vilkt pretstatus ar EMO kustību mūsdienās, bet reāli liekas ka tā ir tikai vēlme iekļauties kādā sabiedribā, kura visa cenšas panākt apkārtējo uzmanību, reāli kā jebkura sabiedrība.

Secinājums:

1) Captain Obvious strikes again, domāju ka šīs domas nevienu nepārsteidza. 2) No shit Sherlock, jā, cilvēki vēlas būt laimīgi.

Cinisisms: Cilvēka dzīves jēga ir dzīvot tikumīgi, saskaņā ar dabas likumiem, būt pašnodrošinātam un valdīt pār savu garīgo stāvokli. Rēķināties ar nepareizu lēmumu sekām, kas rada negatīvas emocijas. Ciniķu filozofija noraida tiekšanos pēc bagātības, varas, veselības un slavas. Viņi tiecas būt pēc iespējas brīvāki no īpašuma. Kā saprātīgām būtnēm cilvēkiem vajadzētu dzīvot dabīgā vidē, un ar treniņiem tiekties sasniegt garīgo laimi. Pasaule vienlīdzīgi pieder visiem un ciešanas izraisa viltus pieņēmumi un lēmumi attiecībā uz to, kas ir svarīgs un, kas nav svarīgs.

Mans skatījums: Kur lai sāk. Tikumības jēdziens ir mainījies visas civilizācijas gaitā, līdzīgi kā ētika un likumi, tikumība ir konkrētā laika un vietas sabiedrības pieņemtās uzvedības normas. Dzīvot netikumīgi ir nošķirties no sabiedrības normām. Tādēļ katram ir jāzin, vai viņa vēlmes ir pretstatā ar sabiedrības likumiem, un ja ir tad, kas viņam ir svarīgāks vēlmju piepildīšana vai sabiedrības nosodījums.

Pilnīgi atbalstu un piekrītu par dzīvošanu pēc dabas likumiem, dzīvot līdzsvarā ar apkārtējo vidi. Mēs vēl pilnībā neizprotam apkārtējās vides ietekmiuz mums, sen ir pierādīts ka pilsētu drūzma un mākslīgā vide cilvēkos uzdzen stresu un dažos gadījumos pat depresiju. Mūsu steriotipiskā formālā sasarsme, lai arī biznesā ļoti praktiska savstarpējās attiecībās var būt graujoša. Mūsu ēdiens kļūst nedabīgāks un uzlabotāks, atstājot milzu ietekmi uz mūsu veselību. Piemēri iz bezgalīgi. Bet tagad apskatīsim koka otru galu. Tikai tādēļ, ka mēs kļuvām atstumtāki no dabas nu pārrāvām dabiskās saiknes ar apkārtējo vidi (grūti teikt kad tas notika, vai ar pirmo labības lauku, vai māju vai solāriju), tikai šī iemesla dēļ mēs uzsākām attīstības ceļu.

Kad cilvēki domā par dzīvošanu brīvā dabā viņi tiecas aizmirst tādas lietas, kā palielināta jaundzimušo mirstība, slimību atrā izplatīšanās, medicīnas iestāžu neeksistēšana un iespēja, ka tevi apēdīs un izspļaus lācis. Protams ka ir tāda lieta kā alternatīvā medicīna un dabas zāles, bet pagaidām nēsmu dzirdējis par dabisku līdzekli pret aklo zarnu vai jebko, kas iesaista sevī ķirurģisko iejaukšanos (iespējams ka pie vainas ir mana neizglītotība šajā jautājumā). Un dzīve dabā ir tiešā saistībā ar pašnorošināšanos šī vārda primitīvākajā jēdzienā. Tas, ka jūs saņemat naudu par vienu konkrētu darbu un samksājat vienam par siltumu, otram par mājokli un trešajam par pagatavotu ēdienu, tā nav pašnodrošināšanās. Attīstītā sabiedrībā, cilvēks ir atkarīgs no naudas, valsts, tehnikas un citu cilvēku palīdzības, tikai tad, kad cilvēks pats varēs veikt visus šos darbus tad, viņš būs pašnodrošināts. Citiem vārdiem sakot mūdienu sabiedrībā tas nev iespējams, jo tad cilvēkam ir jāpārzin visas profesijas (tas nenozīmē,ka nevajaga censties būt pēc iespējas pašnodrošinātākam).

Kas attiecas ar rēķināties ar nepareizajiem lēmumiem, nu man šķiet ka to nākas darīt tādāvai citādā mērā mums visiem, tikai kamēr daži apzinās savas kļudas un mācās no tām citi izvēlas tās neievērot, vai bēgt no tām, kas pēc maniem uzskatiem ir viena no vislielākajām kļudām ko cilvēks var pieļaut.

Par tiekšanos pēc naudas, varas, slavas utt. Mums attīstītā sabiedrībā ir nepieciešama nauda, vara un slava, lai mēs būtu funkcionējoši sabiedrības locekļi, bet daudzi cilvēki nezina mēru. Cilvēki cenšas būt bagātāki, varenāki un slavenāki viens par otru, neatbildot uz jautājumiem “cik naudas man ir nepieciešams?”, “cik slavens es gribu būt?” un “cik varens es varu kļūt?”. Cilvēkam naudas nevarētu būt pārāk daudz, bet tad, kad tu nopērc savu jaunāko blingu ar dimantiem, 30 ferrari vai apzeltij savu tualeti tev pašm ir jājautā sev vai tas ir tiešām vajadzīgs, vai tu vienkārši esi doushbags un pozers. Slava arī ir interesanta lieta tu ej pa ielu un visi tevi atpazīst “hei tur viņš nāk” un tev ir daudzas priekšrocības. Protams ar laiku tu pie tā pierodi, tev šķiet, ka tā ir tikai normāli un pat nejūties slavens vai īpašs. Līdz protams izdari kādu ļudu, kas visiem tiek zināma un visi kas vien var cenšas tevi aprunāt, lai tikai uz tava rēķina izsistos sabiedrībā un drīdz “hei tur viņš nāk” pārvēršas par “reku tas lohs iet, ciest viņu nevaru” (vēljopojām no cilvēkiem ar ko nekad nēesi kontaktējies). Par varu arī ir līdzīgi daudzi grib būt arvien varenāki un varenāki, nemaz nepamanot ka viņu varas saglabāšana tagad diktē viņu dzīves ritmu un to ka viņu vietu cenšas iegūt apkārtējie, to ka visi pamana tavas visnesvarīgākās kļūdas un to ka tev galu galā nav varas pat pašam pār sevi, kur vēl par kādu citu.

Secinājums:

1) Izvēle, vai mēs gribam dzīvot primitīvā dabiskā sabiedrībā vai attīstītā sabiedrībā ir izdarīta jau sen pirms mūsu dzimšanas. Ir fakts, ka mēs dzīvojam attistītā sabiedrībā, bet mūsu spēkos ir daļēji noteikt tās attīstību, un varbūt tā arī ir labāk, jo kā es tikko izdomāju “tādēļ, ka nezini, kur spert nākošo soli, vēl nenozīmē, ka tev ir jāsper viņš atpakaļ”.

2) Šis novirzien māca būt mums arcionāliem un saprast, ka vara nauda un slava ir tikai līdzekļi uz laimi, nevis tās noslēpums. Un to ka katrā lietā ir jāzina līdzsvars un mērs.

3) Mācieties no savām un citu kļūdām nevis tās nepamanat.

Cireānisms (nezināju, kā iztulkot Cyrenaicism): Cilvēks tiecas pēc laimes, ko viņš sasniedz caur baudu. Priekšroka tiek dota momentālai un tagadējai baudai nevis ilgtermiņa ieguvumiem. Nekamā sev neattiekt, jo tas vairo nelaimes sajūtu. Un ķermeņa apmierināšana ir svarīgāka par garīgajām baudām.

Mans skatījums: Uzaskatu, ka laime ir sasniedzama caur baudu (manā skatījumā fiziskā bauda ir tikapat svarīga kā garīgā). Paskaidrošu kapēc literārajā darbā “Brave new world” vai latviskais nosaukums “Jaunā gaita” tiek aprakstīta utopiska pasaule, kurā attīstītā pasaulē esksistē sabiedrība kurai nav ne ciešanu ne karu, cilvēki vairojas klonējoties un klonus iedala piecās kastās, viņus audzina milzīgās nometnēs kur viņiem māca būt lepniem un laimīgiem ar to, kas viņi ir, un kad viņi izaug viņi kļūst par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem viņi ieņem noteiktu darbū, kas ir atkarīgs no viņu kastas un dzīvo fiziskās labsajūtas priekpilnu dzīvi. Nu skaidrojumam visi lieto narkotikas no kurām nav atkarības ne blakusparādības, visi iet sabiedriskās vakariņās un ir tiesīgi pārgulēt ar ko vien vēlas (gandrīz neeksistē tāda lieta kā noraidīt seksa vai orģijas piedāvājumu), un protam tā, ka visi vairoas klnojējoties neeksitē tāds jēdziens kā ģimene. Nu labi, kā jau jebkurā utopijā šinī ir tik daudz caurumu loģikā ka viņus grūti saskaitīt, bet koncentrēsimies uz svarīgāko.

Mums ir dota vesela sabiedrība, kas dzīvo tikai fiziskās baudas dēļ. Proams tālāk darbā tiek aprakstīts, kā šajā sabiedrībā cenšas iedzīvoties kāds no ārpasaules, kāds ar ko mēs varētu asociēties nu vismaz varētu ja dzīvotu pirms 70 gadiem. Nu cilvēkam no ārpasaules šķiet ka viņš ir nonācis bezpersoniskā degradējošās sabiedrībā. Piekrītu, ka tā tas varētu būt, ņemot vērā ka viņus nekas cits vairs neuztrauca, pilnīgi apstājās jebkāda socioloģiska evolūcija un pilnīgi tika pazaudēts individuālisms, un pilnīgi nekādas motivācija attistīties tālāk, personīgi es šādā sabiedrībā nevēlētos dzīvot.

Kas attiecas uz savu vēlmju momentālu apmierināšanu uzskatu, ka nekamā sev neatsakot un sekojot katram impulsam cilvēks nekad nevar redzēt lielāko bildi, kas viņam ir apkārt. Cilvēks dara visu nedomājot par sakām un dažkārt pieņem nepareizus lēmumus no kā viņam pašam nākotnē nākas ciest, jo jebkurai darbībai ir sekas. Un dažkārt, lai sasniegtu augstāku baudu nākas cītīgāk viņas dēļ pastrādāt.

Piemērs: (triviāls, bet doma cerams būs skaidra) Iedomājaties, ka jūs dzīvojat siltā klimatā, kur var gulēt zem klajas debess. Jūs pa dienu savā nodabā ko daraties un naktī vienkārši ņemat un apguļaties, kur gribat un jūs tā varat darīt visu laiku, līdz tikai kad jūs izdomāsiet uzcelt sev māju, kas prasīs ilgāku laiku, bet tā būs jūsu dzīvesvieta, ko jūs varēsiet iekārtot kā vēlaties. Un saprast to, ka gultā ir ērtāk gulēt, nekā zem klajas debess, un to ka ja ir jumts virs galvas lietus netraucē un to ka sienas un logi diezgan labi aiztur odus un pārējos parazītus. (labi es tikko saprau ka nedaudz savādāk bet atstāstīju bērnības pasaku par strādīgo skudru un slinko sienāzi).

Secinājums:

1) Bauda ir laba lieta kas mūs stimulē, bet pasaulē ir arī citas lietas izņemot tikai fizisko gandarījumu.

2) Lai arī ko cilvēks dara, kā racionālai būtnei mums vajadzētu padomāt par sekām.

3) Dažkārt, lai sasniegtu ko varenāku nākas upurēt savu laiku un māzāk svarīgas iegribas.

Epikureānisms (atkal nemācēju iztulkot Epicureanism): Cilvēkam lielākais labums ir meklēt pieticīgas garīgās baudas pasaulē. Iegūt iekšējo mieru caur un atbrīvoties no bailēm, ieskaitot bailes no nāves. To cilvēks panāk caur zināšanām, draudzību un pieticīgu dzīvošanu. Fizisās sāpes pazūd caur zināšanām, saprati, kā pasaule darbojas un savu vēlmju ierobežošanu. Apivenojot brīvību no sāpēm un brīvību no bailēm un ierobežojot savas fiziskās vēlmes paliek tikai laime. Neeksistē nākošā dzīve un nemirstība, bet nav jēgas baidīties no nāves.

Mans skatījums: Šeit mēs redzam otru galējību, daļēja atteikšanās no fiziskajām vēlmēm pilnīgi meklējot laimi caur garīgo attīstību. Var vilkt noteiktas paralēles ar budistu mūkiem, kuri cenšas atbrīvoties no sāpēm atbrīvojoties no īpašuma un ambīcijām. Daļēja taisnība viņiem ir kas nekur nepiedalās nekad nezaudē, kas no neviena nego negaida nekad nav vīlies nevienā, kam neviens nav vajadzīgs nekad nebūs vientuļš, kam nekā nav tas neko nevar pazaudēt. Lai gan piekrītu ka cilvēkam priekš veselīgas dzīvošanas ir jāatbrīvojas no neracionālajām bailēm no nāves, un arī no daudziem emocionālajiem pārdzīvojumiem, bet no otras puses vai gadījumā tas mūs nepadara par dzīviem cilvēkiem? Vai meklējot atbildes savā garīgajā pasulē un atslēdzoties no apkārtējās, tikai ar dažiem draugiem, kas domā tāpat kā tu, tu nesāc vienkārši noslēties, bēgot no problēmām. Vai tiešām apkārtējā pasaule ir tik biedējoša priekš dažiem?

Diemžēl jāatzīst, ka sāpes un bailes ir neatņemama sastāvdaļa, un tā ir daļa no mums. Uzskatu, ka vienīgais ko mēs varam darīt ir apzināties kuras bailes un sāpes ir īstas un kuras ir viltus. Piemēram fobijas ir neracionālas bailes, kas bieži traucē dzīvot mūsdienu pasaulē, bet senos laikos tās varbūt bija vienīgais, kas palīdzēja mūsu senčiem izdzīvot. Līdzīgi nav vērts uztraukties bez pamata par to, ko atnesīs rītdiena. Ja tu zini ka uz tevīm rīt šaus, tad ir vērts baidīties, bet celties katru rītu un domāt “kas šodien saies grīstē” tas ir vienkārši sevi ieslodzīt baiļu varā. Līdzīgi cilvēks nevar dzīvot depresijā, jo tā īsti nav dzīvošana, lai gan mūsdienās ir diezgan daudz veidu, kā ārstēties pret depresiju bet daudzas vienkāršākās depresijas formas var atrisināt vienkārši izprotot kādēļ tu tā jūties un mainot kautko. Bet nevajadzētu to ielaist, jo cik man ir zināms ķermenim ir tieksme pierast pie emocijām, tas nozīmē ja jūs visu laiku jutīsieties laimīgi un priecīgi tad vēlāk jums būs vieglāl so stāvokli panākt, bet ja jūs visu laiku jutīsīties nelaimīgi, tad var iestāties ilgstošā depresija bez jebkāda nopietna pamata.

Bet pat ja viņi sasniedz augstāko laimi atbrīvojoties no sāpēm un bailēm, ko viņi dara tad? Kas ir nākošais izaicinājums un mērķis kādēļ dzīvot? Uzskatu, ka atbrīvošanās no neracionālajām bailēm un sāpēm ir tikai ilgstošā laime, bet mums ir jāapmierina arī fiziskās vēlmes, jo daļēji tādēļ dzīvojam.

Viens padoms kā atbrīvoties no garīgajām sāpēm. Kad es lasīju par dažādām kultūrām, vai pat novēroju dažādus cilvēkus, es apjēdzu ka tas kas satrauc vienus pilnīgi nesatrauc otrus, loģiski ka tas notiek tādēļ ka visam kas ar mums notiek ir tik liela jēga, cik lielu mēs paši visam piešķiram. Tādēļ, kad nākošo reizi jūs krītat par kautko depresijā, pajautājiet sev kādēļ jums tas ir tik svarīgi, un ja nav tad vienkārši atņemiet tam jēgu un piešķirat kautkam citam.

Secinājumi:

1) Lai dzīvotu pilnīgāku un brīvāku dzīvi ir jāatbrīvojas no liekajām bailēm un sāpēm.

2) Katrs cilvēks pats piešķir savām bailēm un sāpēm nozīmīgumu.

3) Mēs iegūstam garīgo mieru, lai labāk varētu izbaudīt fizisās baudas.

4) Aktīvā dzīvē bailes un sāpes ir neizbēgamas, ja neko vairāk tad lai piešķirtu apkārtējiem notikumiem kontekstu.

Stoicisms: Cilvēks sasniedz iekšējo mieru ar loģikas, tikumības un sekošanu dabas likumiem. Cilvēks necenšas ignorēt emocijas, jo zina ka tas nav labi, bet gan vienkārši cenšas nebūt par savu emociju vergu, caur disciplīnu un paškontroli. Visvairāk akarojamās emocijas ir dusmas, skaudība un greizsirdība.

Mans saktījums: Ļoti jauka filozofija. Piekrītu pilnībā par disciplīnu un paškontroli, lai varētu saglabāt skaidru galvu un koncentrēties uz būtisko, nevis šķietamo. Emocijas ir jāizjūt, tādēļ mēs dzīvojam, bet arī ir jāapzinās to iemeslu un sekas. Nevis nejust vairs dusmas, bet gan kontrolēt viņas, jo dažķārt, kad nekas cits nepalīdz dusmas ir vienreizējs motivātors, ja viņas māk pareizi izmantot. Tāpat kā bailēm un sāpēm, arī skaudībai un greizsirdībai ir savi labumi. Vienkārši viņi ir jāapzinā un jāmāk izmantot.

Secinājums:

1) katrai emocijas un sajūtai ir savs iemesls, galvenais ir apzināties šo iemeslu un pareizi izmantot viņu.

2) Par loģisku cilvēku var kļūt apzinoties savas emocijas, bet kontrolējot tās ar disciplīnu un paškontroli.

3) Cenšoties sevi disciplinēt un mācoties paškontroli nedrīkst noslēgties no pasaules un izgonrēt sevi.

Klasiskais Liberālisms: Cilvēka svarīgākais mērķis ir iegūt individuālu

brīvību.

Mans skatījums: Šis ir ļoti plašs temats, ko es visdrīzāk aplūkošu vienā no nākošajām esejām, bet apmēram ļoti kncentrētas domas. Pareizs ir uzraksts indivisuālo brīvību, jo pirmkārt un svarīgākais ir tas ka tu nevari būt brīvs, ja tu neuzskati sevi par indivīdu, un ja tu neapzinies kas tevi padara atšķirīgu no pārējiem. Jo kā tika teikts vienā dziesmā “Būt brīvam ir traģēdija, ja tu nezini, kas tu gribi būt”.

Ortais punkts ir pats jēdziens brīvība. Neuzskatu, ka mūsdienu sabiedrībā cilvēks var būt pilnīgi brīvs, ja nu vienīgais viņam ir maz ambīciju. Jo neeksistē tāda lieta, kā daļēja brīvība. Un ja uzskaita mūsu kultūrā esošos ierobežojumus rietumu pasaules audzināšana, cenzūra, likumi, sociālās normas, tabu un vēl atsevišķu piederības grupu iekšējie noteikumi, nevarētu teikt, ka mums ir tik daudz brīvības. Kā tika teikts “Brīvība ir tas ķēdes garums, ko katrs cilvēks pats sev izkaļ”. Teorētiski es varētu apģērbties aļņa kostīmā, aiziet uz kaļķa vārtiem pasūtīt ēdienu nolikt viņu uz zemes un ēst ar rokām, starplaikos venšoties uzsākt diskusiju par pedofīlisku priesteru dzīvi un tikumību, bet domājams man to neatļautu darīt pārāk ilgi. Kautgan no otras puses nevajaga iazmirst parociopātiem kuri jūtas brīvi, tikai tad kad kādu, kutina ar motorzāģi. Tādēļ ir ļoti dīvains jautājums, kurā brīdī beidzas brīvība un sākas dominēšana.

Secinājums:

1) Ir jākļust, vai jāapzinas, tas ka tu esi indivīds.

2) Mūsdienu sabiedrībā katram ir jāpzinās cik brīvs viņš grib būt un kādas ir brīvības sekas.

Utilitārisms: Dzīvē lielākais labums, ir tas, kas sniedz prieku lielākajam daudzumam cilvēku. Tā sakot demokrātiskais prieks.

Mans skatījums: Ņemot vērā manus uzskatus, ka lielākā cilvēces daļa ir ļoti pčakarēti, es pilnīgi nepiekrītu tam. Jā doma ir demokrātiska, bet nevajaga aizmirst, ka ļoti bieži jebkurā sarežģītākā jautājumā minoritātei ir taisnība. Un tas pats attiecas uz vēlmēm, jo ja cilvēks nav pietiekami izglītots tad viņš pieņem nepareizus lēmumus. Piemēram: tas, ka daudzas valstis tagad cenšas uzlikt aizliegumu uz vardarbību filmās, datorspēlēs utt. Lieta, ko šie cilvēki nesaprot ir tas, ka vardarbība ir mūsos iekšā kā daļa no mums un skatoties šis filma un spēlējot šīs spēles mēs varam izlādēties. Un tad viņi ņem par piemēru kādu aprakušu jaunieti kurš dažkārt pat nav īsti saskāries ar šim spēlem un cenšas iespaidot miljoniem citu cilvēku dzīvi, dikai dažu izņēmumu dēļ. Pierādījums sieviešu dzimumam pārsvarā tradicionāli ir mazāka tieksme uz vardarbību, tādēļ viņas pārsvarā arī sastāda nedaudz zemāku procentu no vardarbīgo spēļu spēlētajiem un vēl mazāku procentu no sociopātiem kurus mēģina saistīt ar šīm spēlēm.

Secnājumi:

1) Vairākumam vienēr ir tieksme nomākt individuālismu.

2) Varākums bieži vien kļūdas.

3) Nepiekrītu šim novirzienam.

Marksisms: Cilvēka lielākais mērķis ir kalpot vienas otram mierā, iecietībā un vienlīdzībā.

Mans skatījums: Ne tik ļoti piekrītu par to kalpošanu viens otram, kā par draudzīgu palīdzēšanu. Jo tad, kad tu esi kļuvis par idivdu ir svarīgi apzināties to ka tev apkārt ir arī citi indivīdi un to ka tava pasaule kļūs labāka un bagātāka, ja tu iemācīsies skatīties uz lietām no citu cilvēku skatpunkta. Piemērs: deus ex mašīnas paradokss. Pieņemam, ka katram cilvēkam pasaulē ir mašīna, (teiksim kas izskatās pēc istabas) katram cilvēkam ir sava istaba, kurā ieejot piepildas visas viņa vēlēšanās un fantāzijas. Skan jauki, bet problēma ir tanī, ka tad tu varēsi izpildīt tikai to kas atrodas tavā fantāzijā un vainu tev ātri tas apniks vainu sliktākajā gadījumā tu zini ko vēlies un varēsi sevi izklaidēt visu dzīvi. Pirmkārt tu neizjutīsi nekad bailes, dusmas, sāpes utt. Līdz ar to visi tavi piedzīvojumi pazaudē ļot lielu daļu no konteksta. Otkārt tev nekad tavi fantāzijas augļi neliks vilties, jo viņi ir perfekti tavas fantāzijas objekti, tad kādēļ tu gribētu vēl sarunāties at citiem cilvēkiem, kas ik pa laika liek tev vilties. Un tad pēc daudziem gadiem ar laiku katrs cilvēks no vecuma nomirst savā dižajā istabā ar milzīgu smaidu uz lūpām. Nezinot to ka īstenībā ja viņi kontaktētos ar citiem cilvēkiem viņi iegūtu daudz labāku dzīves pieredzi un sasniegtu jaunas iespējas.

Cilvēks ir sociāla būtne, mēs papildinam savu labsajūtu nejūtoties vientuļi. Kontakti palīdz mums dzīvot, viņi like mums jaunus izaicinājumus mūsu garīgajā attīstībā.

Secinājumi:

1) Lai labāk izprastu pasauli ir nepieciešams veidot jaunus kontaktu un uzturēt vecos.

2) Cilvēks ir sociāls dzīvnieks, un kā tādam viņam ir jādzīvo sabiedrībā.

3) Nekad nenovērtē par zemu draugu un tuvu cilvēku spēju palīdzēt tev apzināties savu individualitāti un to ka tu esi reāls cilvēks, kas kādam kautko nozīmē.

Nihilisms: Nihilisms noliedz jebkuru autoritāti, kas apgalvo ka tai ir zināšanas par patiesību un lietas būtību. Nihilisti pagalvo nekam nav vērtības un nozīmes, morāle ir bezjēdzīga sabiedrības maldīga ideja.

Mans skatījums: Morālei un vērtībām ir tikai tik daudz jēgas cik mēs viņām piešķiram. Portams , ka morāles un citi likumi ierobežo mūsu brīvību un individualitāti, bet mēs nedrīskatam aizmirst par viņu dziļāko nozīmi. Morāle un standarti palīdz mums saprast vienam otru, atrast kopīgu valodu. Un tas ir viss kam ir derīga morāle, uzskatu ka cilvēki, kas cenšas dzīvot pēc visām morāles normām ir vainu nedaudz aprobežoti vainu no kautkā baidās.

Secinājums:

1) Morāle ir tikai ideja bez nekāda vienojoša pamata, to nedrīkst aizmirst, bet arī ir jāpzinas ka mums viņa dažkārt ir vajadzīga, lai izbēgtu no haosa.

Pragmatisms: Cilvēkam ir jādzīvo praktisku dzīvi, pēc iespējas vairāk iegūstot apkārtējas pasaules pieredzi, nevis nomokot sevi ar teorētisku dzīves jēgas meklēšanu.

Mans skatījums: Dzīvot dzīvošnas pēc ir ļoti pareiza attieksme. Pieredzes krāšana papildina tavu iekšējo pasauli un tu iemācies būt pašnodoršinātam. Tomēt uzskatu, ka kādai teorijai ir jāpastāv aiz dzīvošanas jo ir lietas, kas mums ir jāapzinās ka eksistē lietas, ko mēs nevaram iegūt no apkārtējās pasules. Jo filozofija rosina domāsānu un iztēli un dažkārt palīdz mums saskatīt apkārt tās iespējas, kuras mēs līdz šim nēesam sakatījuši.

Secinājums:

1) Minimālisma uzskats, dzīvot ir jēga tikai tādēļ ka mēs to varam. Kā es dažkārt saku “dīvot ir visinteresantākais, ko es jebkad esmu darījis, nevarētu iedomāties, kas es daru kautko citu”.

2) Jo ilgāk dzīvojam jo lielāku pieredzi mums vaja’dzetu uzkrāt, lai dzīvotu vēl labāk.

Eksistenciālisms: Grūti paskaidrot, dažas domas līdzīgas pragmatismam, bet ar domu, ka musm ir jādara viss, lai sasniegtu konkrētus mērķus dzīvē.

Mans skatījums: Piekrītu ka dzīvot ir jēga tik ilgi kamēr tev ir motivācija un mērķis. Galvenais ir neaiziet galējībās un padoties tad, kad saproti, ka tagadējais mērķis ir nesasniedzams. Ja nevari sasniegt vienu mērķi vienkārši seko nākošajam, bet nekļūsti apsēsts.

Secinājumi:

1) Lai dzīvotu pilnīgu dzīvi ir jauzstāda sev mērķis, pat ja viņš pagaidām ir tikai “atrast mērķi”

Absurdisms: Absurdisms apskata anitbalansu, kas pastāv starp cilvēka prātu, kam patīk visu sagrupēt, definēt un atrast visam jēgu un visumu, kas ir bezjēdzīgs un nesagrupējams. Un absurdisms izveidojas no šī mūžīgā konflikta.

Kamus (lai arī kas viņš būtu) iesaka 3 izejas no šī stāvokļa:

1) Pašnāvība: apzinoties ka nakam nav jēgas pārtraukt dzīvi. Kamus (un es viņam piekrītu) uzskata ka šāda izvēle ir ģļēva un bezjēdzīga pati par sevīm.

2) Piekrist kādam reliģiskam novirzienam. Šāda izvēle piedāvā jēgas atrašanu kādā augstākā esamības plaknē ārpus šīs pasaules. Šo izvēli Kamus sauc par filozofisko pašnāvību, jo tas nozīmē iet pretī veselajam saprātam un ir tikpat izīcinoša kā fiziskā pašnāvība.

3) Pieņemt absurdismu, ko Kamus sauc par vienīgo izeju. Pieņemt un pat būt priecīgam par absurdismu un turpināt dzīvot. Kamus saka ”ka dzīvot kļust vieglāk un labāk, ja apzinās ka nekam nav nozīmes”

Mans skatījums: Par to vai visumā pastāv haoss vēl var diskutēt, jo visumā ir noteikti likumi (fizikas, ķīmijas, bioloģijas) un cilvēkas ir šo likumu produkts. Bet visos 3 punktos piekrītu Kamusam. Itsevišķi pēdējā, jo tad kad saproti ka nekam nav nozīmes tu apzinies, ka tu vari darīt jebko ko vēlies un tu nekad nevari kļūdīties. Tas dod vienreizēju brīvības izjūtu, jo nevajaga aizmirst ja nekam nav mērķa, tad tu nekad nevarēsi ciest neveiksmi.

Secinājums:

1) Atgriežoties pie temata par jēgas piešķiršanu ir brīvība un izpratne kādēļ mēs to varam darīt.

2) Dzīves bezjēdzība nav iemesls lai bēdātos, bet gan iemesls, lai priecātos un sajustu brīvību, totālu brīvību.

Izvēles humānisms: Cilvēka dzīves jēga ir patstāvīgi pilnveidoties, uzlabojot sevi garīgi un fiziski. Jo cilvēks ir sociāls dzīvnieks, un tas, kas palīdz attīstīties vienam palīdz attīstīties visiem. Mums ir visiem kopīgi jāstrādā labākas dzīves un labākas civilizācijas izveidošanai. Dažas nozares, kas atbalsta transhumānisma idejas uzskata, ka mums ir ar saviem spēkiem jāapsteidz evolūciju.

Mans skatījums: Tīri sekojot inkstinktiem, jebkuras dzīvības jēga ir izdzīvot un vairoties. Lai varētu efektīvāk izdzīvot, mums jābūt spējīgiem pielāgoties, un jābūt dzīvotspējīgākiem par citiem organismiem. Paturot to prātā un iedomājoties, ka lielākā daļa tomēr grib pēcnācējus, lai turpinātu savu ģenētisko kodu ir tikai loģiski ka mēs gribētu nedaudz uzlabot pasauli, kurā viņiem nāksies dzīvot un gribētu, lai viņi būtu pēc iespējas attīstītāki, lai spētu izdzīvot. No šāda viedokļa es pilnīgi piekrītu šai teorijai, ceļš uz labāku dzīvi sākas ar paša cilvēka gribēšanu ko mainīt. Domāju ka dzīve ir mūžīgas pārmaiņas, tādēļ mums visu laiku jāatīstas uz priekšu, mēs nedrīkstam degradēties vai apstāties uz vietas. Protams ir jautājums vai mēs labāk atīstītos, kā viena vesela civilizācija (bez atšķirīgām valstīm, reliģijām, politiskiem uzskatiem, bet kāvienota civilizācija), vai mūsu savstarpējā konkurence un atšķirības veido unikālas idejas, dažādas perspektīvas uz visu un palīdz attīstīties ātrāk par vienotu civilizāciju.

Daļēju attīstību var sasniegt paša spēkiem, mācaties, domājat, izgudrojat, attīstaties garīgi un fiziski, bet pilnīgi piekrītu ka ja jau mēs dzīvojam tehnoloģiski attīstītā valstī un tagad mums sanāk izbaudīt daudzu tehnoloģiju negatīvo ietekmi uz mums, tad kāda iemesla dēļ mēs nevarētu izbaudīt arī tehnoloģijas labumus. Pieņemsim, gēnu terapijs, gēnu uzlabošana, nanomedicīna, mākslīgie implanti un uzlabotie ēdieni. Dzīvojot attīstītā sabiedrība, kura tikai turpinās progresa ceļu šīs tehnoloģijas ar laiku tika izmantotas, tādēļ nesaprotu kādēļ ir jāatliek neizbēgamais progress. Neuztraucieties, ja cilvēku klonēšana vēl nav veikta, tad ar laiku viņa noteikti būs, tad kāda jēga satraukties? Uzskatu, ka mums ir jāizmanto visas iespējas, lai sasniegtu savu pilno potenciālu. Protams ir briesmas, piemēram at ģenētiskām slimībām, neatgriezeniskām izmaiņām cilvēku psihē, elitārismu, sabiedrības šķelšanos utt., bet riski bija, ir un būs vienmēr. Vai nav drošāk panākt izmaiņas ar eksperimentu palīdzību, nevis kad kāds cits negaidīts notikums iespaidos mūsu dzīvi.

Secinājums:

1) Kā bioloģiskam organismam cilvēkam ir jāturpina savs ģenētiskais kods.

2) Cilvēkam ir jāatīstas visas cilvēces uzlabošanai.

3) Cilvēks var lietot jebkādas metodes sevis uzlabošanai, jo progress ir neizbēgams.

Kopsavilkums.

Mūsu visumam, mūsu galaktikai, mūsu saules sistēmai, mūsu planētai un katram no mums agrāk vai vēlāk pienāks gals, tādēļ mums ir jāpdomā ko mēs iesāksim ar laiku, kas mums ir atvēlēts. Un varam būt mierīgi apziņā, ka lai arī kādu racionālu eksistenci mēs izvēlētos, tā nebūs kļūdaina. Visiem kopīgs dzīves mērķis neeksitē un nav iespējams. Bet tas nav iemesls lai nolaistu rokas vai kristu panikā, tas tikai nozīmē, ka mums pašiem nāksis piešķirt mūsu eksistencei jēgu. Un šī apziņa dod neaprakstāmu brīvības izjūtu un izvēli darīt visu, ko mēs vēlamies.

Lai apjēgtu, kā dzīvot labāk ir jātškir īstenās lietas no šķietamajām lietām. Ir jāpieņem īstenība. Nav vienotas jēgas, nav likteņa, nav labā un ļaunā, nav dzīves pēc nāves un visi mēs mirsim agri vai vēlu. Ir jāiemācas nebaidīties no šiem faktiem un dzīvot bez bailēm no nāves, no viltus bailēm, no viltus sāpēm un uztraukuma par neizbēgamo. Ir jāapzinās savas emocijas, jāzina viņu iemesls un kam viņas domātas. Ar disciplīnu, loģiku un paškontroli jābūt savu emociju noteicējam, nevis vergam. Izjūti emocijas un nebēdz no realitātes. Dzīvot viltus pasulē nozīmē nedzīvot nemaz. Esi racionāls cilvēks, kas ir uzstādījis sev mērķus, kuri nav saistīti ar viltus pasauli.

Nedrīkst pieļaut, ka citas autoritātes nosaka, kā tev dzīvot. Tikai tu vari atbildēt uz jautājumu, kas tu esi un ko gribi no šīs dzīves. Saglabā savu individuālismu un spēju kritiski domāt. Neviens cits nevar dzīvot tavā vietā. Tādēļ nesalīdzini pārāk savu dzīvi un iespējas ar citu cilvēku dzīvēm. Viņējām arī nav lielākas jēgas par tavējo. Atceries, ka vara, nauda utt. ir tikai līdzekļi mērķu sasniegšanai nevis mērķi. Apjēdz savu pilno potenciālu, uz ko tu esi spējīgs un kas tev ir vajadzīgs. Atceries, ka tev ir prāts un ķermenis. Dzīvo līdsvarā ar savām grīgajām un fiziskajām vajadzībām. Viņas abas ir vienīdzsvarīgas. Apmierini savas vēlmes, bet apzinies sekas savām darbībām, lai varētu ar laiku apmierināt svarīgākas vēlmes.

Dari to, kas sagādā tev prieku. Ē savus iemīļotākos ēdienus, dzer savus iemīļotākos dzērienus, mīli, draudzējies. Atrodi sev hobiju. Ej pārgājienos, izbaudi masāžas, pirtis un visu to, ko var izbaudīt. Atrodi savu mīļāko grāmatu, filmu, dzejoli un glezinu.

Apzinies visas iespējas, ko dzīve tev piedāvā. Paplašini savu redzesloku ar zināšanu papildināšanu. Katrā cilvēkā ir sava pasule. Esi sabiedrisks veido kontaktus ar citiem cilvēkeim. Pamaini savu skatpunktu, pajautā sev vai tas kam tici ir patiess. Iegūsti pēc iespējas lielāku dzīves pieredzi. Izbaudi visu, ko pasaule spēj piedāvāt. Tu dzīvo tikai vienreiz, ja jūties par kautko ziņkārīgs, uzzini atbildi, citas iespējas nebūs. Esi radošs, radi jaunus horizontus.

Esi indivīds, bet nenoslēdzies no sabiedrības. Pieliec arī savu roku civilizācijas un pasaules uzlabošnai, lai tad kad tev būs bērni viņi varētu dzīvot labākā pasaulē. Tādā pasulē, kur viss ir līdzsvarā. Neesi egoists, iemācies dzīvot arī citu cilvēku dēļ. Atrodi kādēļ tu būtu gatavs atdots savu dzīvību, jo ja tu neesi to atradis, tad tu neesi īsti dzīvojis. Bet atceries, pati dzīve ir bezgalīga cīņa pret ārējo pasauli. Visi bioloģiskie organismi ir orientēti uz to, lai sasniegtu bioloģisko perfekciju, mums ir vislielākās priekšrocības šajā jomā, un mūsu potenciālam nav robežu, ja vien mēs tiešām censtos to sasniegt.

Tava dzīve ir tavās rokās un to vai viņas beigās atskatoties, tu būsi apmierināts ar to ko esi nodzīvojis ir atkarīgs tikai un vienīgi no tevīm. Tādēļ iepazīsti sevi, jo tu esi vienīgais cilvēks, kam vēlāk tev ir jāatskaitās par savu dzīvi.

P.S. kas šī par kategoriju skaitītos?