Es vēlos ticēt 2.daļa (Atlantīda)3

Atlantīda atrodoties zem biezas māla nogulšņu kārtas, bet zinātnieki to atraduši, izmantojot spēcīgus radarus, digitālo karšu un satelītu uzņēmumus. 

"Es uzskatu, ka mēs esam atraduši labāko kandidātu tam, kas uzskatāms par civilizācijas sākumu... viena no lielākajām un senākajām pilsētām atrodas milzīga purva dibenā. Mēs atradām to, ko nekad neviens nebija redzējis, tāpēc tam ir liela vērtība," atklājumu vērtējis profesors Froinds, kurš jau saņēmis kritiku no spāņu arheologiem par viņu ilgo gadu pētījumu "nozagšanu".

Maiju raksti. Maiju sakarā ir trīs tādi rakstu avoti, kas varētu liecināt par Atlantīdas eksistenci:
1. Popol-Vuh. Maiju kičes cilts hronika, pierakstīta tagad ar latīņu burtiem. Tā vēsta par trim varoņiem, kas devušies uz austreņiem pie kāda varena ķēniņa zvērēt uzticību.
2. Čilam balam. Vienā no tās grāmatām - "Jaguāra pravieša grāmatā," tiek aprakstīta iespējamās Atlantīdas bojāeja: "negaidīti uznāva milzīgs gāziens, gāja lietus, kad trīspadsmit dievu pazaudēja savus zižļus, nogāzās debeši, krita uz zemes, kad četri dievi, četri bakaba sagrāva to."
3. Bīskapa Landas liecība. "Ziņojumā par lietu stāvokli Jukatānā" viņš raksta, ka daži indiāņu sirmgalvji stāsta, ka viņu zeme bijusi tādas tautas apdzīvota, kas nākusi no austreņiem. Šo tautu izglābis kāds dievs, kas tai parādījis 12 ceļus pāri jūrai.
Tādējādi, iespējams, ka vēl irms Atlantīdas bojāejas viens no kultūrtautas atzariem to pametis (ČilamBalam liecība), pa 12 ceļiem pametuši dzimteni (Landas ziņojums) un vēl pēc tam uzturējuši kontaktus ar dzimteni (Popol Vuh liecība). Diezgan drosmīgs secinājums, vai ne?!

Vikingi – nogrimušo zemi sauca par Atli.

Berberi – šie Ziemeļāfrikas pamatiedzīvotāji apraksta nogrimušo zemi kā kareivīgu valsti ar bagātīgiem zelta un sudraba krājumiem.

Acteki – sauca savu pirmdzimteni par Actlanu.

Indiāņi Mičigana ezera apkaimē – senču jūrā nogrimušo kontinentu saukuši par Acaltanu.

Atlantīdas apraksts. To ir sniedzis pats Platons dialogos "Tīmajs" un "Krītijs" (nepabeigts vai nozaudētas beigas) pēc noklausītā Solona stāsta. Apraksts ir precīzs un detalizēts.

Ģeogrāfija. Salas krasti lielā pārsvarā bijuši stāvi, kas to aizsargājuši gan pret Atlantijas vētrām, gan svešzemju armijām. Aiz krasta klintīm atradās meži, ezeri un upes, bet pār visu to slējās kalnu virkne ar vulkāniem un daudzskaitlīgiem karstajiem avotiem, kurus lietoja salas iedzīvotāji. Pēc izmēriem Atlantīda atgādināja Spāniju; garumā tā bija 500 jūdžu, bet tās ziemeļu mala bija Gibraltāra līmenī.
Salas dienvidu daļa manāmi atšķīrās. Šeit kalni izbeidzās un sākās plats un auglīgs līdzenums – gandrīz 250 jūdžu garumā un 370 jūdžu platumā. Tā bija valsts maizes klēts.

Flora, fauna un iedzīvotāji. Salā bija bagātīgi dabas resursi, daudzveidīga flora un fauna, starp kuriem arī daudz zīloņu (iespējams, šeit runa varētu iet par mastodontiem). Valsti apdzīvojušas 10 ciltis. Auglīgais līdzenums bija nosēts ar ciematiņiem, fermām, pilsētiņām un tempļiem, kanālu sistēma tos saistīja ar galveno pilsētu. Kanālos peldēja kuģi, kuri pārvadāja koksni un lauksaimniecības produkciju.

Galvaspilsēta Poseidonija. Atradās līdzenuma dienvidu malā un bija pilsētplānošanas šedevrs. Pilsēta bija celta riņķa formā, pašā centrā bija templis par godu Poseidonam un viņa Zemes sievai Kleito. Templi apņēma dārgmetāliem apšūti mūri. Tiešā tā tuvumā atradās salas valdnieka teritorija ar valdnieka pili. Tālāk sekoja pirmais no koncentriskajiem un ar garenasi savienotajiem kanāliem, kuri iekļāva un dalīja pilsētu. Pavisam bija 3 tādi koncentriski kanāli, tie bija labi kuģojami.

Reliģija. Galvenā salas dievība bija Poseidons. Leģenda vēsta, ka viņš nonāca no debesīm un izvēlējās par sievu mirstīgu sievieti - bāreni Kleito. Tā viņam dzemdējusi 10 dvīņu pārus no kuriem cēlušies nākamie Atlantīdas ķēniņi.
Viņu vecākais dēls – Atlants, tika pirmā valdnieka godā. Poseidona kultā upurēja vēršus. Pie centrālā pilsētas tempļa bija birzs, kurā vērši brīvi ganījās. Pēc ierastas tradīcijas, katrus 5 vai 6 gadus valdnieks, viņa radinieki un vietvalži savācās šeit kopā, lai atjauninātu derību ar Poseidonu un lemtu valstiskās lietas. Iesākumā tiem bija jānomedī vērsis: taču nedrīkstēja lietot dzelzs ieročus, tāpēc to darīja ar koka nūjām un cilpām. Noķēruši vērsi, viņi veda to pie metāla kolonnas, kura atradās templī. Šai kolonnā bija iegravētas senās teiksmas un valsts likumi. Vērsi upurēja virs kolonnas un tā asinis tecēja pa šiem uzrakstiem. Pēc tam augstmaņi zvērēja uzticību likumam, un, lai stiprinātu ticību, dzēra no trauka, kurā vērša asinis bija sajauktas ar vīnu. Noslēgumā viņiem bija sapulce un tika pieņemti lēmumi.

Atlantīdas vēsture. Platons raksta, ka laikā, kad Dievi savā starpā dalījuši pasauli, jūras dievam Poseidonam krita salu kontinents. Tas atradās kaut kur starp Hērakla stabiem un „pretējo kontinentu,” ar ko to savienoja salu ķēde. Kādreiz tas bija „tik liels kā Āzija un Lībija, kopā ņemot.” Poseidons ieradās šai zemē, kur jau dzīvoja kāda mirstīgo cilvēku tauta. te viņš par sievu apņēma vietējo sievieti Klito, kas tam dzemdēja 5 dvīņu pārus. Kā pirmais tā dēls bija atlass, no kā cēlās arī salu valsts nosaukums - Atlantīda. Turpmāk šie 5 dvīņu pāri `veidoja Atlantīdas ķēniņu dinastiju.
Simtiem gadu valstī valdīja gudrība un mērenība. Taču ar laiku augstā tikumība izdzima un vietā nāca alkatība un patmīlība. Bagātība un lepnums laupīja tautai Dievu aizgādnību un noveda pie bojāejas. Salas iedzīvotāji krita varas grēkā – to armija iekaroja un centās noturēt milzīgas teritorijas: Ibēriju, Francijas dienvidus, Ziemeļāfriku un Itālijas ziemeļus. Tad viņi centās pakļaut Ēģipti un Grieķiju. Visbeidzot viņi tika apturēti lielā kaujā, kurā vadošā loma piederēja atēniešiem. Neilgi pēc tam, Dievi, liekas, galīgi novērsās no viņiem un pilnībā tos iznīcināja. Varenas zemestrīces un plūdi vēlās pār Zemi. Atlantīdu aprija jūra pusotrā diennaktī. Tas noticis ap 9565.g.pmē. (balstoties uz Solona uzklausīto stāstu Saīsas templī). Palika tikai dūņains okeāns, kas bija grūti kuģojams.
Savukārt Sokrāta skolnieka Krītija vēstītais pauž, ka Ēģiptes priesteriem ir ziņas par noslēpumainu tautu no Atlantīdas. It kā pirms 9 tūkstošiem gadu tā pārņēmusi savā varā daudzas zemes ap Vidusjūru. To pēdējā kaujā sakāvuši atēnieši.