Nu labi, tagad no nopietnām lietām uz vēl nopietnākām, proti uz Dzenbudistu stāstiem.
Man šāda veida literatūra ļoti iet pie sirds, jo tā liek aizdomāties, par to kā mēs dzīvojam, un ko mums mūsu dzīvēs vajadzētu pamainīt 
Dzenbudistu stāsti11
67
1
Tuksnesī kāds ceļinieks bija apmaldījies un palicis pavisam viens. Viņš piestāja un vēlreiz pārbaudīja savas paunas saturu: atradās zaļš, mazliet savītis ābols. "Man ir vēl viens ābols!"vīrs priecīgi iesaucās. Smagais solis kļuva vieglāks, vīrs spēja turpināt ceļu. Pēc diennakts gājiena ceļinieks attapās, ka pazaudējis virzienu un joprojām atrodas turpat - tikpat izsalcis, izslāpis un noguris. Redzot visapkārt tikai bezgalīgu smilšu jūru, pārmāca bezcerība, bet pēc brīža vīrs juta, ka no ābola rokā staro spirgtums, mutē sariešas siekalas, ar ko aplaizīt izkaltušās lūpas... Ikreiz, kad ceļinieks, no bezspēka pakritis, cēlās kājās, viņš klusi pie sevis skaitīja: "Man ir vēl viens ābols, man ir vēl viens ābols..." Pēc trim diennaktīm cilvēks izkļuva no tuksneša gūsta. Ābols, kurā ne reizes nebija iekosts, viņa sausajā rokā bija izžuvis līdz nepazīšanai, taču roka no tā neatlaidās.
Šanšū jautāja dzen skolotājam Dzincinam: "Kas ir cilvēka dzīves jēga?" Skolotājs lēnām sāka stāstu: "Kādā pievakarē uz ceļa pamanīju skrandās tērptu, dubļus caurbridušu sievieti ar tik smagu bambusa grozu uz muguras, ka tas neļāva nesējai iztaisnoties. Blakām viņai tecēja pie svārkiem pieķērusies meitenīte ar zīdaini rokās. Neraugoties uz smago nastu, sievietes sejā rotājās smaids." "Viņa ir sieviete, kurai smagi jāstrādā, lai izdzīvotu. Bet viņa zina, kurp dodas, tālab neizjūt grūtību", Šanšū priecīgs iesaucās, noklausījies stāstu. Skolotājs palocīja galvu: "Tāda atbilde ir tikai čaula, nevis pati jēga. Ja jēgas dabai būtu mēle, tikai tad tā varētu atbildēt uz jautājumu: Kāda ir tās daba? Nav starpības, vai uz šo jautājumu atbild vai ne. Svarīgi ir pašam izprast savus mērķus, savas vēlmes. Ja izvēlēts nepareizs dzīvesveids, cilvēks var sekot vien izvēlētajam ceļam, bet ne sev. Bet, ja tu zini, kas ir tas, ko tu vēlies, ja pazīsti sevi, tad visu var izturēt."
Sensenos laikos Juaņiņa tempļa pakājē dzīvoja zirneklis, kuram piemita Budas daba. Kādu dienu Buda parādījās zirneklim un jautāja: "Kas pasaulē ir visdārgākais?" Zirneklis padomāja un atbildēja: "Neiegūtais un pazaudētais." Pagāja tūkstoš gadu. Buda atkal ieradās pie zirnekļa un uzdeva to pašu jautājumu. Sekoja tā pati atbilde. Pagāja vēl tūkstots gadu. Vējš zirnekļa tīklā iepūta rasas pilienu. Taču ilgi par tā dzidrumu priecāties neiznāca - vējš rasas lāsi drīz vien aiznesa prom. Zirneklim šķita, ka zaudēts kaut kas ļoti dārgs. Viņš jutās dziļi sāpināts. Pie zirnekļa no jauna ieradās Buda un uzdeva jau zināmo jautājumu. Atbilde bija tā pati vecā: "Neiegūtais un pazaudētais" "Labi,", teica Buda, "Ļaušu tev cilvēku pasaulē pastaigāties." Zirneklis pārdzima par daiļu meiteni, vārdā Zirneklīte, un iemita kādā bagātā mājā. Kādudien imperatorspar godu dēla veiksmīgai zinību apguvei pils dārzā rīkoja svētkus. Dēla vārds bija Rasaspiliens. Daudz meiteņu bija sanācis arī Zirneklīte un Vējaplūsma. Zirneklīte cerēja, ka Buda viņai lēmis apprecēt imperatora dēlu. Bet jau pēc pāris dienām Rasaspiliens svinēja kāzas ar Vējaplūsmu. Zirneklīte apprecējās ar Zālesstiebru, bet sirdī skuma tik ļoti, ka dvēsele, kuru katru brīdi varēja miesas atstāt. Zālesstiebrs izmisis mierināja Zirneklīti: "Starp visām meitenēm pils dārzā tevi - pirmo un vienīgo - ieraudzīju un tūlīt iemīlēju. Ja tu mirsi, nedzīvošu arī es!`` to sacījis, jauneklis izvilka dārgakmeņiem rotātu dunci, lai padarītu sev galu." Tajā brīdī parādījās Buda. Arī viņš uzrunāja Zirneklīti: "Vai esi pārdomājusi - kas iepriekšējā dzīvē tev atnesa pilienu rasas? Vējš? Vējš to pēc mirkļa arī aiznesa. Vai iepriekšējā dzīvē padomāji, kas ir Zāle? Tas ir stiebrs, pie kura tavs zirnekļa tīkla pavediens tempļa pakājē turējās tūkstoš gadu, bet tu tam pat acis neuzmeti! Un nu es tev vēlreiz jautāju - kas pasaulē ir visdārgākais?" "Tas, kas mums pieder pašlaik... "
Kādai sievietei bija dēls. Vienīgais, ļoti mīlētais bērns. Māte par viņu rūpējās vairāk nekā par sevi. Bet puisēns saslima, un neviens ārsts nespēja līdzēt:viņš izkritās miesās, acis kļuva arvien blāvākas. Visbeidzot apstājās elpa. Sāpes ķēra kā zibens, māte nevarēja pieņemt skaudro patiesību – bērna nāvi. Puisīša auksto ķermenīti viņa neļāva apglabāt, turēja rokās, nēsāja līdzi un vaimanāja: - Šajā pasaulē dēls bija mans vienīgais tuvais cilvēks. Kāpēc es esmu atstāta viena, kālab tāda netaisnība? Apskaidrotais kādu laiku vēroja raudošo sievieti, tad piegāja viņai klāt un stingrā balsī jautāja: - Vai vēlies atdzīvināt savu dēlu? - Jā, tā ir mana karstākā vēlēšanās! – māte pieķērās šai domai kā slīkonis izkaltušam lotosa kātam. - Tev jāaizdedz vīraka sveces pie uguns, kas ņemta no pavarda mājā, kurā neviens nav miris. To izdzirdusi, sieviete tūlīt devās ceļā, dēlu, kā allaž, līdzi nesdama, un klauvēja pie pirmajām durvīm: - Vai jūsu ģimenē kāds miris? - Tēvs tokko kā aizgāja... Māte devās uz nākamajām mājām. - Vai jūsu mājā visi dzīvi? - Pirms mēneša apglabājām māsu... Sieviete neatrada pavardu, pie kura kāds nebūtu miris. Apņēmības pilna māte traucās pie apskaidrotā. Taču pusceļā apstājās, viņas elpa bija kļuvusi mierīgāka. Sieviete iebrida zeltainajā pļavā, izņēma no matiem kaula ķemmi, ar to izkašāja bedri un guldīja tajā sava bērna augumu.
Tev patiks šie raksti
