Dževaudanas nezvērs59
472
1
18. gadsimta vidū visu Franciju šokēja notikumi, kas norisinājās valsts dienvidaustrumu daļā. Kāda briesmīga radība terorizēja Dževaudanas reģiona iedzīvotājus vairāk nekā 3 gadus, kuru laikā nogalināja apmēram 100, bet ievainoja vairāk nekā 30 cilvēkus, nemaz neminot lielo skaitu ar liellopiem un citiem mājlopiem. Ir dažas neskaidrības ar nezvēra izskatu, bet skaidrs, ka asinskārais monstrs patiesi eksistējis.
Viss sākās Merēoires mežā 1764. gada jūnijā, kad kāda jauna sieviete, kura pieskatīja govju ganāmpulku, pamanīja briesmīgu nezvēru, kas rāvās viņas virzienā. Sievietei izdevās izbēgt, bet pēc pārdzīvotā viņa bija pamatīgā šokā. Sieviete aprakstīja nezvēru kā milzīgu radījumu ar ļoti platu krūškurvi, milzīgu galvu un kaklu, degunu kā medību sunim un 2 lieliem ilkņiem katrā putojošās mutes pusē. Garu asti, sarkanām acīm un ķetnām, kas atgādināja cilvēka plaukstu. Jaunā sieviete arī apgalvoja, ka tas pārvietojies milzīgā ātrumā un ar vienu lēcienu bija spējīgs pārvarēt ap 9 metriem lielu attālumu.
Reklāma
Pāris nākamajos mēnešos Dževaudanas reģions kļuva par īstu elli zemes virsū. Viena aiz otras pienāca ziņas par atkal un atkal jauniem uzbrukumiem. Nezvērs izvēlējās vieglāko medījumu – bērnus, sievietes un vientuļus vīrus, kuri bija izveduši lopus ganībās. Nedaudziem izdevās arī izbēgt, bet lielākā daļa no viņiem pēc pārdzīvotā kļuva traki. Daži uzskatīja, ka radījums varētu būt vilkatis. Atkal citi domāja, ka radījumi ir vairāki, jo uzbrukumu skaits auga ļoti strauji, un dažus šķīra tikai dažas minūtes.
1764. gada oktobrī nezvēram uzskrēja 2 mednieki, kuri to vairākas reizes sašāva. Radījums pakrita, bet pēc mirkļa jau atkal bija uz kājām un paspēja aizbēgt uz tuvējo mežu. Vietējie, redzēdami asins strēli, kas veda uz mežu, bija pārliecināti, ka monstrs otrā dienā tiks atrasts nobeidzies, bet viņi kļūdījās. Jau pēc pāris dienām tika atrasti jauni upuri.
Pēc mēneša kāds kapteinis Duhamels savāca 57 vietējos vīrus un devās nezvēra medībās. Radījums pāris reizes tika iedzīts strupceļā, bet tas vienmēr atrada kādu spraugu un izbēga. Vīri pat pārģērbās par sievietēm, lai radītu viegla medījuma priekšstatu, bet arī šis plāns neizdevās. Drīz vien tika piesolīta liela atlīdzība par nezvēra galvu, un no malu malām saradās tās tīkotāji.
Reklāma
Mednieki vairākus mēnešus ķemmēja Dževaudanas mežus. Tika nogalināts vairāk nekā 100 vilku, bet īstais medījums likās nenotverams. Drīz vietējiem zemniekiem naudas tīkotāji bija līdz kaklam. Tie ēda viņu maizi, sabradāja laukus un bija jāizmitina viņu mājās. Nezvērs laikam to sajuta un uzrīkoja kārtīgu slaktiņu visu degungalos.
Pēc uzbrukuma 2 bērniem visu acu priekšā, karalis Louis XV 1765. gada februārī uz Dževaudanu nosūtīja 6 norvēģu vīrus, kuri bija nogalinājuši jau vairāk nekā 1200 vilku. Ar svešiniekiem iedraudzējās kāda vietējā fermera drosmīgais dēls, Žaks Denis, kura māsai Žannai bija uzbrucis nezvērs. Viņa gan izdzīvoja ar dziļām brūcēm zem katras auss un saplosītu plecu, bet pēc pārdzīvotā kļuva traka. Žaks nozvērējās, ka nogalinās radījumu un atriebs māsu.
1765. gada maijā, pavasara dzīru laikā, nezvērs nogalināja 4 cilvēkus. Niknie zemnieki pagrāba dakšas un dzinās pakaļ radījumam. Žaks sekoja suņiem un drīz bija aci pret aci ar nezvēru. Viņš agresīvi uzbruka nezvēram ar durkli, bet tas ļoti veiksmīgi izvairījās. Žakam paveicās, ka ieradās citi vīri, jo viņam sāka izsīkt spēki un, visticamāk, nezvērs būtu aprijis dzīvu arī viņu. Radījums atkal izspruka sveikā. 1765. gada jūnijā norvēģu vīri pielika punktu medībām.
Reklāma
Karalis bija nikns un nosūtīja uz Dževaudanu savu labāko vīru, Antoinu de Beauternu, lai tas beidzot nogalina nezvēru. Karaļa emisārs nesteidzās ar darbiem, bet no sākuma izpētīja apkārtni un sazīmēja kartes ar nezvēra takām. Tad, 1765. gada 21. septembrī ,viņš savāca 40 vietējos medniekus, 12 suņus un devās medībās. Intuīcijas vadīts, viņš lika vīriem aplenkt kādu gravu mežā netālu no Pommieras ciematiņa. Tika palaisti suņi, kuri pavisam drīz kļuva nemierīgi un sāka skaļi riet. Pēc neilga brīža no biezokņa izlīda arī pats nezvērs.
Radījums saprata, ka ir iedzīts slazdā un meklēja kādu spraugu, lai izbēgtu. De Beauterne un mednieki atklāja uguni. Lodes sacaurumoja radījumu vairākās vietās, un tas pakrita. Vīri jau paspēja iepūst triumfa taurē, bet pēkšņi visiem par pārsteigumu nezvērs piecēlās un metās virsū De Beauternem. Vīri atkal vairākas reizes izšāva un pārstāja tikai tad, kad bija pārliecināti, ka nezvērs ir pagalam.
, bet tur dzīvot es negribētu
