Vīrs, kuru nevarēja pakārt
Džons ''Babbakombe'' Lī45
640
3
Džeims Berijs no Jorkšīras, Anglijā par policijas konsteblu strādāja jau 10 gadus, kuru laikā bija ieguvis gan ienaidniekus, gan labus draugus. Viens no viņa paziņām bija vecais bende Viljams Marvūds no Londonas, kurš ļoti bieži stāstīja par savu nodarbošanos. Kad Marvūds 1883. gadā nomira, 32 gadus vecais Berijs saprata, ka darbs policijā nav priekš viņa, tāpēc pameta to un izmisīgi sāka meklēt savu īsto aicinājumu. Galu galā viņš attapās, ka vēlas izmēģināt bendes arodu. Marvūds tik bieži un sīki stāstīja par savu darbu, ka Berijs bija pilnīgi pārliecināts, ka iegūs šo brīvo vietu. No sākuma viņam tika atteikts, bet Berijs nepiekāpās un to ieguva, vairāk gan pateicoties savai autoritātei cilvēku vidū. Jau pēc pāris dienām viņam bija jāpakar 2 noziedznieki no Karltona cietuma Edinburgā. Naktī pirms liktenīgās dienas Berijam bija ļoti dīvains sapnis, kurā viņš sapņoja, ka nevar pakārt kādu vīru, jo karātavu lūka nevērās vaļā. Gadu laikā šis sapnis pie viņa atgriezās vairākas reizes. Otrā rītā viss tomēr gāja gludi, un abiem vīriem tika izpildīts nāvessods bez jebkādām problēmām.
1884. gada 15. novembrī, tā sauktajā „Gravas villā” Babbakombē, nogalināta tika atrasta Emma Vaitheda Kejsa. Viņa bija nosista un pēc tam aizdedzināta. Kejsas kundzes pavāre, Elizabete Harisa, atrada saimnieces ķermeni ēdamistabā pēc tam, kad bija pamodusies no dūmiem savā istabā. Policija paņēma Harisas liecību, bet pēc tam pievērsās otram Kejsas kundzes sulainim, 19 gadus vecajam Džonam Lī, kurš bija arī Elizabetes Harisas pusbrālis. Lī bija sīka zaglēna reputācija, un Kejsas kundze bija viņu nolīgusi tikai aiz žēluma.
Reklāma
Lī drīz kļuva par galveno aizdomās turamo, neskatoties uz to, ka viņš centās nodzēst uguni un izplūda asarās, kad uzzināja par savu saimnieces nāvi. "Esmu zaudējis savu labāko draugu,’’ Lī teica konsteblam, kurš uz nozieguma vietu bija ieradies pirmais. Policija domāja savādāk, jo pierādījumi norādīja tieši uz jaunekli.
Nozieguma dienā viņš bija noklāts asinīm, turklāt vietā, kur viņš bija manīts tieši pirms slepkavības, tika atrasts tukšs petrolejas eļļas trauks. Lī centās izskaidrot, ka asinis ir viņa paša, jo dziļi sagriezies roku , kad izsitis istabas loga rūti un centies izklīdināt dūmus. Par tukšo eļļas trauku gan viņš neko nemācēja pateikt. Lī apcietināja un notiesāja par slepkavību. Visi uzskatīja, ka viņam vienīgajam bija motīvs, jo Kejsas kundze tieši pirms savas nāves bija samazinājusi Lī algu tieši uz pusi par nonākšanu policijas redzeslokā kādas zādzības sakarā. Jauneklis protestēja, bet neviens viņu nedzirdēja. Viņš vien paspēja izkliegt , ka Dievs nekad neatļaus izpildīt nāvessodu, ko viņam piesprieda.
Pēc tiesas sēdes uzpeldēja dīvainas baumas par Elizabeti Harisu. Kejsas kundze esot uzskrējusi Elizabetei, kura ar kādu vīrieti gultā mīlējusies. Saimniece kļuvusi nikna un iezvēlusi pārim. Elizabete kritusi panikā un ar dūri iesitusi vārīgajai sievietei, kura no sitiena nomirusi. Pāris aiznesis veco kundzi uz ēdamistabu un no visa spēka ar dūrēm sāka dauzīt līķi, cerot, ka policija par vainīgo uzskatīs kādu vardarbīgu iebrucēju. Drīz vien abi sapratuši, ka tiek viegli likumsargus neapmānīs, tāpēc Elizabete Harisa paķērusi trauku ar eļļu, aplaistījusi mirušās sievietes ķermeni un pielaidusi uguni, lai policijai nebūtu iespējams noteikt nāves iemeslu. Arī šis plāns neizdevās, jo Džons Lī, sajutis dūmus, drīz vien bija klāt ar ūdens spaini. Harisa izmantoja šo situāciju un nolika tukšo eļļas trauku vietā, kur Lī strādāja.
Reklāma
Pēdējā naktī pirms nāvessoda Lī savā kamerā runājās ar cietuma vadītāju un priesteri, kas pavēstīja, ka viņam nav pat mazāko izredžu uz apžēlošanu. Lī paraustīja plecus un teica:’’ Elizabete Harisa varētu mani atbrīvot, ja vien to vēlētos.’’ Abi vīri pameta kameru, bet Lī apgūlās un drīz vien aizmiga. Viņš sapņoja, ka ar cilpu ap kaklu stāv karātavu vidū, bet karātavu lūka nevērās vaļā, neskatoties uz vairākiem mēģinājumiem. Lī no rīta pamodās un saprata, ka Dievs viņam neatļaus nomirt šādā veidā un nav vērts uztraukties.
1885. gada 23. novembra rītā Džeims Berijs izveda jaunekli uz karātavu centru, aplika virvi ap kaklu un uzvilka baltu maisu pāri nolemtā vīrieša galvai. Pēc īsa klusuma brīža Berijs parāva sviru, kas iekustināja vārstus zem karātavām. Nāve bija tuvu, bet visiem par pārsteigumu lūka, uz kuras stāvēja Lī, neatvērās. Abu vīru sapņi bija kļuvuši par realitāti.
Berijs drebēja. Viņš noņēma Lī cilpu un izmēģināja nāves mašīnu ar smilšu maisu, kas bija vienā svarā ar sodīto. Lūka atvērās un maiss nokrita zem karātavām. Lī atkal tika nostādīts vajadzīgajā pozīcijā. Visi klātesošie bija pārliecināti, ka šoreiz viss nostrādās. Berijs parāva sviru, bet atkal nekā. Bijušā konstebla seja sāka raustīties. Viņš atkal noņēma cilpu no puiša galvas un apsprieda problēmu ar kādu no cietuma darbiniekiem. Galu galā tika izsaukts galdnieks. Konstrukcija tika rūpīgi apskatīta un pārbaudīta. Viss strādāja nevainojami. Lī atkal tika uzlikta cilpa. Berijs ieelpoja auksto rīta gaisu un no visa spēka parāva sviru. Priesteris pat aizgriezās, bet viņš nevarēja noticēt savām acīm, kad ar acs kaktiņu palūkojās uz notiekošo. Lī joprojām sveiks un vesels stāvēja savā vietā.
Reklāma
Tika nolemts sūtīt ziņnesi uz Londonu, lai informētu lielos vīrus par neparasto situāciju. Pēc 9 stundām viņš atgriezās un pavēstīja, ka Lī ir apžēlots un viņam piespriests mūža ieslodzījums. Lī gan atbrīvoja pēc 20 gadiem. Viņš apprecēja savu bērnības mīlestību, kura viņu visus šos gadus bija gaidījusi. Pāris pārcēlās uz Ameriku un līdz pat savai nāvei Lī zvērēja, ka savu bijušo saimnieci nenogalināja. Džons Lī nomira 1945. gada 19. martā, viņš nodzīvoja gandrīz par 60 gadiem vairāk nekā viņam bija lemts.
