Hey, spocēni. Ak jel nēsmu ilgi likusi rakstus. Bet nu dēļ tā ka drīz jāņi un man labs garstāvoklis esmu šeit. Opā, opā 
Ceru ka patiks.
Reiz es gāju uz mājām. Lai tiktu uz mājām ir jājiet cauri kapsētai. Šoreiz sanāca nelāgi ka skola beidzās vēlu, un bija jau diezgan tumšs. Es zvanīju vecākiem un prasīju vai tie nevarētu man atnākt pretī uz vilcienu, jo man bija bail, bet tie teica ka viņiem esot ciemiņi un tos nedrīkstot atstāt vienus. Tākā man nav māsas vai brāļu kas man varētu atnākt pretī zvanīju draudzenei. Viņa pateica ka varot atnākt pretī, par ko es ļoti priecājos. Braucot vilcienā es klausījos austiņās mūziku. Pēc pāris pieturām es apskatījos vai kāds ir vagonā, bet neviena nebija. Par to es priecājos, bet nepagāja pat 5 minūtes, kad iekāpa kāds vagonā. Tas bija vīrietis ģērbies melnā lietusmētelī. Seju viņam īsti nevarēja saskatīt, tikai acis. Es viņam centos nepievērst uzmanību, bet skatoties loga atspīdumā es redzēju, kā viņš uz mani skatās. Man bija nepatīkami, pat ļoti. Kad piecēlos lai kāptu ārā savā pieturā, viņš arī piecēlās un izkāpa. Es izlikos ka runāju pa telefonu ar tēti, lai viņš man nesekotu 
Bet ak jel viņš tomēr sekoja 
tapēc es pazvanīju savai draudzenei. Viņa pateica ka tomēr viņai neatļāva tādā novakarē man iet pretī. Biju ļoti nobijusies. Bet kā jau es, pshh, izlikos ka viss labi. Tapēc es gāju un izlikos ka es ar kādu runāju pa telefonu. Ejot cauri kapsētai es paskatījos atpakaļ, bet viņa vairs nebija. Hah, biju priecīga, jo nu kurš vēlas lai viņam seko kāds nepazīstams cilvēks kurš iespējams ir manijaks Es gandrīz jau biju mājās, bet tad es izdzirdēju ka man aiz muguras kaut kas nokrakšķ, tādēļ sāku skriet. Kad biju mājās, paēdu un gāju uz savu istabu kas bija pirmajā stāvā. Es apsēdos pie sava galda lai zīmētu. Mans galds bija pretī logam uz meža skatu. Es paskatījos pa logu un sapratu, ka mežā kāds stāv un skatās uz manu pusi. Es izlēmu aizvērt aizskarus un doties gulēt. Bet man bija ļoti bail un nepatīkami. Pēc kādām 10 minūtēm es dzirdēju, ka kaut kas atsitas pret logu kā kāds žagars. Es nolēmu nezskatīties jo man jau tā bija bail, izdomāju ka tas ir zars no koka kas atsitās, bet tad tas atsitās vēl pāris reizes. Es izlēmu paskatīties. Es pavēru mazu sķirbiņu caur aizskariem, bet neko neredzēju, tādēļ pavēru vel vairāk. Un es ieraudzīju šo pašu vīrieti, kas man sekoja. Es ļoti nobijos, un aizskrēju pie vecākiem. Mans tētis izgāja arā, lai paskatītos vai kāds tur ir, bet tur neviena nebija. No tā laika man katru nakti kāds sitās pie loga, bet esmu ar to samierinājusies. Dažreiz var pat dzirdēt vīrieša balsi čukstam no pagultes. 
Bet kā viņš toreiz uz mani paskatījās caur logu, man aizvien rādas murgos
